4 - Somerstauna - Londonas rajons ziemeļrietumos no Sitijas. Dikensa laikos tā bija vēl Londonas priekšpilsēta.
5 - Tiesas pavēste - šinī gadījumā tiesas rīkojums, kas atbilst mūsdienu izpildrakstam.
6 - Kembervila - Londonas aizupes rajons uz dienvidiem no Boro.
7 - Iesnieguši deklarāciju reģistrēšanai - tas ir, parādzīme jau iereģistrēta kādas tieslietu kancelejas sarakstos, kur pēc likuma jāreģistrē visi tiesas dokumenti; šāda reģistrācija saistīta ar attiecīgiem tiesas izdevumiem, ar ko arī bezsirdīgais Fogs sabiedē nabaga Remsiju.
8 - Advokāta garantija saistību raksts par apņemšanos samaksāt parādu; - parādniekam (Remsijam) to vajadzēs izdot kreditora pilnvarniekam (Fogam). Vienīgais atvieglinājums, - ja samaksa aizkavētos, attiecīgā summa netiktu tūdaļ tiesas ceļā piedzīta, ja vien kreditors nešaubās, ka parāds tiks dzēsts. Fogs ar visādiem trikiem prot arvien atlikt parāda saņemšanu, tādā veidā palielinot Remsija tiesas izdevumus un līdz ar to arī savu advokāta honorāru; kā redzams no romāna, viņš ir pārliecināts, ka Remsija darba devēji būs spiesti samaksāt visu pilnā mērā.
9 - Paziņojums par lietas uzsākšanu - dokuments, kas, ja neskaita sīkas atšķirības, apmēram atbilst mūsdienu tiesas izsaukumam, ko nosūta atbildētājam.
10 - Praecipe grāmata - grāmata, kurā advokāti reģistrēja savu klientu dokumentus. Tās nosaukums cēlies no «Paziņojuma par lietas uzsākšanu», kas sākās ar vārdiem «Praecipe quoed» - «Paziņoju, ka...».
11 - Menšenhauzs - nams, kurā dzīvo Londonas lordmērs.
12 - Čelmsforda - pilsētiņa trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Londonas.
13 - Vaitčepla - Londonas ziemeļrietumu rajons, ko apdzīvo nabadzīgie. Šis rajons ir visnožēlojamākais visā Londonā. Šeit lielāko tiesu dzīvo trūcīgie imigranti.
14 - Greizinns - viens no inniem, kas izvietoti Londonas Tempļa rajona. Tiesu inni (kuru nosaukumi pārgājuši arī uz ēkām, kur dzīvoja innu locekļi) vēl lieku reizi pierāda, ka Anglijas advokatūra organizēta pēc šķiru principa. Jau XIII gadsimtā dibinātās juristu korporācijas - tā sauktie inni - bija monopolizējuši tiesības sagatavot pilntiesīgos juristus - baristerus, kas drīkstēja uzstāties visās Anglijas tiesās. Agrākajos laikos tiesu inni bija stingri aristokrātiskas korporācijas. Tos vadīja nevienā nekontrolēti innu oldermeņi (benčeri), kas jau senlaikus bija iekārtojuši juridiskas skolas, kuru studenti dzīvoja kopmītnēs pie šiem inniem un bija pakļauti kārtībai, kādu ieveduši benčeri. Ar laiku šinīs skolās, kurās mācību maksa bija krietni prāva, sāka uzņemt arī atsevišķas personas no buržuāziskām aprindām, taču korporāciju noslēgtais raksturs neizmainījās: juristi atorneji), kas praktisko apmācību bija guvuši advokātu kantoros un galvenokārt nāca no sīkburžuāzijas slāņiem, netika uzņemti tiesu innu korporācijās. Pie tam innu korporācijām izdevās saglabāt priekšrocību, ka vienīgi viņu locekļi drīkst uzstāties ikvienā Anglijas tiesā, tāpēc atornejiem, kuri, ka jau minējām, vēlāk saplūda ar solisitoriem, vajadzēja samierināties galvenokārt ar pilnvarnieku lomu. No otras puses, baristeru