Mistera Pipkina acis gan bija bieži kavējušās pie Mērijas Lobsas glītās sejas arī agrāk - gan baznīcā, gan citās vietās, bet Mērijas Lobsas acis nekad nebija izskatījušās tik spožas un Mērijas Lobsas vaigi nekad nebija izskatījušies tik sārti kā tieši šoreiz.
Tad nu nav brīnums, ka Nataniēls Pipkins nebija spējīgs novērst acis no mis Lobsas sejas; nav brīnums, ka mis Lobsa, pamanīdama, ka kāds jauns vīrietis uz viņu cieši noraugās, atrāvās no loga, pa kuru bija skatījusies, aizvēra to ciet un nolaida aizkaru; nav brīnums, ka Nataniēls Pipkins tūliņ pēc tam uzklupa jaunajam zeņķim, kas bija nogrēkojies, un izpļaukāja un izdunkāja to pēc sirds patikšanas. Tas viss bija ļoti dabiski, un par to nepavisam nav ko brīnīties.
Taču ir jābrīnās, ka cilvēks ar Nataniēla Pipkina noslēgto dabas nervozo temperamentu un ļoti niecīgajiem ieņēmumiem, sākot no šīs dienas, uzdrošinājās cerēt uz vecā, niknā Lobsa vienīgās meitas rokas un sirdi; uz lielā seglinieka vecā Lobsa meitu, kurš ar vienu spalvas vilcienu būtu varējis nopirkt visu ciematu un nemaz nebūtu sajutis izdevumus; vecā Lobsa, kuram, kā tas bija labi zināms, piederēja kaudzēm naudas, kas bija noguldīta tuvākās tirgus pilsētas bankā; vecā Lobsa, kuram, kā stāstīja, bija neskaitāmi un neizsmeļami dārgumi, noglabāti mazajā dzelzs seifā ar lielo atslēgas caurumu, seifā, kas atradās virs kamīna dzegas dibenistabā; vecā Lobsa, kurš, kā tas bija labi zināms, svinīgos gadījumos rotāja galdu ar īsta sudraba tējkannu, krējuma trauku un cukurnīcu, kas, kā viņš savā sirds lepnībā mēdza lielīties, būšot viņa meitas īpašums, kad tā atradīšot vīru pēc sava prāta. Es atkārtoju - tas dziļi pārsteidza un lika brīnīties, ka Nataniēls Pipkins varēja būt tik pārdrošs un vērst savas acis šai virzienā. Taču mīlestība ir akla, bet Nataniēls Pipkins šķielēja, un varbūt šie divi apstākļi kopā neļāva viņam redzēt lietas īstajā gaismā.
Ja vecajam Lobsam bijusi vismazākā vai visniecīgākā nojausma par Nataniēla Pipkina jūtām, viņš vienkārši būtu nolīdzinājis skolu līdz ar zemi vai iznīdējis skolotāju no zemes virsas, vai pastrādājis kādu citu tikpat šausmīgu varmācību un zvērību, jo viņš bija drausmīgs vīrs, šis vecais Lobss, kad bija aizskarts viņa lepnums vai kad viņš bija sakaitināts. Un kā viņš lādējās! Reizēm, kad viņš pārmeta slinkumu kaulainajam māceklim ar tievajām kājām, pār ielu vēlās un dārdēja tādas lāstu straumes, ka Nataniēls Pipkins drebēja aiz šausmām savās kurpēs un skolniekiem mati aiz bailēm sacēlās stāvus.
Nu tā. Dienu pēc dienas, kad skolā stundas bija beigušās un skolnieki aizgājuši, Nataniēls Pipkins apsēdās pie loga ielas pusē un, izlikdamies, ka lasa grāmatu, iesāņus skatījās pāri ielai, meklēdams Mērijas Lobsas spožās acis; un viņš tur nebija vēl nosēdējis daudz dienu, kad spožās acis parādījās pie kāda no augšējiem logiem, kā šķita - arī dziļi iegrimušas grāmatā. Tas bija burvīgi un iepriecināja Nataniēla Pipkina sirdi. Tas jau bija kaut kas - sēdēt tur stundām ilgi un skatīties uz šo skaisto sejiņu, kad meitenes acis bija nolaistas; bet, kad Mērija Lobsa sāka pacelt acis no grāmatas un mest savu starojošo skatienu uz Nataniēla Pipkina pusi, viņa sajūsmai un apbrīnai nebija nekādu robežu. Pēdīgi kādu dienu, kad Nataniēls Pipkins zināja, ka vecā Lobsa nav mājās, viņš bija tik pārdrošs, ka pameta Mērijai Lobsai gaisa skūpstu, un Mērija Lobsa neaizvēra vis logu un nenolaida aizkarus, bet pameta skūpstu viņam un atsmaidīja. Tādēļ Nataniēls Pipkins nolēma, ka viņš, lai būtu kas būdams, bez tālākas vilcināšanās atklās savas jūtas.
