Izsacījis šo atvainošanos, misters Pikviks paslēpa galvu rokās un iegrima domās, bet Vordls apveltīja visus pārējos riņķī apkārt ar nozīmīgiem galvas mājieniem un acu mirkšķieniem.
- Taču es to noskaidrošu, - misters Pikviks izsaucās, paceldams galvu un uzsizdams ar dūri uz galda. - Es gribu redzēt šo Dodsonu un Fogu. Rīt es braucu uz Londonu.
- Rīt ne, - Vordls sacīja, - jūs vēl pārāk klibojat.
- Labi. Tad parīt.
- Parīt ir pirmais septembris, un jūs apsolījāties katrā ziņā izbraukt ar mums līdz sera Džefrija Menninga īpašumiem un kopā pabrokastot, ja arī nevēlaties piedalīties medībās.
- Labi, tad aizparīt, - misters Pikviks sacīja, - ceturtdien. Sem!
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
- Paņemiet divas vietas ārpusē līdz Londonai uz ceturtdienas rītu - jums un man...
- Labi, ser.
Misters Vellers atstāja istabu un, sabāzis rokas kabatās un skatīdamies uz zemi, lēni devās izpildīt uzdevumu.
- Ir gan viens jocīgs zellis tas mans pavēlnieks, - misters Vellers runāja, lēni iedams pa ielu. - Ko domā - ņem un sapinas ar šito misis Bārdlu... un šai vēl mazs puika piedevām! Tā allažiņ notiek ar tiem večukiem, lai ar no skata viņi bijši nez cik cienīgi. Bet es gan nebij domājs, ka viņš tā ko var izdarīt... Es nebij domājs, ka viņš tā ko var izdarīt!
Tādā garā apspriezdams šo notikumu, misters Semjuels Vellers vērsa savus soļus uz pasta zirgu kantori.
1 - Vispārējo Sūdzību tiesa. - Civiltiesa, kurā bija nolikta Bārdlas un Pikvikā lietas iztiesāšana, pieder pie tā sauktajām vispārējo tiesību tiesām, kurās turējās pie vispārējo tiesību normām un tiesas procesa gaitas (Anglijā ne toreiz, ne vēlāk nebija likumu kodeksa). Izmantodami faktu, ka trūkst vienota likumu kodeksa, valdošajām šķirām, pakalpīgie Anglijas juristi bija pacentušies neiedomājami sarežģīt visus tiesāšanās procesus, tā ka abām pusēm prāvas gaitā bija neiespējami kaut ko apjēgt, un līdz ar to juristiem radās visas, iespējas rīkoties pilnīgi pēc sava prāta, ja vēl piebilstam, ka advokāta funkcijas bija mākslīgi saskaldītas starp dažādu kategoriju juristiem, tad kļūst skaidrs, cik progresīva jēga bija Dikensa sašutumam par Anglijas tiesisko kārtību un tieslietu organizāciju. Šis sašutums vērojams daudzos Dikensa darbos, bet visasāk tas izpaužas «Pikvikā», kur Dikenss devis satīrisku, bet ļoti pareizu tiesas procesa attēlojumu Vispārējo Sūdzību tiesā.
XIX NODAĻA
Putni, dzīvodami svētīgā nezināšanā par sagatavošanās darbiem, kas bija paveikti, lai tos pārsteigtu pirmajā septembrī, savā laimīgajā dvēseles mierā un labsajūtā, bez šaubām, apsveica to kā vienu no jaukākajiem rītiem, ko tie piedzīvojuši šajā gadalaikā. Daža jauna irbīte, kas pašapmierināti tekalēja pa rugājiem ar visu uzpūtīgo jaunības švītību, un daža laba vecāka irbe, kuras apaļās actiņas vēroja šo vieglprātību ar gudra un piedzīvojuša putna nicību, vienlīdz nenojauzdamas tuvo galu, dzīves priecīgas un žirgtas baudīja svaigo rīta gaisu, bet pēc nedaudzām stundām jau gulēja nedzīvas pie zemes. Taču mēs kļūstam sentimentāli, - turpināsim.
Tātad, runājot skaidrā un lietišķā valodā, bija jauks rīts - tik jauks, ka gandrīz nevarēja ticēt nedaudzos Anglijas vasaras mēnešus jau pagājušus. Dzīvžogi, lauki un koki, pakalni un viršu klaji vēl rādīja skatītāja acij savas vienmēr mainīgās, sulīgi zaļās nokrāsas; gandrīz ne lapiņa vēl nebijā nokritusi, vienīgi tikko manāms dzeltenums bija iejaucies vasaras krāsu toņos, brīdinādams, ka sācies rudens. Debess bija bez mākoņiem, saule spīdēja silti un spoži, gaisā skanēja putnu dziesmas un neskaitāmu vasaras kukaiņu dūkšana; un kotedžu dārzi, ko pildīja puķes viskrāšņākajās un skaistākajās nokrāsās, smagajā rasā dzirkstīja kā mirdzošu dārgakmeņu kaudzes. Visur vēl varēja skatīt vasaras zīmogu, un neviena no tās skaistajām krāsām vēl nebija nobālējusi.
