- Nu, es domāju, ka cits nekas man neatliek.
- Vai tad džentlmenis nav mednieks, ser? - garais mežsargs apvaicājās.
- Nē, - Vordls atbildēja, - un bez tam viņš klibo.
- Man ļoti gribētos iet līdzi, - misters Pikviks sacīja, - ļoti.
Sekoja īsa līdzjūtības pauze.
- Tur aiz dzīvžoga ir tačka, - puika ieteicās. - Ja džentlmeņa sulainis to stumtu pa taciņām, viņš varētu turēties mums līdzi, un mēs varētu to pārcelt pāri žogiem un citiem tādiem šķēršļiem.
- Tā lieta iet, - atsaucās misters Vellers, kas bija personīgi ieinteresēts, jo ļoti vēlējās redzēt medības. - Tā lieta iet. Labi teikts, puspuis. Es to dabūs vienā minūtē.
Bet te rādās grūtības. Garais mežsargs noteikti protestēja, ka medībās piedalās džentlmenis tačkā, jo tas esot visu nodibināto likumu un precedentu rupjš pārkāpums.
Tas bija nopietns, bet ne nepārvarams šķērslis. Kad mežsargs bija pierunāts un piekukuļots un kad viņš turklāt bija atvieglojis sirdi, iebelzdams pa galvu atjautīgajam jauneklim, kas pirmais ieteica izmantot mašīnu, misteru Pikviku tajā iesēdināja un mednieki devās ceļā; Vordls un garais mežsargs gāja pa priekšu, bet misters Pikviks tačkā, ko stūma Sems, noslēdza gājienu.
- Stāt, Sem! - misters Pikviks izsaucās, kad viņi bija tikuši pirmajam laukam līdz pusei.
- Kas tad nu? - Vordls uzprasīja.
- Es neatļaušu, ka šo tačku stumj uz priekšu kaut vienu soli, - misters Pikviks apņēmīgi sacīja, - ja Vinkls savu šauteni nenesīs kaut kā citādi.
- Kā tad man tā jānes? - nelaimīgais Vinkls vaicāja.
- Nesiet to ar stobru uz leju, - misters Pikviks atbildēja.
- Tā sportistam nepiestāv, - Vinkls iebilda.
- Man vienalga, vai sportistam tā piestāv vai nepiestāv, - misters Pikviks atcirta, - bet es negribu, ka mani nošauj tačkā par prieku kādam, kas norūpējies par savu izskatu.
- Es skatos, ka džentlmenis ātrāk nerimsies, kamēr nebūs kādā ietriecis savu lādiņu, - garais vīrs gremzās.
- Labi, labi... es jau, nekā nesaku, - nabaga Vinkls atteicas pagriezdams šautenes laidi uz augšu. - Nu tā.
- Mīļā miera dēļ jādara viss kas, - misters Vellers piemetināja un viņi atkal devās tālāk.
- Stāt! - misters Pikviks iesaucās, kad viņi bija nogājuši dažus jardus.
- Kas nu atkal? - Vordls noprasīja.
- Tapmena šautene nav droša; es zinu, ka nav, - misters Pikviks sacīja.
- Kā? Kas! Nav droša? - misters Tapmens vaicāja ļoti uztraukts.
- Jā, ja jūs to tā nesat, - misters Pikviks atteica. - Man ļoti nepatīkami izteikt vēl kādus iebildumus, bet es nevaru piekrist, ka mēs ejam tālāk, ja jūs to nenesat tāpat kā Vinkls.
- Es ar domāju, ka tā būtu labāk, ser, - garais mežsargs piebilda, - jo citādi jūs varat ielaist lādiņu pats sevī vai kādā citā.
Misters Tapmens ar vislielāko laipnību steidzīgi sagrieza ieroci, kā viņam ieteica, un visi no jauna devās uz priekšu; abi amatieri soļoja ar apgrieztiem ieročiem kā divi kareivji karaļa bērēs.
Piepeši suņi sastinga uz vietas, un mednieki, paspēruši piesardzīgu soli uz priekšu, arī apstājās.
- Kas suņiem noticis ar kājām? - misters Vinkls čukstēja. - Cik savādi viņi stāv!
- Vai nevarat klusāk? - čukstus atbildēja Vordls. - Vai tad jūs neredzat, ka viņi rāda?
- Rāda! - misters Vinkls atkārtoja, skatīdamies apkārt, it kā cerēdams ieraudzīt lauku ainavā kādu sevišķu jaukumu, kuram gudrie dzīvnieki aicinātu pievērst īpašu uzmanību. - Rāda! Uz ko viņi rāda?
- Turiet acis vaļā! - sacīja Vordls, kas šai satraukuma pilnajā mirklī jautājumam nebija pievērsis uzmanību. - Nu tad!
Atskanēja skaļš, švīkstošs troksnis, kas lika misteram Vinklam atlēkt atpakaļ, it kā viņš pats būtu izšāvis. Bliukš, bliukš! - atskanēja divi šāvieni; dūmi ātri aizkūpēja pār lauku un uzvijās gaisā.
- Kur viņi ir? - misters Vinkls taujāja, vislielākajā satraukumā grozīdamies uz visām pusēm. - Kur viņi ir? Sakiet, kad man šaut! Kur viņi ir?... Kur viņi ir?
- Kur viņi ir? - Vordls atkārtoja, paceldams pāri putnu, ko suņi bija nolikuši viņam pie kājām. - Kur viņi ir! Lūk, te viņi ir.
- Nē, nē, es domāju - tie citi, - apjukušais Vinkls sacīja.
- Šobrīd jau diezgan tālu, - Vordls atbildēja, aukstasinīgi pielādēdams savu šauteni.
- Ļoti ticams, ka pēc minūtēm piecām mēs uzdursimies citam bariņam, - garais mežsargs ieminējās. - Ja džentlmenis sāks šaut jau tagad, varbūt viņš dabūs lādiņu ārā no stobra tieši tad, kad irbes pacelsies.
- Ha, ha, ha! - misters Vellers ierēcās.
- Sem! - misters Pikviks apsauca, juzdams līdzi savam apjukušajam uti samulsušajam sekotājam.
- Ser?
- Nesmejieties!
- Skaidrs, ser.
Lai gūtu kompensāciju, misters Vellers, atrazdamies aiz tačkas, sašķobīja seju, par sevišķu uzjautrinājumu zeņķim ādas getrās, kurš palaida dižo smieklu un uz vietas dabūja dunku no garā mežsarga, kam arī vajadzēja kāda iegansta, lai aizgrieztos un paslēptu savu uzjautrinājumu.
- Bravo, veco zēn! - Vordls teica misteram Tapmenam. - Šoreiz jūs katrā ziņā izšāvāt.
- O jā,- misters Tapmens atbildēja ar manāmu lepnumu. - Es nospiedu mēlīti.
- Labi darīts. Nākošreiz jūs kaut kam arī trāpīsit, ja vien labi vērosit. Tas taču ir ļoti viegli, vai ne?
- Jā, tas ir ļoti viegli, - misters Tapmens sacīja. - Tomēr - kā tas sit pa plecu. Mani tikko nenogāza augšpēdu. Man nebija ne jausmas, ka šīs mazās šautenītes dod tādu atsitienu.
- Aha! - vecais džentlmenis smaidīdams atsaucās. - Pie tā jūs ar laiku pieradīsit.
Nu tad... visi gatavībā... ar tačku viss kārtībā?
- Viss kārtībā, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Tad uz priekšu!
- Turas stingri, ser, - Sems sacīja, paceldams tačku.
- Jā, jā, - misters Pikviks atbildēja, un viņi devās uz priekšu ar attiecīgo ātrumu.
- Tagad palieciet ar tačku uz vietas! - uzsauca Vordls, kad tā bija pārcelta pār žoga pāreju otrā laukā un misters Pikviks atkal novietots tajā.
- Kārtībā, ser, - misters Vellers atbildēja apstādamies.
- Nu, Vinkl, - vecais džentlmenis teica, - sekojiet man klusītēm un šoreiz nenokavējiet!
- Neraizējieties, - misters Vinkls atsacīja. - Vai viņi rāda?
- Nē, nē, vēl ne. Klusiņām, klusiņām!
Viņi zagās uz priekšu un būtu arī piegājuši klāt ļoti klusu, ja misters Vinkls, izdarīdams kaut kādas ļoti sarežģītas kustības ar savu šauteni, viskritiskākajā momentā nebūtu nejauši izšāvis pāri zēna galvai tieši uz to vietu, kur būtu atradušās garā vīra smadzenes, ja tur stāvējis viņš.
- Kāda velna pēc jūs to darījāt? - vecais Vordls iesaucās, kad putni neskarti aizlidoja.
- Es nekad savā mūžā neesmu redzējis tādu šauteni, - atbildēja nabaga Vinkls, lūkodamies uz aizslēgu, it kā tas varētu kaut ko līdzēt. - Tā šauj pati no sevis. Nudien, pati.
- Pati no sevis! - Vordls atsaucās mazliet aizkaitināts. - Es gribētu redzēt, ka tā pati no sevis kaut ko nošautu.
- Tas drīz vien notiks, ser, - garais vīrs piemetināja zemā, pravietiskā balsī.
- Ko jūs ar to gribat teikt, ser? - misters Vinkls dusmīgi noprasīja.
- Neko, ser, neko, - garais mežsargs atbildēja. - Man pašam nav ģimenes, ser; un šitā te puikas māte jau kaut ko saņems no sera Džefrija, ja dēlu nogalinās uz viņa zemes. Pielādējiet atkal, ser... pielādējiet!
- Ņemiet viņam šauteni nost! - no tačkas sauca misters Pikviks, kurā garā vīra neskaidrie mājieni bija pamodinājuši šausmas. - Ņemiet kāds viņam šauteni nost, vai dzirdat!