Tā otru reizi mistera Pikvika iedzimtā labsirdība ievilka viņu pasākumā, no kura viņš ar lielāko prieku būtu atturējies.
- Kāds ir tās mājas nosaukums? - misters Pikviks jautāja.
- Vestgeithauza, ser. Kad jūs iznāksit no pilsētas, pagriezieties mazliet pa labi. Tā stāv viena pati netālu no lielceļa, pie vārtiem ir misiņa plāksnīte ar uzrakstu.
- Es to zinu, - misters Pikviks sacīja. - Es to ievēroju kādreiz agrāk, kad biju šai pilsētā. Varat uz mani paļauties.
Misters Troters paklanījās otrreiz un gribēja iet, kad misters Pikviks iespieda viņam rokā gineju.
- Jūs esat lielisks puisis, - misters Pikviks teica, - un es apbrīnoju jūsu labo sirdi.
Nekādas pateicības. Atminieties - vienpadsmitos.
- Nebaidieties, ka es to aizmirsīšu, ser, - Džobs Troters apgalvoja.
Ar šiem vārdiem viņš Sema pavadībā atstāja istabu.
- Es jums sacīs, - pēdējais teica, - ka šitentā raudāšana nav slikta izdoma. Par tādu samaksu mans raudātu kā noteku caurule lietus gāzē. Kā jūs to dabū gatavu?
- Tas nāk no sirds, mister Voker, - Džobs svinīgi atbildēja. - Sveiki, ser.
«Tu ir īsts mīkstpēdiņš. Šā vai tā, mēs no tevs dabūj ārā visu,» misters Vellers nodomāja, kad Džobs bija aizgājis.
Mēs nevaram precīzi izklāstīt, kādas domas pildīja Džoba Trotera galvu, tāpēc ka mēs nezinām, kādas tās bija.
Diena pagāja, pienāca vakars, un īsi pirms desmitiem Sems Vellers ziņoja, ka misters Džingls un Džobs kopā izgājuši, ka viņu bagāža sakravāta un ka viņi pasūtījuši karieti. Acīm redzot, bija iesākusies sazvērestības izpildīšana, kā misters Troters jau iepriekš pasacījis.
Pienāca pusvienpadsmit, un misteram Pikvikam bija laiks doties veikt savu delikāto uzdevumu. Atsacīdamies no Sema piedāvātā mēteļa, kas varētu būt par kavēkli kāpšanā pār mūri, viņš sava apkalpotāja pavadībā devās ceļā.
Bija pilns mēness, bet tas slēpās aiz mākoņiem. Nakts bija jauka, sausa, bet neparasti tumša. Takas, dzīvžogi, lauki, mājas un koki bija tīti dziļā tumsā. Gaiss bija karsts un spiedīgs, apvāršņa malā vāji plaiksnījās rūsa, un tas bija vienīgais, kas radīja pārmaiņu vienmulīgajā tumsā, kurā viss bija ietīts; nedzirdēja nekādu skaņu, atskaitot nemierīga sētas suņa riešanu tālumā.
Viņi atrada māju, izlasīja uzrakstu uz misiņa plāksnes, apgāja apkārt mūrim un apstājās tai vietā, kur tas viņus šķīra no dārza attālākā gala.
- Kad jūs, Sem, būsit palīdzējuši man tikt pāri, jūs atgriezīsities viesnīcā, - misters Pikviks sacīja.
- Labi, ser.
- Un jūs paliksit nomodā, kamēr es atgriezīšos.
- Skaidrs, ser.
- Saņemiet mani aiz kājas un, kad es sacīšu: «Pāri!» - uzmanīgi paceliet.
- Būs darīts, ser.
Paveicis šos priekšdarbus, misters Pikviks pieķērās pie mūra augšējās malas un deva pavēli: «Pāri!» - kas tika izpildīta ļoti burtiski. Vai nu viņa ķermeni zināmā mērā iespaidoja viņa gara elastība, vai arī mistera Vellera jēdziens par vieglu grūdienu bija mazliet rupjākas dabas, nekā to saprata misters Pikviks, taču palīdzības tiešās sekas bija tādas, ka šis nemirstīgais džentlmenis tika pārsviests mūrim pilnīgi pāri tieši puķu dobē, kur viņš, aplauzis trīs ērkšķogu krūmus un vienu rožu krūmu, pēdīgi izstiepās visā garumā.
- Es ceru, ser, ka jūs nesasitās, - Sems sacīja, skaļi čukstot, tiklīdz bija atjēdzies no pārsteiguma par sava kunga noslēpumaino pazušanu.
- Es, protams, pats nesasitos, Sem, - misters Pikviks atbildēja no mūra otras puses,
- bet drīzāk domāju, ka jūs mani sasitāt.
- Jāndie nē, ser, - Sems atbildēja.
- Nekas, - misters Pikviks teica pieceldamies, - nav nekā vairāk ka dažas skrambas. Ejiet projām, citādi mūs izdzirdēs.
- Sveiki, ser.
- Sveiki.
Uzmanīgiem soļiem Sems Vellers aizgāja, atstādams misteru Pikviku vienu dārzā.
