- Kas tur ir?
«Tas nav Džobs,» misters Pikviks nodomāja, steigšus atkal piespiezdamies pie sienas aizdurvē. «Tā ir kāda sieviete.»
Viņš tik tikko bija paspējis formulēt šo secinājumu, kad trepju telpā tika atgrūsts vaļā logs un triju vai četru sieviešu balsis uzstājīgi atkārtoja jautājumu:
- Kas tur ir?
Misters Pikviks neuzdrošinājās pakustināt ne roku, ne kāju. Bija skaidrs, ka sacēlusies kājās visa iestāde. Viņš nolēma palikt, kur bija, līdz trauksme norims, un tad ar pārdabiskiem spēkiem tikt pāri mūrim vai arī iet bojā šai mēģinājumā.
Līdzīgi visiem mistera Pikvika lēmumiem, šis bija labākais, ko varēja pieņemt pašreizējos apstākļos, taču nelaimīgā kārtā tas bija dibināts uz pieņēmumu, ka viņas neuzdrošināsies atkal atvērt durvis. Kāds bija viņa apjukums, kad viņš dzirdēja, ka atkal noņem ķēdi un atvelk aizšaujamo, un redzēja durvis lēni veramies plašāk un plašāk! Soli pa solim viņš atkāpās stūrī, bet, lai darīja ko darīdams, šķērslis, ko radīja viņa paša persona, kavēja tās atvērt līdz galam.
- Kas tur ir? - no kāpņu telpas spiedza daudzbalsīgs soprānu koris, kas sastāvēja no šīs iestādes neprecētās vadītājas, trim skolotājām, piecām apkalpotājām un trīsdesmit audzēknēm, - visas pusapģērbtas un veselu mežu sprogu uztinamo papīriņu matos.
Misters Pikviks, protams, nesacīja, kas tur ir, un tad koris mainīja dziesmu un sāka vilkt:
- Ak kungs! Man ir tik bail!
- Virēja, - sacīja lēdija priekšniece, kas bija parūpējusies, lai atrastos uz visaugstākā pakāpiena visas grupas aizmugurē, - virēja, kāpēc jūs neizejat gabaliņu dārzā?
- Piedodiet, kundze, man negribas, - virēja atbildēja.
- Ak dievs, kāda tā virēja muļķe! - trīsdesmit audzēknes izsaucās.
- Virēja, - ar lielu cienību sacīja priekšniece, - esiet tik laipna un nerunājiet man pretī! Es prasu, lai jūs tūliņ izietu dārzā.
Šeit virēja sāka raudāt, un istabene sacīja, ka tas esot «kauns», par šādu līdzdalību dumpī uz vietas saņemdama uzteikumu pēc mēneša.
- Vai jūs dzirdat, virēja? - lēdija priekšniece sacīja, nepacietīgi piecirzdama kāju.
- Virēja, vai jūs nedzirdat, ko saka jūsu kundze? - trīs skolotājas uzstāja.
- Kas par nekaunīgu personu tā virēja! - trīsdesmit audzēknes sacīja.
Nelaimīgā virēja, tik neatlaidīgi spiesta, panāca pāris soļu uz priekšu un, turēdama sveci tā, ka pati nevarēja itin nekā saredzēt, paziņoja, ka nekā tur neesot un ka tas būšot bijis vējš. Tādēļ durvis jau patlaban gribēja aizvērt, kad kāda ziņkārīga audzēkne, kas bija paskatījusies pa durvju šķirbu, sāka šausmīgi spiegt, un tas acumirklī lika atkāpties virējai, istabmeitai un visām, kas bija pagājušas uz priekšu.
- Kas noticis mis Smizerei? - lēdija priekšniece vaicāja, kad iepriekš minētā mis Smizere turpināja brēkāt ar četru jaunu lēdiju spēku.
- Ak kungs! Mis Smizere, dārgā! - pārējās divdesmit deviņas audzēknes sauca.
- O, vīrietis... vīrietis... aiz durvīm! - mis Smizere spiedza.
Līdzko lēdija priekšniece izdzirda šo drausmīgo kliedzienu, viņa aizsteidzās uz savu guļamistabu, divreiz aizslēdza durvis un mierīgi paģība. Audzēknes, skolotājas un apkalpotājas, cita citu grūstīdamas, metās atpakaļ kāpnēs, un nebija gan vēl piedzīvota tāda spiegšana, ģībšana un spaidīšanās. Saceļoties šim juceklim, misters Pikviks iznāca no savas paslēptuves un nostājās sieviešu priekšā.
- Lēdijas... mīļās lēdijas! - misters Pikviks uzsauca.
- O, viņš sauc mūs par mīļām! - kliedza vecākā un neglītākā skolotāja. - O, nelietis!
