Vecā vīra pēkšņajā enerģijā un tematā, kas to izraisīja, bija kaut kas tik neparasts, ka misteram Pikvikam neradās ko atbildēt, un vecais vīrs, apvaldījis satraukumu un no jauna parādīdams smīnu, kas bija izgaisis iepriekšējā uzbudinājuma laikā, sacīja:
- Paskatieties uz tām no cita viedokļa: tās ir ļoti parastas mājas un ne mazākā mērā nav romantiskas, bet cik lieliski tās piemērotas lēnai spīdzināšanai! Padomājiet par trūcīgu cilvēku, kurš iztērējis visus savus līdzekļus, kļuvis par ubagu un izspiedis naudu no saviem draugiem, lai varētu iegūt profesiju, kas viņam nekad nedos ne kumosu maizes. Gaidas... cerības... vilšanās... bailes... bēdas... nabadzība... cerību sabrukums un karjeras gals.... varbūt pašnāvnieks... varbūt dzērājs noplīsušās kurpēs. Vai man nav taisnība?
Un vecais vīrs berzēja rokas un smīnēja, it kā priecādamies, ka atradis jaunu redzes viedokli, no kura aplūkot savu iemīļoto tematu.
Misters Pikviks ļoti ieinteresēts aplūkoja veco vīru, bet pārējie klātesošie smaidīja un klusēdami noskatījās.
- Ko jūs te runājat par vācu universitātēm! - mazais, vecais vīriņš teica, - Blēņas! Romantikas pietiek arī pie mums, un pēc tās nav jāiet ne pusjūdzes, tikai par to neviens nekad nedomā.
- Es tiešām nekad neesmu domājis par šādu romantiku, - smiedamies teica misters Pikviks.
- Skaidrs, ka ne, - mazais, vecais vīrs attrauca, - protams, ne. Kā man kāds draugs mēdza teikt: «Kas gan šajās istabās ir tik sevišķs?» - «Vecas, dīvainas mājas,» es teicu. «Nemaz ne,» viņš teica. «Vientuļas,» es teicu. «Ne drusku,» viņš teica. Kādu rītu, kad viņš gāja atvērt durvis, viņu ķēra trieka. Iekritis ar galvu pats savā vēstuļu kastē, viņš nogulēja tur pusotra gada. Visi domāja, ka viņš izbraucis no pilsētas.
- Un kā tad viņu beidzot atrada? - misters Pikviks jautāja.
- Oldermeņi nolēma uzlauzt durvis, jo viņš nebija samaksājis īri par diviem gadiem. Tā arī izdarīja. Uzlauza atslēgu, un šveicaram, kas atvēra durvis, iekrita rokās noputējis skelets zilos svārkos īsās, melnās biksēs un zīda zeķēs. Lūk, tas gan ir savādi! Diezgan savādi, vai ne?
Mazais, vecais vīriņš nolieca galvu sāņus un neizsakāmi iepriecināts berzēja rokas.
- Es zinu vēl citu gadījumu, - mazais, vecais vīrs trauca tālāk, kad viņa smiekli bija mazliet aprimuši. - Tas notika Klifordsinnā. Kāda augšējā dzīvokļa iemītnieks - cilvēks ar sliktu slavu - ieslēdzās savas guļamistabas sienas skapī un iedzēra arsēnu.
Pārvaldnieks domāja, ka tas aizbēdzis. Viņš atvēra durvis un izlika sludinājumu.
Ieradās kāds cits cilvēks, noīrēja istabas, iekārtoja tās un apmetās tur uz dzīvi. Bet nezin kādēļ viņš nevarēja gulēt - vienmēr jutās satraukts, un viņam bija neomulīgi.