Ugunis laiku palaikam parādījās dažādos mājas logos vai arī atspīdēja no kāpņu telpām, it kā iemītnieki patlaban dotos pie miera. Cenzdamies neiet pārāk tuvu durvīm pirms norunātā laika, misters Pikviks ielīda kādā mūra stūrī un gaidīja, kad pienāks laiks.
Situācija bija tāda, kas varētu nomākt daudzu cilvēku garu. Taču Misters Pikviks neizjuta nedz nomāktību, nedz bažas. Viņš zināja, ka mērķis visnotaļ bija labs, un pilnīgi uzticējās augstsirdīgajam Džobam. Bija garlaicīgi, protams, lai nesacītu - pat drūmi, bet cilvēks ar rosīgu garu var vienmēr nodoties pārdomām. Misters Pikviks, gremdēdamies pārdomās, bija aizsnaudies, kad viņu pamodināja tuvējas baznīcas pulksteņa sitieni, nosizdami pusdivpadsmit.
«Ir laiks,» misters Pikviks domāja, uzmanīgi pieceldamies. Viņš paskatījās uz māju. Ugunis bija pazudušas un slēģi aizvērti - bez šaubām, visi gultās. Viņš piegāja uz pirkstgaliem pie durvīm un viegli pieklauvēja. Pagāja divas vai trīs minūtes bez jebkādas atbildes, viņš pieklauvēja otrreiz, mazliet skaļāk, un tad atkal, vēl skaļāk.
Pēdīgi kāpnēs bija dzirdams soļu troksnis, un tad pa atslēgas caurumu atspīdēja sveces gaisma. Pagāja labs brīdis, kamēr noņēma ķēdi un atvilka aizšaujamo. Tad durvis lēni atvērās.
Durvis vērās uz ārpusi, un, tām paveroties arvien plašāk un plašāk, misters Pikviks arvien vairāk un vairāk atkāpās aizdurvē. Kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš, piesardzības dēļ mazliet paskatījies no savas paslēptuves, ieraudzīja, ka cilvēks, kas vēra durvis, nebija vis Džobs Troters, bet kāda kalpone ar sveci rokā! Misters Pikviks atrāva galvu atpakaļ ar tādu ātrumu, kādu rāda apbrīnojamais melodramatiskais aktieris Pančs, kad viņš guļ, uzglūnēdams plakangalvainajam komediantam ar skārda mūzikas kastīti.
- Tas būs bijis kaķis, Zāra, - meitene sacīja, uzrunādama kādu mājas iekšienē. - Kis, kis, kis! Pinc, pinc, pinc!
Bet, tā kā nevienu dzīvnieku šī labināšana nepievilināja, meitene lēni aizvēra durvis un atkal tās nostiprināja, atstādama misteru Pikviku taisni izstiepušos stāvam pie sienas.
«Tas nu ir ļoti savādi,» misters Pikviks prātoja. «Liekas, ka viņas ir palikušas nomodā ilgāk nekā parasti. Ārkārtīgi nepatīkami, ka viņi šādam nolūkam izvēlējušies no visām citām naktīm tieši šo, - ļoti nepatīkami.»
Šādi gudrodams, misters Pikviks uzmanīgi atgriezās mūra kaktā, kur viņš jau iepriekš bija slēpies, un gaidīja laiku, kad, pēc viņa domām, varētu atkārtot signālu.
Viņš tur nebija uzturējies ne piecas minūtes kad spilgtam zibens uzliesmojumam sekoja skaļš pērkona grāviens, kas ar briesmīgu troksni aizvēlās un aizrībēja tālumā, tad sekoja otrs zibens uzliesmojams, spožāks nekā pirmais, un otrs pērkona grāviens, skaļāks nekā pirmais; un tad sāka gāzt lietus ar tādu spēku un traku sparu, kas noslaucīja visu savā priekšā.
Misters Pikviks labi zināja, ka pērkona laikā koks ir ļoti bīstams kaimiņš. Viņam bija koks pa labi, koks pa kreisi, trešais koks priekšā un ceturtais aizmugurē. Ja viņš paliktu, kur bija, viņš varētu kļūt nelaimes gadījuma upuris; ja izietu dārza vidū, viņu varētu saņemt konstebls; vienu vai divas reizes viņš mēģināja pārkāpt pār mūri, bet, tā kā šoreiz palīgos nebija citu kāju, atskaitot tās, ar kurām daba viņu apgādājusi, vienīgais pūliņu rezultāts bija dažas ļoti nepatīkamas skrambas ceļgalos un stilbos un pamatīga izsviedrēšanās.
«Kāds drausmīgs stāvoklis!» misters Pikviks sacīja, pēc šiem vingrinājumiem apstādamies, lai noslaucītu pieri. Viņš palūkojās uz māju - viss bija tumšs. Tagad viņi noteikti bija aizgājuši gulēt. Viņš pamēģinās atkal dot signālu.
Uz pirkstgaliem misters Pikviks pārgāja pār mitro granti un pieklauvēja pie durvīm. Viņš aizturēja elpu un klausījās pie atslēgas cauruma. Nekādas atbildes. Ļoti savādi. Viņš pieklauvēja otrreiz. Klausījās atkal. Tad varēja sadzirdēt iekšpusē klusu sačukstēšanos, un kāda balss iesaucās: