Sapulcējās ļoti patīkama, maza kompānija, kurā ietilpa Mērija Lobsa, viņas māsīca Kēte un trīs četras nebēdnīgas, labsirdīgas sārtvaidzes meitenes. Nataniēls Pipkins pats savām acīm varēja pārliecināties, ka valodas par vecā Lobsa bagātību nebija pārspīlētas. Uz galda bija īsta masīva sudraba tējkanna, krējuma krūze un cukura trauks, tad vēl īsta sudraba tējkarotes, ar ko apmaisīt tēju, un īstas porcelāna tasītes, no kurām to dzert, un tādi paši šķīvīši, uz kuriem uzlikt kūkas un maizītes. Vienīgais tumšais punkts visā šajā patīkamajā ainā bija Mērijas Lobsas brālēns - Kētes brālis, ko Mērija sauca par Henriju un kas, sēdēdams ar viņu vienā galda stūrī, likās pilnīgi piesaistījis sev visu Mērijas Lobsas uzmanību. Ir patīkami redzēt mīlestību ģimenes locekļu starpā, bet tā var arī aiziet pārāk tālu, un Nataniēlam Pipkinam negribot bija jādomā, ka Mērija Lobsa laikam gan ļoti mīl savus radiniekus, ja viņa tiem visiem izrāda tik daudz uzmanības kā šim brālēnam. Arī pēc tējas, kad mazā, ļaunprātīgā māsīca ierosināja iet vistiņās, šā vai tā gadījās, ka Nataniēls Pipkins gandrīz vienmēr bija aklais un vienmēr, kad tas notvēra brālēnu, arī Mērija Lobsa nebija tālu. Un, kaut gan mazā, ļaunprātīgā māsīca un citas meitenes viņam knieba un rāva viņu aiz matiem, un lika priekšā krēslus un tamlīdzīgi, Mērija Lobsa, kā likās, nekad nenāca viņa tuvumā. Un reizi - reizi - Nataniēls Pipkins būtu varējis zvērēt - viņš dzirdēja skūpstu, kam sekoja vājš Mērijas Lobsas protests un pa pusei apspiesti viņas draudzeņu smiekli. Tas viss bija dīvaini - ļoti dīvaini, un nav pasakāms, ko Nataniēls Pipkins būtu varējis vai nebūtu varējis šai sakarībā izdarīt, ja viņa domas pēkšņi nebūtu pavērstas citā virzienā.
Apstāklis, kas pavērsa viņa domas citā virzienā, bija skaļa klauvēšana pie ielas durvīm; cilvēks, kas sarīkoja šo skaļo klauvēšanu pie ielas durvīm, nebija neviens cits kā pats vecais Lobss, kurš negaidot bija atgriezies un dauzījās kā zārku taisītājs, jo viņš gribēja vakariņas. Tikko kaulainais māceklis ar tievajām kājām paziņoja uztraucošo vēsti, meitenes uzskrēja pa kāpnēm Mērijas Lobsas guļamistabā, bet brālēnu un Nataniēlu Pipkinu iegrūda divos virtuves skapjos tāpēc, ka labākas paslēptuves nebija; un, kad Mērija Lobsa un ļaunprātīgā, mazā māsīca bija tos novietojušas, viņas atvēra durvis vecajam Lobsam, kas, kā iesācis, tā nebija pārstājis klauvēt.
Nelaimīgā kārtā gadījās, ka vecais Lobss, būdams ļoti izsalcis, bija briesmīgi dusmīgs. Nataniēls Pipkins dzirdēja, ka viņš rūca kā vecs ķēdes suns ar aizsmakušu rīkli, un, kad vien istabā ienāca nelaimīgais māceklis ar tievajām kājām, vecais Lobss kā īsts saracēnis sāka viņu neganti lamāt, kaut gan, acīm redzot, tikai ar to mērķi un nolūku, lai atbrīvotu savu sirdi no dažiem liekiem lāstiem. Pēdīgi saraudzīja kaut ko ēdamu, uzsildīja un nolika uz galda, un vecais Lobss ķērās tam klāt, kā pienākas; un, īsā laikā notiesājis visu ēdamo, viņš noskūpstīja meitu un prasīja pīpi.
Daba bija novietojusi Nataniēla Pipkina ceļgalus ļoti tuvu vienu pie otra, bet, kad viņš dzirdēja veco Lobsu prasām pīpi, tie sāka sisties kopā, it kā vēlēdamies viens otru samalt miltos, jo tajā pašā skapī kurā viņš stāvēja, uz divi āķiem karājās lielā pīpe ar brūno kātu uz sudrabā kalto galviņu, pīpe, ko viņš pēdējo piecu gadu laikā katru pēcpusdienu un vakaru bija redzējis vecā Lobsa mutē. Abas meitenes nogāja pēc pīpes apakšstāvā un uzgāja pēc pīpes augšstāvā un meklēja visur, atskaitot to vietu, kur viņas zināja pīpi esam, un vecais Lobss pa to laiku ārdījās, ka bija ko pabrīnīties.