Tāds bija rīts, kad vaļējā kariete, kurā atradās trīs pikvikieši (misters Snodgrass bija atzinis par labāku palikt mājās), misters Vordls un misters Trandls, ar Semu Velleru uz bukas blakus kučierim, apstājās pie kādiem vārtiem ceļmalā, pie kuriem stāvēja garš, kaulains mežsargs un puszābakos un ādas getrās apāvies pusaudzis.
Katram līdzi bija ietilpīga soma un pa pointeram.
- Paklausieties, - misters Vinkls čukstēja Vordlam, kamēr kalpotājs nolaida kāpšļus, - viņi taču nedomā, ka mēs nošausim tik daudz putnu, ar ko piepildīt šos maisus?
- Piepildīt! - vecais Vordls izsaucās. - Dievs, apžēlojies, jā! Jūs piepildīsit vienu un es otru; un, kad tie būs pilni, tad mūsu medību svārku kabatās saies vēl tikpat daudz.
Misters Vinkls izkāpa, neatbildēdams uz to ne vārda, bet klusībā nodomāja, ka tādā gadījumā, ja viņiem jāpaliek zem klajām debesīm, kamēr viņš piepildīs vienu no maisiem, visiem ir lielas izredzes saaukstēties.
- Si, Džuno!... Šurp, vecā! Gulsties, Džef, gulsties! - Vordls sacīja, glāstīdams suņus. - Sers Džefrijs, protams, vēl Skotijā, Martin?
Garais mežsargs deva apstiprinošu atbildi un diezgan pārsteigts skatījās gan uz misteru Vinklu, kas turēja savu šauteni tā, it kā vēlēdamies, lai viņa svārku kabata tam aiztaupītu pūles nospiest mēlīti, gan uz misteru Tapmenu, kas savējo turēja tā, it kā baidītos no tās, - un nav nekāda iemesla šaubīties, ka tas tiešām tā arī bija.
- Mani draugi, Martin, vēl nav visai pieraduši pie tādām nodarbībām, - Vordls paskaidroja, ievērodams mežsarga skatienu. - Jūs jau zināt - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Viņi drīz vien būs labi šāvēji. Taču es lūdzu no sava drauga Vinkla piedošanu - viņam jau ir zināma prakse.
Pateikdamies par komplimentu, misters Vinkls vārgi pasmaidīja pār savu zilo kaklautu un kautrīgajā apjukumā tik dīvaini izrīkojās ar šauteni, ka gadījumā, ja ierocis bijis pielādēts, viņš neizbēgami būtu uz vietas nošāvies.
- Tādā veidā, ser, jūs nedrīkstat ar ieroci apieties, kad tas būs pielādēts, - garais mežsargs paskarbi uzsauca, - vai ar velns lai mani parauj, ja jūs kādu no mums nepataisīsit par auksto gaļu.
Tādējādi brīdināts, misters Vinkls spēji pārmainīja šautenes stāvokli un, to darīdams, visai spēcīgi iebelza ar laidi Semam pa galvu.
- Oho! - Sems noteica, paķerdams cepuri, kas bija notriekta zemē, un berzēdams sev deniņus. - Oho, ser, ja jūs tādā garā turpinās, jūs ar vienu šāvienu piepildīs vienu no šitiem maisiem un paliks vēl pāri.
Še puika ar ādas getrām sirsnīgi nosmējās un tad pūlējās izskatīties tā, it kā tas būtu bijis kāds cits, bet misters Vinkls majestātiski sarauca pieri.
- Kur jūs, Martin, likāt tam puikam mūs gaidīt ar uzkodām? - Vordls vaicāja.
- Pie Vientuļā koka pakalna pulksten divpadsmitos, ser.
- Tā taču nav sera Džefrija zeme, ko?
- Nē, ser, bet cieši tai klāt. Tā ir kapteiņa Boldviga zeme, bet tur mūs neviens netraucēs, un tur ir skaista pļaviņa.
- Labi, - vecais Vordls atteica. - Un tagad - jo ātrāk sākam, jo labāk, Tātad mēs sastapsimies divpadsmitos, Pikvik?
Misteram Pikvikam ļoti gribējās novērot medības, jo sevišķi tādēļ, ka viņš bija diezgan nobažījies par mistera Vinkla dzīvību un locekļiem. Turklāt tik vilinošā rītā bija ļoti nepatīkami griezties atpakaļ un atstāt draugus izklaidējamies. Tādēļ viņš atbildēja ļoti skumīgā balsī: