- Tieši tādēļ es šurp atnācu, - misters Pikviks atbildēja, pasniegdams dokumentu. - Ja gadās kaut kas svarīgs, jūs man varat rakstīt uz Ipsvičas pasta kantori.
- Kārtībā, - mistera Perkera klerks atbildēja un tad, redzēdams, ka mistera Pikvika acis ziņkārīgi pievērsušās galdam, piemetināja:
- Vai nevēlaties mums uz kādu pusstundiņu piebiedroties? Šovakar sapulcējusies lieliska kompānija. Šeit ir Semkina un Grīna vecākais klerks, Smitersa un Praisa kancelejas priekšnieks un Pimkina un Tomasa lietvedis - tas prot varenas dziesmas, jānudien, - un Džeks Bembers, un vēl daudz citu. Man šķiet, jūs nākat no laukiem. Vai nevēlaties mums piebiedroties?
Misters Pikviks nevarēja pretoties tik kārdinošai izdevībai pētīt cilvēku dabu. Viņš ļāva, ka viņu pieved pie galda, kur pēc pienācīgas iepazīstināšanas ar visu kompāniju viņu nosēdināja blakus priekšsēdētājam un viņš pasūtīja glāzi sava iemīļota dzērienā.
Gluži pretēji tam, ko misters Pikviks bija sagaidījis, iestājās dziļš klusums.
- Es ceru, ser, ka jums šāda lieta nav nepatīkama, - sacīja viņa kaimiņš pa labi, džentlmenis rūtainā kreklā ar mozaīkas aproču pogām un cigāru mutē.
- Itin nemaz, - misters Pikviks atbildēja. - Man tā ļoti patīk, lai gan es pats esmu nesmēķētājs.
- Man par sevi to negribētos teikt, - iejaucās kāds cits džentlmenis galda otrā pusē.
- Man smēķēšana aizvieto ēšanu un gulēšanu.
Misters Pikviks paskatījās uz runātāju un nodomāja, ka būtu vēl labāk, ja tā viņam aizvietotu arī mazgāšanos.
Atkal sekoja pauze. Misters Pikviks bija svešinieks, un viņa ierašanās, acīm redzot, sabiedrību traucēja.
- Misters Grandijs tūliņ iepriecinās kompāniju ar dziesmu, - priekšsēdētājs sacīja.
- Neiepriecinās vis, - misters Grandijs atteica.
- Kāpēc ne? - priekšsēdētājs apvaicājās.
- Tāpēc, ka nevar, - misters Grandijs atsacīja.
- Sakiet labāk, ka negrib, - priekšsēdētājs attrauca.
- Nu labi - negrib, - misters Grandijs atcirta.
Mistera Grandija kategoriskā atteikšanās iepriecināt kompāniju izraisīja jaunu pauzi.
- Vai tad neviens mūs neuzpurinās? - bezcerīgi ieminējās priekšsēdētājs.
- Kāpēc jūs pats mūs neuzpurināt, mister priekšsēdētāj? - no galda otra gala sacīja kāds jauns cilvēks ar vaigbārdu, šķielējošām acīm un vaļēju krekla apkakli (netīru).
- Klausieties, klausieties, - sacīja smēķējošais džentlmenis ar mozaīkas rotas lietām.
- Tāpēc, ka es protu tikai vienu dziesmu un to jau esmu nodziedājis, un, ja to pašu dziesmu tai pašā vakarā dzied divreiz, jāmaksā sods - pa glāzei visiem, - priekšsēdētājs paskaidroja.
Uz to nebija ko atbildēt, un atkal iestājās klusums.
- Es, džentlmeņi, - misters Pikviks ieminējās, cerēdams atrast tematu, ko varētu apspriest visi klātesošie, - es šovakar biju kādā vietā, ko jūs visi, bez šaubām, ļoti labi pazīstat, bet es tur nebiju iegriezies vairākus gadus un pazīstu to ļoti maz. Es, džentlmeņi, domāju Greizinnu. Šie vecie inni ir interesanti stūrīši tādā lielā pilsētā kā Londona.
- Pie joda, - sacīja priekšsēdētājs, čukstēdams pār galdu misteram Pikvikam, - jūs uzķērāt kaut ko tādu, pat ko vismaz viens no mums varētu runāt bez gala.. Jūs atraisīsit valodu vecajam Džekam Bemberam. Nav dzirdēts, ka viņš runātu par ko citu kā vien par šiem inniem, un viņš tajos ir tik ilgi nodzīvojis viens pats, līdz pa pusei sajucis prātā.
Cilvēks, par ko Lautens runāja, bija mazs, dzeltens vīriņš ar uzrautiem pleciem, kura seju misters Pikviks līdz šim nebija ievērojis tādēļ ka tam bija paradums sēdēt salīkušam, kad tas nerunāja. Tomēr, kad vecais vīrs pacēla savu krunkaino seju un pievērsa misteram Pikvikam spožo, pelēko acu aso, pētījošo skatienu, viņš nobrīnījās, ka tik neparasti sejas vaibsti kaut uz mirkli palikuši viņa nepamanīti. Vecā vīra sejā bija pastāvīgi sastindzis drūms smaids, zodu viņš balstīja garā, kaulainā plaukstā ar neparasti gariem nagiem, un, kad viņš nolieca galvu sāņus un cieši skatījās no izspūrušo, sirmo uzacu apakšas, viņa glūnīgais skatiens pauda tādu dīvainu, mežonīgu viltību, kas bija tiešām atbaidoša.
Tāds bija cilvēks, kas tagad saslējās un ļāva plūst neapturamai vārdu straumei.
Taču, tā kā šī nodaļa jau tā bijusi gara un tā kā šis vecais vīrs bija ievērojams cilvēks, būs pieklājīgāk pret viņu un ērtāk mums pašiem, ja ļausim viņam pašam izrunāties jaunā nodaļā.
1 - Karaļa Sola tiesa - viena no trim augstākajām vispārējo tiesību tiesām (divas pārējās: jau minētā Vispārējo Sūdzību tiesa un Valsts Kases tiesa), kuras funkcijas gadsimtu gaitā stipri izmainījušās. Dikensa laikos tā bija augstākā tiesa, kurā iztiesāja amatpersonu pārkāpumus - gan par valsts nodevību, gan par nesvarīgiem pārkāpumiem. Kaut gan tā skaitījās krimināltiesa, tās kompetencei bija pakļauta arī civillietu izmeklēšana, kuras dibinājās uz vispārējo tiesību normām.
2 - Kanclera tiesa - augstākā tiesa, kas neietilpst vispārējo tiesību tiesās un ir dibināta feodālisma agrīnajā periodā kā papildinājums toreizējai tiesu sistēmai, kas balstījās uz karaļa rīkojumiem, vispārējo tiesību normām un tiesas precedentiem. Tās priekšsēdētājs ir kanclers (tieslietu ministrs), kuru formāli neierobežo ne parlamentārie likumi, ne paraduma tiesības, ne precedenti, bet kuram jāvadās vienīgi no «taisnīguma» un jāizdod «nolikumi» jauno, topošo tiesisku attiecību noregulēšanai. Šāda Kanclera tiesas prakse un kanclera «nolikumi» drīz vien noveda pie neatrisināmām pretrunām starp «taisnīgumā tiesu» un vispārējo tiesību tiesu», un līdz ar to radās lielas grūtības likuma izskaidrošanā un piemērošanā. Abu tiesas sistēmu procesu atšķirības vēl vairāk padziļināja šīs pretrunas, bet tiesas iestāžu tiesības pēc patikas izmantot gan «vispārējās tiesības», gan «taisnīguma tiesības» deva brīvu ceļu pilnīgai patvaļai tiesāšanā. Tāpēc nav brīnums, ka Dikenss ar īpašu niknumu vēršas pret Kanclera tiesu. Nejēdzīgo birokrātismu, ar kādu saistīti šās tiesas procesi, viņš plaši attēlojis romānā «Saltais nams», bet «Pikvikā» parāda tikai divus šās tiesas upurus: Flītas cietumā ieslodzīto «kanclera cietumnieku», kas, pavadījis tur divdesmit gadus, tā arī nomirst, nesagaidījis tiesas spriedumu, un vēl otru tā paša cietuma ieslodzīto - kurpnieku, kas jau divpadsmit gadu gaida tiesas lēmumu savā lietā.
3 - Solisitors - zemākās pakāpes jurists ar aizstāvja kompetencēm (to solicit - aizstāvēt, aizbildināt kādu); šāds amats izveidojies sakarā ar Anglijas advokatūras sašķeltību dažādās kategorijās. Advokatūra bija organizēta pa kastām. Ar to Anglijas valdošās šķiras centās sasniegt divus mērķus: no vienas puses, paplašināt to advokātu kompetences, kuri nākuši no aristokrātijas un lielburžuāzijas aprindām, bet no otras - sarežģīt tiesvedību un atņemt darba tautai iespēju aizsargāt savas tiesības tiesas ceļā, jo procesa vešana bija saistīta ar izdevumiem, kuri darbaļaudīm nebija pa kabatai. Dikenss, kas četrus gadus bija mācījies jurisprudenci (klerka amatā) solisitoru kantoros, to visu lieliski pārzināja, un neviens cits angļu rakstnieks nav pratis atmaskot Anglijas jurisdikcijas kroplīgumu ar tādu lietpratību un spēku. Arī advokatūras organizācija bija svarīgs elements šajā jurisdikcijā. Vēsturiskās attīstības gaitā advokatūras institūta vairāk privileģētie valdošo šķiru slāņi atbīdīja sānis mazāk privileģētos un pēdīgi pats izspieda tos no inniem. Tādējādi personām, kas piederēja pie mazturīgākiem buržuāzijas slāņiem, vajadzēja apmācīties praktizējošo juristu kantoros, strādājot par klerkiem pie saviem augstākajiem amata brāļiem - solisitoriem. Atšķirībā no pilntiesīga jurista (baristera) solisitoram arī vēlākos laikos vēl jākalpo par klerku trīs līdz piecus gadus, jāapmācās kādā viengadējā juristu skolā, kuru viņam norāda Juristu biedrība (kurā apvienojušies solisitori), un jānoliek eksāmens. Pēc tam viņam ir atļauts darboties tikai grāfistes tiesās un miertiesās, bet visas pārējās tiesas viņam ir slēgtas. Viņš drīkst vest vienīgi lietas, kas atrodas ārpus tiesas kompetences un ir starpnieks starp klientu un baristeru, kuram viņš sagatavo visus materiālus un kurš drīkst uzstāties jebkurā no Anglijas neskaitāmajām tiesu instancēm.