Pēc tam bija dzirdama misis Potas balss, kura vāji nočiepstēja kaut ko tādu, ko pieklājība lika uzskatīt par dziesmu, kas viss bija ļoti klasiski un pilnīgi atbilda kostīmam, jo Apolons pats bija komponists, un komponisti ļoti reti var nodziedat savas vai citu dziesmas. Tad misis Leo Hantere nodeklamēja savu slaveno odu «Mirstošā varde», ko vienreiz lika atkārtot un ko būtu likuši atkārtot otrreiz, ja lielākā daļa viesu, kas domāja, ka ir pēdējais laiks dabūt kaut ko ēdamu, nebūtu sacījuši, ka esot apkaunojoša lieta tā izmantot misis Hanteres labo sirdi. Tā, lai gan misis Leo Hantere izteica pilnīgu gatavību atkārtot odu vēlreiz, viņas laipnie un saprātīgie draugi negribēja par to ne dzirdēt; un, kad ēdamzāle tika atvērta, visi, kas kādreiz še jau bija viesojušies, ar vislielāko steigu spiedās tajā iekšā, jo misis Leo Hantere parasti rīkojās tā, ka ielūgumus izsūtīja simt cilvēkiem, bet brokastis sagatavoja ne vairāk kā piecdesmit personām vai, citiem vārdiem, baroja tikai pašus lielākos lauvas, atstājot mazākos dzīvniekus pašus savā ziņā.
- Kur misters Pots? - vaicāja misis Leo Hantere, novietodama iepriekš minētos lauvas ap sevi.
- Šeit es esmu, - redaktors atsaucās no vistālākā telpas gala, bez mazākajām cerībām dabūt barību, ja namamāte kaut ko nedarīs viņa labā.
- Vai jūs nenāksit pie mums?
- Ak, lūdzu, neraizējieties par viņu! - sacīja misis Pota vislaipnākajā balsī. - Jūs sev uzkraujat daudz nevajadzīgu rūpju, misis Hantere. Tev taču turpat būs ļoti labi, vai ne, dārgais?
- Protams, dārgā, - nelaimīgais Pots atbildēja ar greizu smaidu.
Te nu bija pātaga! Stipro roku, kas to ar tādu gigantisku spēku vicināja par sabiedrisko darbinieku galvām, paralizēja misis Potas valdonīgais skatiens.
Misis Leo Hantere lūkojās apkārt ar triumfējošu skatienu. Grāfs Smorltorks cītīgi rakstīja piezīmes par šķīvju saturu; misters Tapmens ar grāciju, kādu nekad nebija izrādījis neviens laupītājs, piedāvāja dažām lauvenēm omāru salātus; misters Snodgrass, «izgriezis pogas» jaunajam džentlmenim, kas atgrieza grāmatas «Ītensvilas Avīzei», bija iegrimis dzīvā sarunā ar jauno lēdiju, kas «taisīja» dzeju; un misters Pikviks centās būt patīkams visiem. Likās, ka izmeklēto pulciņš jau bija pilnīgs, taču misters Leo Hanters, kura uzdevums tādos gadījumos bija stāvēt durvīs un sarunāties ar mazāk ievērojamiem ļaudīm, piepeši iesaucās:
- Mana dārgā, misters Čarlzs Fic-Maršals nāk!
- Debestiņ, - misis Leo Hantere izsaucās, - cik ļoti es viņu gaidīju! Lūdzu, saspiedieties ciešāk, lai misters Fic-Maršals var tikt iekšā. Mans dārgais draugs, saki misteram Fic-Maršalam, ka viņam jānāk tieši pie manis, lai es viņu varu izrāt par tik vēlu ierašanos.
- Nāku, mana dārgā kundze! - sauca kāda balss. - Cik ātri vien varu - laužu, ka biezs, - istaba kā piebāzta - te ir ko pasvīst - jāā.
Misteram Pikvikam izkrita no rokām nazis un dakšiņa. Viņš paskatījās pāri galdam uz misteru Tapmenu, kas bija nometis savu nazi un dakšiņu un izskatījās tā, it kā bez vārda runas gatavotos iegrimt zemē.
- Ah! - izsaucās balss, kuras īpašnieks lauza sev ceļu caur pēdējiem divdesmit pieciem turkiem, virsniekiem, kavalieriem un Kārļiem Otrajiem, kas vēl atradās starp viņu un galdu. - Īsts veļas rullis - Beikera patente - pēc tādas spiešanas manos svārkos nevienas krunciņas - varēju uzvilkt veļu negludinātu, kad nācu - ha, ha! - nav slikta ideja - neparasta lieta gludināt veļu, kad tā mugurā, kaut gan - nogurdinošs process - ļoti.
Ar šiem aprautajiem izteicieniem galdam tuvojās jauns cilvēks, ģērbies flotes virsnieka uniformā, un pārsteigtie pikvikieši ieraudzīja savā priekšā gluži tādu augumu un sejas vaibstus kā misteram Alfrēdam Džinglam.
Ļaundaris tikko bija paspējis saņemt misis Leo Hanteres pasniegto roku, kad viņa acis sastapās ar mistera Pikvika sašutuma pilnajiem acu āboliem.
- Ai jā! - Džingls izsaucās. - Pavisam aizmirsu - nepateicu savus rīkojumus pasta puisim - tūliņ to izdarīšu - pēc minūtes atpakaļ.
- Mister Fic-Maršal, apkalpotājs vai misters Hanters to tūliņ izdarīs! - misis Leo Hantere sacīja.
- Nē, nē - es to izdarīšu - nebūšu ilgi - tūliņ atpakaļ, - Džingls attrauca.
Ar šiem vārdiem viņš pazuda pūlī.
- Vai atļausit man jums vaicāt, kundze, - sacīja uztrauktais misters Pikviks, pieceldamies no krēsla, - kas ir šis jaunais cilvēks, un kur viņš mīt?
- Tas ir bagāts džentlmenis, mister Pikvik, - misis Leo Hantere atteica, - ar ko es jūs ļoti vēlos iepazīstināt. Grāfs priecāsies ar viņu satikties.
- Jā, jā, - misters Pikviks steidzīgi piebilda. - Viņa dzīves vieta...
- Pagaidām Berijā, viesnīcā «Eņģelis».
- Berijā?
- Berijā-Sentedmondsā, nedaudz jūdžu no šejienes. Bet, mīļais dievs, jūs taču, mister Pikvik, negatavojieties mūs atstāt; patiešām, mister Pikvik, jūs nedrīkstat tik ātri aiziet!
Bet, pirms vēl misis Leo Hantere beidza runāt, misters Pikviks jau bija izspiedies cauri pūlim un aizsniedzis dārzu, kur viņam pēc īsa brītiņa pievienojās misters Tapmens, kas bija draugam cieši sekojis.
- Tam nav nozīmes, - misters Tapmens sacīja. - Viņš ir prom.
- Es to zinu, - misters Pikviks attrauca, - un es viņam sekošu.
- Viņam sekot! Uz kurieni? - misters Tapmens jautāja.
- Uz «Eņģeli» Berijā, - misters Pikviks ļoti ātri atbildēja. - Kā lai mēs zinām, ko viņš tur patlaban piekrāpj? Reiz viņš piekrāpa kādu cienījamu vīru, un mēs bijām nevainīgais cēlonis. Otrreiz viņš to neizdarīs, ja es to varēšu aizkavēt. Es viņu atmaskošu. Sem! Kur ir mans apkalpotājs?
- Lūgtum, ser, - misters Vellers atsaucās, iznākdams no kādas vientuļas vietiņas, kur bija tukšojis madeiras pudeli, ko pirms vienas vai divi stundām bija nocēlis no brokastu galda. - Šite ir jūsu apkalpotājs, ser. Lepns uz savu titulu, kā teica dzīvais skilets, kad tie viņu rādīja cilvēkiem.
- Tūliņ sekojiet! - misters Pikviks uzsauca. - Tapmen, ja es palieku Berijā, jūs varēsit man sekot, kad es rakstīšu. Līdz tam - sveiki!
Iebilst nebija nozīmes. Misters Pikviks bija uztraukts un izlēmis, kā rīkoties.
Misters Tapmens atgriezās pie saviem galda biedriem un pēc stundas bija noslīcinājis visas atmiņas par misteru Alfrēdu Džinglu jeb misteru Čarlzu Fic-Maršalu jautrā kadriļā un šampanieša pudelē. Pa to laiku misters Pikviks un Sems Vellers, sēdēdami pasta karietes jumta vietās, ar katru minūti samazināja attālumu starp sevi un veco labo pilsētu Beriju-Sentedmondsu.
1 - Misters Leo Hanters. - Pēc angļu paražas precētu sievu bieži uzrunā viņas vīra vārdā un uzvārdā, priekšā liekot apzīmējumu misis - kundze (misis Leo Hantere).
2 - Pusducis lauvu - tā ironiski apzīmēta grupa literātu un citu misis Hanteres viesu, kuri iedomājas sevi par «slavenībām». Šī iesauka saistās ar viņas uzvārdu (Hunter - mednieks vai medniece) un viņas vīra vārdu (Leo - lauva).
3 - Big Wig (angl.) - «lielā parūka», t. i., garmataina parūka, ko pēc tradīcijām valkāja Anglijas valsts tiesneši un advokāti, pildot savus dienesta pienākumus. Ar iesauku «lielā parūka» tautas mutē apzīmēja arī tiesnesi vispār. Groteskais ārzemnieks, misis Hanteres viesis, sajaucis Pikvika uzvārdu ar vārdu Big Wig un uzskata, ka Pikviks pēc profesijas ir jurists.