- Mans dārgais draugs! - sacīja misters Pikviks, piesteigdamies pie mistera Vordla un satverdams viņa roku. - Mans dārgais draugs, dieva dēļ, lūdzu, izskaidrojiet šai lēdijai šo nelādzīgo un šausmīgo situāciju, kādā esmu nostādīts. Mans apkalpotājs jums par to būs pastāstījis; sakiet vismaz, manu dārgo draudziņ, ka es neesmu nedz laupītājs, nedz ārprātīgais!
- Es to pasacīju, mans dārgais draugs. Es jau to pasacīju, - misters Vordls atbildēja, spiezdams sava drauga labo roku, kamēr misters Trandls spieda kreiso.
- Un, kas tā saka vai ir sacījs, ka viņš tas būtu, - misters Vellers iejaucās, panākdamies uz priekšu, - tas saka to, kas nav patiesība, bet ir tālu no tās, gluži pretēji, pavisai otrādi. Un, ja šitamā vietā ir kādi vīri, kas to sacījši, es ar prieku šamā pašā istabā dos viņiem ļoti pārliecinošu pierādījumu, ka viņi kļūdījšies, ja vien šīs ļoti cienījamās lēdijas būs tik labas, ka izies ārā un pasūtīs tos šurpu pa vienam.
Ļoti tekoši izteicis šo izaicinājumu, misters Vellers izteiksmīgi uzsita ar sažņaugto dūri pa plaukstu un draudzīgi pamirkšķināja mis Tomkinsai, ko pārņēma neaprakstāmas šausmas, dzirdot izteicienu, kas pieļāva iespēju, ka Vestgeithauzas internātskolā, kura domāta jaunām lēdijām, varētu atrasties kāds vīrietis.
Mistera Pikvika paskaidrojumi, pa daļai jau sniegti agrāk, drīz bija galā. Bet ne ceļā uz mājām kopā ar draugiem, ne vēlāk, kad tie pie liesmojoša kamīna ieturēja vakariņas, kas viņam tik ļoti bija vajadzīgas, no viņa nevarēja izdabūt nevienu vienīgu vārdu. Viņš likās apjucis un samulsināts. Vienreiz un tikai vienreiz viņš pagriezās pret misteru Vordlu un vaicāja:
- Kā jūs šeit gadījāties?
- Mēs ar Trandlu atbraucām uz šejieni mazliet pamedīt pirmajā datumā, - Vordls atbildēja. - Mēs ieradāmies šovakar un bijām pārsteigti, dzirdot no jūsu sulaiņa, ka arī jūs esot šeit. Bet es esmu priecīgs, ka jūs šeit esat, - jautrais večuks piebilda, uzsizdams viņam pa muguru. - Esmu priecīgs, ka jūs esat šeit. Mēs pirmajā sarīkosim jautras medības un dosim Vinklam vēlreiz izdevību, vai ne, veco zēn?
Misters Pikviks neatbildēja, viņš pat neapvaicājās par saviem draugiem Dinglijdellā un drīz pēc tam aizgāja gulēt, lūgdams Semam aiznest projām sveci, kad viņš zvanīs.
Pēc laiciņa atskanēja zvans un misters Vellers ieradās.
- Sem, - misters Pikviks sacīja, skatīdamies pār segām.
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
Misters Pikviks klusēja, un misters Vellers nogrieza svecei degli.
- Sem, - misters Pikviks atkārtoja it kā ar lielām pūlēm.
- Ser? - misters Vellers atsaucās otrreiz.
- Kur ir tas Troters?
- Džobs, ser?
- Jā.
- Prom, ser.
- Kopā ar savu kungu, man šķiet.
- Draugs vai kungs, lai kas viņš tāds nav, tas ir prom kopā ar viņu, - misters Vellers atbildēja. - Tie abi ir pāris, ser.
- Man liekas, ka Džingls nojauta manu nodomu un uzsūtīja jums to puisi ar visu šo stāstu, - kā slāpdams sacīja misters Pikviks.
- Tā būs, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Tas viss, protams, bija meli.
- Viss, ser, - misters Vellers atteica. - Kārtīgi nostrādāts, ser; veikls triks.
- Nedomāju, ka nākamo reizi viņš gluži tik viegli tiks cauri, Sem, - misters Pikviks teica.
- Es ar nedomā, ser, ka viņš izspruks.
- Lai kad es šo Džinglu atkal satikšu, lai kur tas būtu, - misters Pikviks sacīja, pieceldamies gultā sēdus un dodams savam spilvenam briesmīgu sitienu, - es pats personīgi viņu pārmācīšu, piedevām tam, ka viņu celšu gaismā, ko viņš ir bagātīgi nopelnījis. Es to izdarīšu, vai arī mans vārds nav Pikviks.
- Un, kad es reiz dabūs ciet to melankālisko čiepstuli ar melniem matiem, - Sems sacīja, - ja es tad bez kādas mānīšanās neizspiedīs no viņa acīm druscīt īsta ūdens, tad mans vārds nav Vellers. Ar labu nakti, ser!
