Piecas minūtes vēlāk no guļamistabas ķiķinādamas un kautrēdamās nonāca meitenes, un, kamēr jaunie ļaudis jutās pilnīgi laimīgi, vecais Lobss paņēma pīpi un aizsmēķēja, un ievērības cienīgs ir tas, apstāklis, ka tieši šī pīpe nomierināja un iepriecināja vairāk par visām citām, ko viņš bija smēķējis.
Nataniēls Pipkins domāja, ka labāk glabāt savu noslēpumu pie sevis, un, tā rīkodamies, pamazām ieguva pilnīgu vecā Lobsā labvēlību, kurš viņam ar laiku iemācīja smēķēt, un daudzus gadus pēc tam viņi jaukos vakaros mēdza sēdēt dārzā, ļoti cienīgi smēķēdami un dzerdami. Viņš drīz atspirga no savas mīlas kaites, jo draudzes grāmatā mēs atrodam viņu ierakstītu kā liecinieku Mērijas Lobsas un viņas brālēna laulību gadījumā. Un redzams arī, pēc citu dokumentu liecībām, ka kāzu naktī viņš ieslodzīts ciemata cietumā par to, ka, būdams pilnīgi piedzēries, ielās izdarījis dažādus izlēcienus, uz kuriem viņu sakūdījis kaulainais māceklis ar tievajām kājām.
XVIII NODAĻA
Divas dienas pēc misis Hanteres brokastīm pikvikieši palika Ītensvilā, ar bažām gaidīdami kādu ziņu no sava cienītā vadoņa. Misters Tapmens un misters Snodgrass vēlreiz bija pamesti kavēt sev laiku, ka paši prot, jo misters Vinkls, paklausīdams visneatlaidīgākajiem lūgumiem, turpināja uzturēties mistera Pota mājā un veltīt savu laiku viņa piemīlīgās dzīves biedres izklaidēšanai. Lai papildinātu abu laimi, viņu sabiedrībā šad tad netrūka arī paša mistera Pota. Dziļi iegremdējies pārdomās par sabiedrības labumu un «Neatkarīgā» iznīcināšanu, šis lielais vīrs nemīlēja nokāpt no savas garīgās augstienes līdz ikdienišķo garu zemajam līmenim. Taču šai gadījumā, it kā vēlēdamies parādīt uzmanību ikvienam mistera Pikvika sekotājam, viņš piekāpās, pieļāvās, nokāpa no pjedestāla un staigāja pa zemes virsu, labvēlīgi pieskaņodams savus izteicienus pūļa saprašanai un ārēji, ja arī ne garīgi, izskatīdamies kā viens no viņiem.
Tā kā šī slavenā sabiedriskā darbinieka izturēšanās pret misteru Vinklu bija šāda, viegli iedomāties, kāds liels pārsteigums attēlojās pēdēji minētā džentlmeņa sejā, kad, viņam vientulīgi sēžot ēdamistabā, durvis strauji atvērās un tikpat strauji aizvērās, ienākot misteram Potam, kas, majestātiski piesoļodams viņam klāt un atgrūzdams sāņus pretī pastiepto roku, nožņirkstināja zobus, it kā vēlēdamies labāk uzasināt to, ko gatavojās sacīt, un iesaucās griezīgā balsī: - Čūska!
- Ser! - misters Vinkls atsaucās, pielēkdams no krēsla.
- Čūska, ser! - misters Pots atkārtoja, paceldams balsi un tad pēkšņi to nolaizdams.
- Es sacīju: čūska, ser, - saprotiet to, kā spējat!
Ja jūs esat no kāda cilvēka šķīries pulksten divos naktī, būdams ar to vislabākās draudzīgās attiecībās, un viņš jūs priekšpusdienā pusdesmitos apsveic kā čūsku, saprāts liek spriest, ka starplaikā ir noticis kaut kas nepatīkams. Tā prātoja arī misters Vinkls. Viņš atbildēja mistera Pota stingajam skatienam ar tādu pašu un, paklausīdams šī džentlmeņa aicinājumam, centās vārdu «čūska» saprast kā spēdams.
Tomēr saprast nevarēja nekā, un tādēļ pēc dziļa klusuma, kas ilga dažas minūtes, viņš sacīja:
- Čūska, ser! Čūska, mister Pot! Ko jūs ar to domājat, ser?... Tas gan ir joks!
- Joks, ser! - Pots iekliedzās, likdams rokai izdarīt kustību, kas norādīja uz stipru vēlēšanos mest ar jaunsudraba tējkannu viesim pa galvu. - Joks, ser!... Bet nē, es savaldīšos, es savaldīšos, ser. - Un parādīdams savu savaldību, misters Pots atkrita krēslā, bet uz viņa lūpām parādījās putas.
- Manu dārgo ser, - misters Vinkls iesāka.
- Dārgo ser! - Pots attrauca. - Kā jūs, ser, uzdrīkstaties uzrunāt mani ar «dārgo ser»? Kā jūs, ser, uzdrošināties skatīties man acīs un tā sacīt?
- Labi, ser. Ja jau jūs tā runājat, - misters Vinkls atbildēja, - kā jūs, ser, iedrošināties skatīties man acīs un nosaukt mani par čūsku?
- Tādēļ, ka jūs tāds esat, - misters Pots atbildēja.
- Pierādiet to, ser! - misters Vinkls iekarsis attrauca. - Parādiet to!
Redaktora dziļdomīgajā sejā ievilkās ļauns vaibsts, kad viņš izvilka no kabatas šā rīta «Neatkarīgā» numuru un, iedurdams ar pirkstu kādā rakstā, pārmeta avīzi pār galdu misteram Vinklam. Šis džentlmenis to paņēma un izlasīja sekojošo:
«Mūsu tumsonīgais un nelietīgais laikabiedrs dažos riebīgos rakstos par nesenajām vēlēšanām šai pilsētā ir atļāvies apgānīt privātās dzīves svētumu, nepārprotamā kārtā pieskardamies mūsu pēdējā kandidāta - un, neņemot vērā viņam negodīgā kārtā sagādāto sakāvi, mēs piemetināsim: mūsu nākošā deputāta - mistera Fizkina privātajām darīšanām. Ko šis mūsu gļēvulīgais laikabiedrs domā? Ko šis huligāns teiktu, ja mēs, līdzīgi viņam, neievērotu sabiedriskās dzīves normas un paceltu to aizkaru, kas laimīgā kārtā noslēpj viņa privāto dzīvi no vispārības izsmiekla, lai neteiktu - vispārības riebuma? Kā būtu, ja mēs tikai norādītu un komentētu faktus un apstākļus, kas sabiedrībai zināmi un ko katrs var redzēt, atskaitot vienīgi mūsu kurmim līdzīgo laikabiedru? Kā būtu, ja mēs iespiestu sekojošo sacerējumu, ko saņēmām, stādamies pie šī raksta, no kāda talantīga pilsētiņa iedzīvotāja un mūsu korespondenta!
AKLAJAM KURMIM
- Kurš cilvēks, - misters Pots svinīgi vaicāja, - kurš cilvēks slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm, nelieti?
- Kurš slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm? - atkārtoja misis Pota, kuras pēkšņā
ienākšana aizkavēja atbildi. - Kurš slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm? Nu, Vinkls, man liekas.
To sacīdama, misis Pota mīļi uzsmaidīja uztrauktajam pikvikietim un sniedza viņam roku. Apjukušais jaunais cilvēks to būtu saņēmis, ja neiejaucies sašutušais Pots.
- Atpakaļ, kundze, atpakaļ! - redaktors teica. - Dot viņam roku manu acu priekšā!
- Mister P.! - pārsteigtā lēdija izdvesa.
- Nožēlojamā sieviete, paskaties! - vīrs izsaucās. - Paskaties, kundzīt, - «Aklajam kurmim»! «Aklais kurmis», tas esmu es, kundzīt. «Tik drīz jau lūkosies pēc cita,» - to dari tu, kundzīt, tu.
Ar šo dusmu izvirdumu, ko tomēr pavadīja kaut kas līdzīgs trīsām, redzot sievas sejas izteiksmi, misters Pots nosvieda «Ītensvilas Neatkarīgā» pēdējo numuru viņai pie kājām.
- Nu, vai zini, ser, - pārsteigtā misis Pota sacīja, noliekdamās un paceldama avīzi.
- Nu, vai zini, ser!
Sievas nicinošais skatiens lika misteram Potam sarauties. Viņš bija izmisīgi pūlējies uzkurināt drosmi, bet tā atkal dzisa ātri vien.
Izlasot šo mazo teicienu: «Nu, vai zini, ser,» - šķiet, ka tajā nebūtu nekā briesmīga, bet balss noskaņa, kādā to izsacīja, un skatiens, kas to pavadīja, abi likās norādām uz kādu atriebību, kas vēlāk nāks pār Pota galvu, un atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. Pat ļoti nepiedzīvojis novērotājs būtu varējis saskatīt viņa nemiera pilnajā sejā gatavību atdot savus Velingtona zābakus jebkuram labprātīgam atvietotājam, kas vien bijis ar mieru tajos šobrīd atrasties.