korporācijas noslēgtības rezultātā iesakņojas paradums, ka baristeri sazinājās ar saviem klientiem vienīgi ar solisitoru starpniecību, kuri tad arī līdz tiesas sēdes sasaukšanai veica visu materiālu sagatavošanas sarežģīto uzdevumu. Baristeru vidū bija grupa privileģētu juristu - karaliskie juriskonsulti; šo titulu drīkstēja lietot tikai nedaudzi augsti mācīti juristi, kurus sauca vēl arī par seržantiem, kas senāk atbilda mūsu tieslietu doktora zinātniskajam grādam. Tieši tāds karaliskais juriskonsults (seržants) vēl bez baristera piedalījās arī Pikvika prāvā, kā lasītājs uzzinās. Kaut gan šie karaliskie juriskonsulti formāli arī vēlāk skaitījās amatpersonas, tie tomēr pakļāvās innu vadībai. Noteikumi par uzņemšanu šajos innos kā Dikensa laikos, tā arī vēlāk bija šādi: kandidātiem pēc iestājpārbaudījuma jānobeidz trīsgadējs kurss juridiskā skolā, un bez lielās mācību maksas tam vēl jāiemaksā prāva summa par tiesībām kārtot izlaiduma eksāmenu (līdz divsimt mārciņu); pēc šī eksāmena kandidāts kļuva par tiesu inna locekli - baristeru. Bet iestāties tiesu inna juridiskajā skolā kandidātam bija atļauts tikai ar vienu noteikumu: Viņam bija jāuzrāda rekomendācija par savu «dižciltīgo vārdu». Acīm redzams, ka šis noteikums kā Dikensa laikos, tā arī vēlāk vēl vairāk pasvītro innu sastāva šķirisko raksturu. Tāda kārtība valdīja kā toreiz, tā arī vēlāk visos četros galvenajos innos - Greizinnā, Linkolnsinnā Midltemplā un Innertemplā, kā arī deviņos tiem pakļautajos sīkākajos innos.
15 - Nestuves - uz kārtīm nesams slēgts krēsls ar lodziņiem, tas parādījās XVII gadsimtā un izzuda no lietošanas XIX gs. vidū.
XXI NODAĻA
- Ko? - ieteicās vecais vīrs, kura izturēšanās un izskata īss apraksts noslēdza iepriekšējo nodaļu. - Ko? Kurš te runāja par inniem?
- Es, ser, - misters Pikviks atbildēja, - Es teicu ka šīs vecās mājas ir ļoti savdabīgas.
- Jūs! - nicinoši atcirta vecais vīrs. - Ko jūs zināt par to laiku, kad jauni cilvēki ieslēdzās šajās vientuļajās istabās un lasīja un lasīja, stundu pēc stundas, nakti pēc nakts, kamēr viņiem no šīm pusnakts stundām sajuka prāts, kamēr viņu garīgie spēki izsīka, kamēr rīta gaisma viņiem vairs nedeva ne spirgtumu; ne veselību un viņi gāja bojā, nedabiskā kārtā atdevuši savu jaunības enerģiju vecajai, sausajai grāmatai? Ja runā par vēlākiem laikiem, un gluži citādām dienām, ko jūs zināt par lēno nāvi no diloņa vai ātro nāvi no drudža - lieliskajiem «dzīves» un uzdzīves rezultātiem, - kam par upuri krituši cilvēki tajās pašas istabās? Kā jūs domājat, cik daudz veltīgu lūdzēju ir ar salauztu sirdi aizgājuši no advokāta kantora, lai atrastu atdusas vietu Temzā vai patvērumu cietumā? Tiešām, tās nav parastas mājas. To sienu vecajos apšuvumos nav neviena dēļa, kas nevarētu izkāpt nesienas un pastāstīt savu šausmu stāstu, ja tam būtu piešķirtas spējas runāt un atcerēties. Dzīves romantika, ser, dzīves romantika! Tagad tās liekas parastas mājas, bet es jums saku, tās ir vecas, dīvainas mājas, un es labāk noklausītos daudz leģendu ar baigiem nosaukumiem nekā patiesu stāstu par vienu no šiem dzīvokļiem.