Mērijai Lobsai, vecā seglinieka meitai, bija glītākā kājiņa, jautrākā sirds, mīlīgākā sejiņa ar bedrītēm vaigos un iznesīgākais augums, kāds jebkad viegli lidinājies pār zemi, to pušķodams. Viņas dzirkstošajās acīs bija tik draiskulīga uguntiņa, kas būtu varējusi iekļūt daudz mazāk jūtīgās sirdīs nekā Nataniēlam Pipkinam, un viņas jautrie smiekli skanēja tik līksmi, ka, tos dzirdot, būtu smaidījis visīgnākais mizantrops. Pat vecais Lobss savā vislielākajā niknumā nevarēja pretoties piemīlīgās meitas glaimiem un, kad Mērija un tās māsīca Kēte - maza, viltīga, apburoša būtne ar pārgalvīgo skatienu - abas kopā ņēma veco vīru apstrādāt, ko, patiesību sakot, tās darīja ļoti bieži, viņš tām nebūtu varējis atteikt nekā pat tad, ja tās prasījušas daļu no neskaitāmajiem un neizsmeļamajiem dārgumiem, kas bija paslēpti no gaismas dzelzs seifā.
Nataniēla Pipkina sirds sāka spēcīgi dauzīties krūtīs, kad viņš kādā vasaras vakarā ieraudzīja mazo, pievilcīgo pārīti dažus simts jardu sev priekšā tai pašā laukā, pa kuru viņš daudzreiz bija klīdis līdz vēlai naktij un domājis par Mērijas Lobsas skaistumu.
Taču, kaut arī viņš vientulībā bieži bija domājis, cik strauji pieietu pie Mērijas Lobsas, ja vien to varētu satikt, un teiktu tai par savām jūtām, - tagad, kad tā negaidot atradās viņa priekšā, viņš sajuta, ka visas asinis sakāpj sejā, acīm redzot, par lielu zaudējumu kājām, kas palikušas bez savas parastās tiesas, trīcēja zem viņa. Kad viņas apstājās, lai noplūktu ceļmalā puķi vai paklausītos kādu putnu, arī Nataniēls Pipkins apstājās un izlikās, ka nogrimis domās, un patiesībā tāds arī bija, jo prātoja, ko tam, dieva dēļ, darīt, kad viņas pagriezīsies atpakaļ, kam ar laiku neizbēgami jānotiek, un sastapsies ar to vaigu vaigā. Bet, lai gan viņš bijās iet tām tuvāk, viņš nespēja arī tās izlaist no acīm, tādēļ, kad tās gāja ātrāk, arī viņš gāja ātrāk, kad tās kavējās, arī viņš kavējās un, kad tās apstājās, arī viņš apstājās, un tā viņi būtu varējuši iet, kamēr iestājas tumsa, ja Kēte nebūtu zagšus palūkojusies atpakaļ un uzmundrinoši pamājusi Nataniēlam nākt tuvāk. Kētes rīcībā bija kaut kas tāds, kam nevarēja pretoties, un tādēļ Nataniēls Pipkins paklausīja aicinājumam, un, kad viņš bija labu brīdi sarcis un mazā, ļaunprātīgā māsīca krietni izsmējusies, Nataniēls Pipkins nometās uz ceļiem rasotajā zālē un paziņoja, ka ir nolēmis palikt tur uz mūžīgiem laikiem, ja viņam neatļaus piecelties kā Mērijas Lobsas atzītam mīlētājam. Par atbildi uz to rāmajā vakara gaisā atskanēja Mērijas Lobsas jautrie smiekli - tiem bija tik patīkama skaņa, ka, likās, nemaz netraucēja dabas mieru, - un mazā, ļaunprātīgā māsīca smējās vēl nevaldāmāk nekā iepriekš, un Nataniēls Pipkins sarka vairāk nekā jebkad. Pēdīgi Mērija Lobsa, ko vēl neatlaidīgāk lūdza mīlas nomocītais mazais vīriņš, novērsa seju un pačukstēja māsīcai, lai pasakot - vai vismaz Kēte tā pasacīja, - ka mistera Pipkina bildinājums viņu ļoti pagodinot, ka viņas roka un sirds esot tēva pārziņā, bet neviens nevarētu palikt vienaldzīgs pret mistera Pipkina labajām īpašībām. Tā kā to visu pasacīja ļoti nopietni un tā kā Nataniēls Pipkins gāja mājās kopā ar Mēriju Lobsu un šķiroties pūlējās to noskūpstīt, viņš iekāpa gultā kā laimīgs cilvēks un visu nakti sapņoja, ka atmīkstina veco Lobsu, atver naudas kasti un apprec Mēriju.
Nākamajā dienā Nataniēls Pipkins redzēja, ka vecais Lobss aizjāj ar savu veco, pelēko poniju, un, pēc tam kad mazā, ļaunprātīgā māsīca pa logu bija labu laiku rādījusi Nataniēlam Pipkinam dažādas zīmes, kuru nozīmi un mērķi viņš nekādā ziņā nevarēja saprast, pār ielu pārnāca kaulainais māceklis ar tievajām kājām un pasacīja, ka viņa saimnieks nebūšot mājās visu nakti un ka lēdijas gaidot misteru Pipkinu uz tēju tieši sešos. Kā todien pagāja mācības, to nedz Nataniēls Pipkins, nedz viņa skolnieki nezināja labāk kā jūs, bet kaut kā tās pagāja, un, kad zēni bija aizgājuši mājās, Nataniēls Pipkins līdz pat sešiem noņēmās ar ģērbšanos, kamēr bija apmierināts. Ne tādēļ viņš nopūlējās tik ilgi, ka būtu vajadzējis daudz laika, lai izvēlētos apģērba gabalus, ko uzvilkt, jo šai ziņā viņam nekādas izvēles nebija, bet apģērbt tos tā, lai viņš izskatītos pēc iespējas labāk, un pirms tam tos sapost - tas bija pietiekoši grūts un svarīgs uzdevums.