- Lēdijas! - rēca misters Pikviks, ko šis bīstamais stāvoklis dzina izmisumā. -
Paklausieties mani! Es neesmu laupītājs! Man vajag runāt ar iestādes priekšnieci!
- O, kāds negants briesmonis! - otra skolotāja spiedza. - Viņš vēlas mis Tomkinsu!
Atkal sākās vispārēja klaigāšana.
- Zvaniet kāda trauksmes zvanu! - ducis balsu kliedza.
- Nevajag... nevajag! - misters Pikviks sauca. - Paskatieties uz mani! Vai es izskatos pēc laupītāja? Manas dārgās lēdijas... jūs varat man sasiet kājas un rokas vai ieslēgt mani sienas skapī, ja gribat. Tikai paklausieties, kas man jāsaka... tikai paklausieties manī!
- Kā jūs iekļuvāt mūsu dārzā? - istabene izstostīja.
- Pasauciet priekšnieci, un es viņai izstāstīšu visu... visu, - misters Pikviks brēca, piepūlēdams savas plaušas līdz pēdējai iespējai. - Pasauciet viņu... tikai esiet mierīgas un pasauciet viņu, un jūs dzirdēsit visu.
Vai nu mistera Pikvika izskats, vai viņa izturēšanās, vai arī kārdinājums - tam sievietes daba nespēj pretoties - uzdzirdēt to, ko patlaban vēl klāj noslēpums, kaut cik nomierināja iestādes saprātīgāko daļu (apmēram četras personas). Tās ierosināja, ka misteram Pikvikam, lai pierādītu savu patiesīgumu, nekavējoties jāpadodas personiskās brīvības ierobežošanai, un, kad šis džentlmenis bija piekritis sarunai ar mis Tomkinsu no skapja iekšienes, kur dienas skolnieces karināja savas cepures un maizes somas, viņš tūliņ labprātīgi tajā iekāpa un tika pamatīgi ieslēgts. Tas atdeva drosmi pārējām; un, kad mis Tomkinsa bija vesta pie samaņas un nogādāta lejā, sarunas sākās.
- Ko jūs darījāt manā dārzā, vīrieti? - mis Tomkinsa vaicāja vājā balsī.
- Es nācu jūs brīdināt, ka viena no jūsu jaunajām lēdijām grib šonakt aizbēgt, - misters Pikviks atbildēja no skapja iekšienes.
- Aizbēgt! - reizē iekliedzās mis Tomkinsa, trīs skolotājas, trīsdesmit audzēknes un piecas apkalpotājas. - Ar ko?
- Ar jūsu draugu Čarlzu Fic-Maršalu.
- Manu draugu! Es tādu personu nepazīstu.
- Tad ar misteru Džinglu.
- Nekad savā mūžā neesmu šo vārdu dzirdējusi.
- Tad es esmu apmānīts un piekrāpts, - misters Pikviks izsaucās. - Esmu kritis par upuri sazvērestībai - ļaunai un zemiskai sazvērestībai. Aizsūtiet uz «Eņģeli», godājamā kundze, ja jūs man neticat. Es jūs lūdzu, kundze, aizsūtiet uz «Eņģeli», lai ierodas mistera Pikvika apkalpotājs.
- Viņam vajag būt cienījamam cilvēkam - viņš tur apkalpotāju, - mis Tomkinsa ieminējās rakstīšanas un rēķināšanas skolotājai.
- Manas domas, mis Tomkinsa, ir tādas, - rakstīšanas un rēķināšanas skolotāja atteica, - ka šis apkalpotājs tur viņu. Es domāju, ka viņš ir ārprātīgs, mis Tomkinsa, un tas otrais ir viņa sargs.
- Man liekas, jums pilnīgi taisnība, mis Gvina, - mis Tomkinsa atbildēja. - Lai divas kalpones dodas uz «Eņģeli», un pārejās lai paliek šeit mūs apsargāt!
Tā divas kalpones aizsūtīja uz «Eņģeli» sameklēt misteru Semjuelu Velleru, bet pārējās trīs palika apsargāt mis Tomkinsu, trīs skolotājas un trīsdesmit audzēknes. Bet misters Pikviks apsēdās skapī zem sviestmaižu somiņām un, aicinādams sev palīgā filozofisko domu un rakstura stingrību, gaidīja vēstnešu atgriešanos.
Pagāja pusotras stundas, pirms viņas atgriezās, un, kad viņas bija atgriezušās, misters Pikviks bez mistera Semjuela Vellera balss uztvēra vēl divas balsis, kas viņa ausīm likās pazīstamas, bet, kam tās piederēja, to viņš neparko nevarēja atgādāties.
Sekoja ļoti īsa saruna. Durvis atslēdza. Misters Pikviks izkāpa no skapja un ieraudzīja visus Vestgeithauzas iemītniekus, misteru Semjuelu Velleru un... veco Vordlu līdz ar viņa nākamo znotu misteru Trandlu!