- Darīt! - Sems teica. - Izstāstiet to visu tai priekšniecei un atstājiet savu kungu!
- Kas man ticēs? - Džobs Troters atbildēja. - Jauno lēdiju uzskata par nevainības un kautrības iemiesojumu. Viņa visu noliegs - un mans kungs tāpat. Kas ticēs man?
Es pazaudētu savu vietu un tiktu apsūdzēts par sazvērestību vai par kaut ko tamlīdzīgu, - tas ir viss, ko es dabūtu par savu labo darbu.
- Jāndie tā, - Sems pārdomādams ieteicās. - Jāndie tā.
- Ja es zinātu kādu godājamu džentlmeni, kas varētu šo lietu uzņemties, - misters Troters turpināja, - es varētu kaut cik cerēt šo bēgšanu aizkavēt; bet te jau ir tās pašas grūtības, mister Voker, taisni tās pašas. Es šai svešajā vietā nepazīstu nevienu džentlmeni, un, ja arī pazītu, tad, desmit pret vienu, manam stāstam neticētu.
- Panāk šurpu! - Sems sacīja, pēkšņi pielēkdams kājās un satverdams mīkleņu vīru aiz rokas. - Es redz, ka mans kungs ir tas cilvēks, kas jums vajdzīgs.
Un pēc nelielas Džoba Trotera pretestības Sems aizveda savu jaunatrasto draugu uz mistera Pikvika istabu un stādīja to viņam priekšā līdz ar īsu tā dialoga atstāstījumu, ko nupat pasniedzām.
- Esmu ļoti apbēdināts, ser, ka man jāpiekrāpj mans kungs, - Džobs Troters sacīja, pielikdams pie acīm sārtu, rūtainu kabatas lakatiņu apmēram trīs kvadrātcollu lielumā.
- Šādas jūtas dara jums godu, - misters Pikviks atbildēja. - tomēr tas ir jūsu pienākums.
- Es zinu, ka tas ir mans pienākums, ser, - Džobs attrauca, stipri saviļņots. - Mums visiem vajadzētu censties izpildīt savu pienākumu, ser; un es arī pazemīgi cenšos izpildīt savējo, ser, bet tas ir smags pārbaudījums, ser, - pievilt savu kungu, ser, kura drēbes tu valkā un kura maizi ēd, pat ja viņš būtu nelietis.
- Jūs esat ļoti labs puisis, - misters Pikviks sacīja dziļi aizkustināts, - godīgs puisis.
- Nu, nu, - iejaucās Sems, kas ar manāmu nepacietību bija noskatījies uz mistera Trotera asarām, - izbeidziet šito ūdens laistīšanu. No tā tikpat nekāds labums neatlec.
- Sem, - misters Pikviks pārmetoši noteica, - man ļoti žēl, ka jums tik maz cienības pret šī jaunā cilvēka jūtām.
- Viņa jušanas visas ir ļoti labas, ser, - misters Vellers atteica. - un, tā kā tās ir tik ļoti labas un žēl bijs tās pazaudēt, es domā, ka viņam tas vajdzētu paturēt pašam savās krūtīs, nevis ļaut izgarot ar karstu ūdeni, īpašīgi tālab, ka no tam nav nekāds labums.
Asaras vēl nekad nav uzvilkušas pulksteni vai iedarbinājšas tvaika mašiņu. Nākošu reizi, kad jūs, jauno cilvēk, iet ciemos, piebāž pīpi ar šitām te pārdomām un pagaidām liek to rozā kartūna lupatiņu kabatā. Tas nav tik glīts, ka jums vajdzētos vicināt to pa gaisu, it kā jūs bijs virves dancotājs.
- Manam apkalpotājam savā ziņā ir taisnība, - misters Pikviks sacīja, vērsdamies pie Džoba, - lai gan viņa domu izteikšanas veids ir diezgan parupjš un reizēm nesaprotams.
- Viņam, ser, pilnīgi taisnība, - misters Troters atbildēja, - saturēšos.
- Labi, - misters Pikviks sacīja. - Un tagad - kur ir šī internāta skola?
- Tā, ser, ir liela, veca sarkanu ķieģeļu ēka tūliņ aiz pilsētas, - Džobs Troters paskaidroja.
- Un kad, - misters Pikviks turpināja, - kad šo zemisko nodomu nolemts izpildīt... kad šai bēgšanai jānotiek?
- Nākošu nakti, ser, - Džobs atbildēja.
- Nākošu nakti! - misters Pikviks izsaucās.
- Jau šito pašu nakti, ser, - Džobs Troters apstiprināja. - Tas ir, kas mani tik ļoti uztrauc.
- Nekavējoties jāsāk rīkoties, - misters Pikviks sacīja. - Man tūliņ jārunā ar lēdiju, kas vada šo iestādi.
- Lūdzu piedošanu, ser, - Džobs iebilda, - bet šāda rīcība neko nedos.
- Kāpēc ne? - misters Pikviks jautāja.
- Mans kungs, ser, ir ļoti viltīgs cilvēks.
- To es zinu, - misters Pikviks sacīja.
- Un viņš, ser, ir tik ļoti piesaistījis vecās lēdijas sirdi, - Džobs turpināja, - ka viņa, neticētu nekam, ko par manu kunga stāstītu ļaunu, kaut jūs nomestos uz kailiem ceļiem un zvērētu, - sevišķi vēl tādēļ, ka jums nav nekādu pierādījumu, atskaitot apkalpotāja izteikumus, kurš, cik daudz viņa zina (un mans kungs noteikti, tā pasacīs), par kādu pārkāpumu ticis atlaists un nu stāsta to atriebdamies.
- Ko tad varētu darīt? - misters Pikviks ievaicājās.
- Veco lēdiju, ser, varētu pārliecināt tikai tad, ja manu kungu notvertu tieši bēgšanas brīdī, - Džobs atbildēja.
- Visām tādām vecām raganām notieši vajdzetos atdauzīt galvas pret ceļa stabiem, - misters Vellers piezīmēja iekavās.
- Bet es bīstos, ka pieķert viņu tieši bēgšanas brīdī būs ļoti grūti izpildāms uzdevums, - misters Pikviks ieminējās.
- Es nezinu, ser, - misters Troters sacīja, dažus acumirkļus padomājis. - Man liekas, ka tas ir ļoti viegli izdarāms.
- Kā? - bija mistera Pikvika jautājums.
- Nu, - misters Troters atbildēja, - mēs ar savu kungu saziņā ar divām iestādes apkalpotājām desmitos vakarā paslēpsimies virtuvē. Kad visi aizies pie miera, mēs iznāksim no virtuves, bet jaunā lēdija no savas guļamistabas. Pasta kariete gaidīs, un mēs aizbrauksim.
- Nu? - sacīja misters Pikviks.
- Nu, ser, es domāju, ka gadījumā, ja jūs gaidītu dārzā viens...
- Viens! - misters Pikviks sacīja. - Kāpēc viens?
- Man liekas ļoti dabiski, - Džobs atbildēja, - ka vecajai lēdijai nepatiktos, ja šādu nepatīkamu atklājumu izdarītu vairāku svešu personu priekšā. Arī jaunā lēdija, ser, - padomājiet par viņas jūtām.
- Jums pilnīgi taisnība, - misters Pikviks sacīja. - Šis apsvērums liecina par ļoti delikātām jūtām. Turpiniet, jums ir pilnīgi taisnība.
- Nu, es domāju, ser, ka gadījumā, ja jūs gaidītu dārzā viens un es jūs tieši pusdivpadsmitos ielaistu pa durvīm, kas ved uz dārzu no gaiteņa gala, jūs ierastos īstajā laikā, lai palīdzētu man izjaukt šī ļaunā cilvēka nodomus, kurš nelaimīgā kārtā ir ievilcis mani savos tīklos.
Še misters Troters smagi nopūtās.
- Par to nebēdājieties, - misters Pikviks mierināja. - Ja viņam būtu kaut viens graudiņš no tā jūtu smalkuma, ar ko izceļaties jūs, kaut gan jūs esat necilā stāvoklī, es uz viņu vēl varētu cerēt.
Džobs Troters zemu palocījās, un, par spīti mistera Vellera iepriekšējam aizrādījumam, viņa acis atkal pildījās asarām.
- Es nekad nav redzējs šitādu tipu, - Sems piebilda. - Lai velns mani parau, bet man rādās, ka viņam galvā ir ūdensvads un krāns stāv vienmēr vaļā.
- Sem, - misters Pikviks ļoti stingri uzbilda, - pievaldiet mēli!
- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Man šis plāns nepatīk, - misters Pikviks ieminējās pēc dziļām pārdomām. - Kāpēc es nevaru paziņot jaunās lēdijas draugiem?
- Tāpēc, ser, ka viņi dzīvo simt jūdžu no šejienes, - Džobs Troters atbildēja.
- Tad ta āķis! - misters Vellers pie sevis noteica.
- Tad šis dārzs, - misters Pikviks turpināja. - Kā es tajā tikšu iekšā?
- Mūris ir ļoti zems, ser, un jūsu apkalpotājs palīdzēs jums tikt pāri.
- Mans apkalpotājs palīdzēs man tikt pāri, - mehāniski atkārtoja misters Pikviks. - Jūs noteikti būsit šo durvju tuvumā, par kurām runājāt?
- Jums nebūs iespējams kļūdīties, ser. Tās ir vienīgās, kas ved uz dārzu. Pieklauvējiet pie tām, kad dzirdēsit pulksteni sitam, un es tūliņ atvēršu.
- Man šis plāns nepatīk, - misters Pikviks atkārtoja, - bet, tā kā citu nevaram izdomāt un uz spēles ir šīs jaunās lēdijas dzīves laime, es to pieņemu. Es noteikti tur būšu.