«Jocīgi,» viņš saka. «Es iekārtošu otru telpu par guļamistabu, un šeit būs mans kabinets.» Viņš pārkravājās un naktī gulēja ļoti labi, bet pēkšņi atklāja, ka vakaros diezin kādēļ nevar lasīt: viņš bija nervozs un nemierīgs, visu laiku tikai apgrieza svecēm degļus un skatījās apkārt. «To es nevaru saprast,» viņš teica kādu vakaru, atgriezies no teātra un dzerdams glāzi auksta groka, atspiedies ar muguru pret sienu, lai nevarētu iedomāties, kā kāds viņam stāv aiz muguras. «To es nevaru saprast,» viņš teica, un tieši tad viņa skatiens krita uz nelielo sienas skapi, kas vienmēr bija stāvējis aizslēgts, un pār visu viņa stāvu no galvas līdz kājām pārskrēja trīsas. «Man jau agrāk ir bijusi šī dīvainā sajūta,» viņš teica. «Gribot negribot jādomā, ka ar šo skapi kaut kas nav kārtībā.» Viņš savaldījās, saņēma dūšu, ar vienu vai diviem biguļa sitieniem salauza atslēgu, atvēra durvis, un tur - tik tiešām - stūrī, izslējies visā garumā, stāvēja iepriekšējais iemītnieks, rokā cieši sažņaudzis mazu pudelīti, un viņa seja, - nu!
Kad vecais vīrs beidza runāt, viņš ar drūma prieka pilnu smaidu paskatījās apkārt uz izbrīnīto klausītāju uzmanīgajām sejām.
- Kādas savādas lietas jūs mums stāstāt, ser, - misters Pikviks sacīja, ar briļļu palīdzību uzmanīgi pētīdams vecā vīra seju.
- Savādas? - vecais, mazais vīrs teica. - Blēņas. Jums tās liekas savādas tādēļ, ka jūs par to nekā nezināt. Tās ir jocīgas, bet nemaz nav neparastas.
- Jocīgās! - negribot iesaucās misters Pikviks.
- Jā, jocīgas. Vai tad tā nav? - mazais, vecais vīrs atbildēja ar velnišķīgu smīnu un tad, nenogaidīdams atbildi, turpināja: - Es pazinu kādu citu cilvēku... pagaidiet... tas bija pirms četrdesmit gadiem... kurš noīrēja vecu, drēgnu, nolaistu dzīvokli vienā no visvecākajiem inniem, kas jau daudzus gadus bija stāvējis aizslēgts un tukšs. Vecas sievas daudz ko stāstīja par šo māju, un patīkama tā nebija nekādā ziņā, bet vīrs bija nabadzīgs, un istabas bija lētas, un tas viņam būtu pietiekošs iemesls pat tad, ja telpas bijušas desmit reižu sliktākas nekā patiesībā. Viņam vajadzēja nopirkt arī dažas satrunējušas mēbeles, kas atradās šajā dzīvoklī, un starp citu - arī kādu lielu, sagrabējušu koka skapi dokumentu uzglabāšanai ar prāvām stikla durvīm un zaļiem aizkariem iekšpusē. Šī manta viņam bija pilnīgi nevajadzīga, jo dokumentu, ko tajā uzglabāt, viņam nebija, bet savas drēbes viņš vienmēr nēsāja līdz - un tas nebūt nebija grūts darbs. Nu labi, viņš bija atvedis visas savas mantas - neiznāca ne pilns vezums - un, izkliedējis tās pa istabu tā, it kā gribēdams, lai četri krēsli izskatītos tik līdzīgi divpadsmit krēsliem, cik vien iespējams, vakarā apsēdās pie kamīna. Dzerdams pirmo glāzi viskija no tiem diviem galoniem, ko bija iegādājies uz parādu, viņš pārdomāja, vai kādreiz par to tiks samaksāts un, ja samaksās, tad pēc cik gadiem, - kad viņa skatiens krita uz koka skapja stikla durvīm. «Ā,» viņš saka, «ja man nebūtu