Pēdīgi viņš iedomājās skapi un piegāja pie tā. Tādam mazam vīriņam kā Nataniēlam Pipkinam nebija nozīmes turēt durvis no iekšpuses, kad tāds liels stiprs vīrs kā vecais Lobss tās rāva vaļā no ārpuses. Vecais Lobss parāva, un vaļā tās bija, atklājot Nataniēlu Pipkinu, kas stāvēja iekšpusē taisni kā miets un šausmās drebēja no galvas līdz kājām. Žēlīgais dievs! Ar kādu drausmīgu skatienu vecais Lobss viņu uzlūkoja, vilkdams aiz apkakles ārā un turēdams izstieptā rokā!
«Ko, pie velna, jūs te meklējat?» vecais Lobss šausmīgā balsī prasīja.
Nataniēls Pipkins nespēja atbildēt, tādēļ vecais Lobss divas trīs minūtes kratīja viņu uz priekšu un atpakaļ, lai viņam sakārtotos domas.
«Ko jūs te meklējat?» Lobss rēca. «Man liekas, jūs te esat atnācis manas meitas dēļ.»
Vecais Lobss to sacīja vienīgi izsmiedams, jo viņš neticēja, ka mirstīga cilvēka pārgalvība būtu varējusi aizvest Nataniēlu Pipkinu tik tālu. Kāds bija viņa sašutums, kad šis nabadziņš atbildēja:
«Jā, mister Lobs, tā ir. Es atnācu jūsu meitas dēļ. Es viņu mīlu, mister Lobs.»
«Ko!? Jūs brēkulīgais, skābģīmainais, vārgais nelieti,» elsa vecais Lobss, ko šī šausmīgā atzīšanās bija paralizējusi, «ko jūs ar to domājat? Pasakiet man to skaidri! Nolādētais! Es jūs nožņaugšu!»
Ir ļoti iespējams, ka pārmērīgās dusmās vecais Lobss savus draudus būtu izpildījis, ja viņa roku nebūtu apturējusi kāda negaidīta parādība, proti, brālēns, kas, izkāpdams no skapja un pieiedams pie vecā Lobsa, sacīja:
«Ser, es nevaru atļaut, ka šis nekaitīgais cilvēks, ko meitenes šeit ataicināja joka dēļ, tik ļoti cēlā kārtā ņem uz sevi vainu (ja tā ir vaina), kas gulstas uz mani un ko esmu gatavs atzīt. Es mīlu jūsu meitu, ser, un ierados še ar nolūku viņu satikt.»
To dzirdot, vecais Lobss ieplēta acis ļoti plati, bet ne platāk kā Nataniēls Pipkins.
«Jūs?» sacīja Lobss, beidzot atguvis tik daudz elpas, lai varētu runāt.
«Es.»
«Bet es jums jau sen esmu aizliedzis ierasties šai mājā.»
«Tas tiesa, jo citādi šovakar man šeit nebūtu vajadzējis ierasties slepeni.»
Man nepatīkami to sacīt par veco Lobsu, bet es domāju, ka viņš būtu brālēnam sitis, ja viņa skaistā, mīļā meita ar spožajām acīm, kas bija pilnas asarām, nebūtu ieķērusies viņam rokā;
«Neaizturi viņu, Mērij,» jaunais cilvēks sacīja, «ja viņš vēlas mani sist, ļauj viņam. Ne par visām pasaules bagātībām es neaizskartu ne matu uz viņa sirmās galvas.»
Dzirdot šo pārmetumu, vecais Lobss nolaida acis, un tās sastapās ar meitas acīm.
Esmu jau pāris reižu atzīmējis, ka tās bija ļoti spožas acis, un, lai arī tagad tās bija asaru pilnas, to iespaids nekādā ziņā nebija mazinājies. Vecais Lobss pagrieza galvu sāņus, it kā vairīdamies, lai tās viņu nepārliecinātu, un kā pēc likteņa lēmuma ieraudzīja mazo, ļaunprātīgo māsīcu, kas, reizē nobijusies par savu brāli un smiedamās par Natanielu Pipkinu, rādīja tik apburošu un tai pašā laikā mazliet blēdīgu sejiņu, ka katram vīrietim, vecam vai jaunam, bija ko paskatīties. Viņa pieglaimīgi palika savu roku zem vecā vīra rokas un kaut ko iečukstēja viņam ausī, un vecais Lobss nekā nevarēja darīt - viņam bija jāpasmaida, un tai paša laikā pāri viņa vaigu noritēja asara.