1 - Berija-Sentedmondsa - pilsētiņa Safokas grāfistes rietumos, slavena ar milzīga, XI gadsimtā celta klostera drupām.
2 - Vokers. - Uzvārdam, kuru Sems sev piedēvē, ir vairākas nozīmes. Tas nozīmē kā «kājāmgājēju», «staigātāju», tā arī neticīga izbrīna izsaucienu: «Nav tiesa!», «Vai tas varētu būt!» u. tml. Bez tam tā apzīmē arī blēžus, krāpniekus. Šīs vārdu spēles asprātība atklājas tikai saistībā ar uzvārdu, kuru nosaucis nepazīstamais, - Troters (trotter angliski - rikšotājs).
XVII NODAĻA
Mistera Pikvika organisms, lai arī spēja izturēt ļoti ievērojamu piepūli un nogurumu, nebija drošs pret tādu likstu kombināciju, kādu viņš bija pārcietis tajā neaizmirstamajā naktī, kas aprakstīta iepriekšējā nodaļā. Apmazgāšana nakts laikā brīvā gaisā un žāvēšanās aizslēgtā skapī ir tikpat bīstama, cik neparasta. Misters Pikviks iegula ar reimatisma lēkmi.
Taču, lai arī lielā vīra miesīgie spēki tādā kārtā bija vājināti, viņa garīgajai enerģijai piemita agrākais spars. Viņa gars bija spraigs un labā oma atjaunojās. Pat īgnums, ko radīja nesenais piedzīvojums, bija izgaisis no viņa prāta, un viņš bez dusmām un apjukuma varēja pievienoties sirsnīgajiem smiekliem, kādus katrs atgādinājums par šo notikumu izraisīja misteram Vordlam. Pat vairāk. Divu dienu laikā, kamēr misters Pikviks bija saistīts pie gultas, pie viņa pastāvīgi atradās Sems.
Pirmajā dienā tas centās uzjautrināt savu kungu ar anekdotēm un sarunām, otrajā misters Pikviks pieprasīja rakstāmo dēli, spalvu un tinti un visu dienu bija ļoti aizņemts. Trešajā dienā, būdams spējīgs jau sēdēt, viņš aizsūtīja apkalpotāju ar ziņu misteram Vordlam un misteram Trandlam, pavēstīdams, ka gadījumā, ja tie šovakar iedzertu savu glāzi vīna pie viņa, tie viņam sagādātu lielu prieku. Ielūgumu pieņēma ļoti labprāt, un, kad viņi bija nosēdušies pie vīna glāzēm, misters Pikviks, vairākkārt nosarkdams, nolasīja šādu nelielu stāstiņu, ko nupatējās slimības laikā pats «apstrādājis» pēc piezīmēm, kuras uzmetis, klausoties mistera Vellera nemāksloto stāstījumu.
DRAUDZES ĶESTERIS - STĀSTS PAR ĪSTU MĪLESTĪBU
Kādreiz kādā ļoti mazā lauku pilsētiņā, krietni tālu no Londonas, dzīvoja mazs cilvēciņš, vārdā Nataniēls Pipkins, kas bija mazas pilsētiņas draudzes ķesteris un dzīvoja mazā mājiņā mazajā Haistrītā desmit minūšu gājiena attālumā no mazās baznīciņas; viņu varēja katru dienu no deviņiem līdz četriem atrast mazliet apmācām mazus zēnus. Nataniēls Pipkins bija pieticīgs, nekaitīgs, labsirdīgs radījums ar augšup uzliektu degunu un uz iekšu ieliektām kājām, ar šķielējošām acīm un mazliet klibs; viņš sadalīja savu dienu starp baznīcu un skolu, cieši ticēdams, ka zemes virsū nav otra tik gudra vīra kā mācītājs, otras tik iespaidīgas telpas kā ģērbkambaris vai otras tik labi iekārtotas mācību iestādes kā viņa paša. Vienu un tikai vienu reizi savā dzīvē
Nataniēls Pipkins bija redzējis bīskapu - īstu bīskapu ar rokām batista piedurknēs un ar parūku galvā. Viņš bija redzējis to staigājam un dzirdējis runājam iesvētībās, un šajā svarīgajā gadījumā Nataniēlu Pipkinu bija tā pārņēmusi cieņa un bijība, kad iepriekš minētais bīskaps uzlika roku uz viņa galvas, ka viņš tūlīt paģība un baznīcas sulainis viņu uz rokām iznesa ārā.
Tas bija liels notikums, satriecoša ēra Nataniēla Pipkina dzīvē, vienīgais, kas jebkad saviļņojis viņa mierīgās eksistences rāmo plūdumu, - kad kādā jaukā pēcpusdienā gadījās, ka viņš izklaidības brīdī pacēla acis no tāfeles, uz kuras sastādīja kādu briesmīgu uzdevumu ar salikto saskaitīšanu, ko atrisināt kādam palaidņa puikam, un tās piepeši apstājās pie Mērijas Lobsas ziedošās sejas; viņa bija iepretī dzīvojošā lielā seglinieka - vecā Lobsa vienīgā meita.