vajadzējis nopirkt šo krāmu par vecā māklera noteikto cenu, es par to naudu būtu varējis iegādāties kaut ko labu. Lūk, ko es tev teikšu, vecais,» viņš sacīja, skaļi uzrunādams skapi, jo neviena cita viņam nebija ar ko sarunāties, «ja nebūtu tik liels darbs, tevi saplēšot, es tevi tūdaļ sadedzinātu kamīnā.» Tikko viņš bija izsacījis šos vārdus, tam likās, ka no skapja iekšienes atskan kaut kas līdzīgs klusam vaidam. Sākumā viņš izbijās, bet pēc īsām pārdomām nolēma, ka tas droši vien ir blakus dzīvoklī kāds jauns cilvēks, kas bijis viesos. Viņš uzlika kājas uz kamīna režģa un paņēma biguli, lai uzbikstītu uguni. Šai brīdī skaņa atkārtojās un viena no stikla durvīm, lēni atvērdamās, atklāja skapī stāvam bālu, izdilušu cilvēku notraipītā un nonēsātā uzvalkā. Cilvēks bija garš un tievs, viņa seja pauda rūpes un uztraukumu, bet viņa ādas krāsā un spocīgajā stāvā bija kaut kas tāds, kas nepiemīt nevienai šīs pasaules būtnei. «Kas jūs esat?» jaunais īrnieks izsaucās, kļūdams ļoti bāls, tomēr sažņaugdams biguli cieši rokā un nomērķēdams pret svešinieka seju. «Kas jūs esat?» - «Nemetiet man ar biguli!» svešais atbildēja, «Lai cik labi jūs nomērķētu, tas man izietu cauri bez pretestības un atsistos pret sienu aiz manis. Es esmu gars.» - «Un ko jūs, lūdzu, še gribat?» īrnieks šļupstēja. «Šai istabā,» parādība atbildēja, «es tiku izpostīts un kopā ar saviem bērniem kļuvu par ubagu. Šai skapī daudzus jo daudzus gadus krājās papīri. Šai istabā, kad es jau biju miris aiz bēdām un pieviltām cerībām, divas nelietīgas harpijas sadalīja bagātību, kuras dēļ es biju cīnījies visu savu nožēlojamo mūžu un no kuras mani nelaimīgie pēcnācēji beidzot nedabūja ne fārtinga. Es viņus aizbiedēju no šīs vietas un kopš tās dienas katru nakti - vienīgais laiks, kad varu atkal apmeklēt zemi, - klīstu pa vietām, kur tik ilgi esmu bijis nelaimīgs. Šis dzīvoklis ir mans. Atstājiet to man!» - «Ja jūs katrā ziņā gribat šeit spokoties,» sacīja īrnieks, kas pa parādības garlaicīgās runas laiku bija paspējis sakopot domas, «es ar lielāko prieku atsacīšos no savām tiesībām, bet ar jūsu atļauju es gribētu jums ko jautāt.» - «Sakiet vien!» bargi uzsauca parādība. «Labi,» īrnieks sacīja. «Es šos vārdus neattiecinu personiski uz jums, jo tie tādā pašā mērā attiecas gandrīz uz visiem spokiem, par kuriem esmu dzirdējis, bet man liekas kaut kā neloģiski, ka jūs, kam ir iespējams apmeklēt skaistākās vietas virs zemes, - jo man šķiet, ka attālums jums neko nenozīmē, - ka jūs vienmēr atgriežaties tieši tajās vietās, kur esat bijis visnelaimīgākais.» - «Dieva vārds, tā ir taisnība, es par to nekad nebiju padomājis,» sacīja spoks. «Redziet, ser,» īrnieks turpināja, «šī ir ļoti neomulīga istaba. Spriežot pēc šī skapja ārējā izskata, man gribētos teikt, ka tas nav gluži brīvs no blaktīm, un es patiešām domāju, ka jūs varētu atrast daudz ērtāku dzīvokli, nemaz nerunājot par Londonas klimatu, kas ir ārkārtīgi nepatīkams.»