Tie, kas ar aukstu prātu runā, ka nāve nabadzīgās aprindās mirušajam nozīmējot laimīgu atbrīvošanos no mokām un pakaļpalicējiem žēlsirdīgu atsvabināšanu no izdevumiem, - tie nezina, kādas sāpes sagādā šie nāves gadījumi. Kluss mīlestības un rūpju pilns skatiens tad, kad visas citas acis ir auksti novērsušās, apziņa, ka viena būtne jūt mums līdzi un mūs mīlē tad, kad visi citi mūs ir atstājuši, - tas visdziļākajās bēdās ir tāds atbalsts, stiprinājums un mierinājums, ko nevar atlīdzināt ne ar kādu bagātību un ko nevar dāvāt nekāda vara. Bērns bija stundām sēdējis pie vecāku kājām, pacietīgi salicis mazās rociņas un pacēlis vājo, bālo sejiņu pret viņiem. Tie bija redzējuši viņu vīstam dienu pēc dienas, un, lai gan viņa īsā dzīve bija pagājusi bez prieka un tagad viņš bija iegājis mierā, kādu, bērns būdams, šajā pasaulē nebija pazinis, tie bija viņa vecāki, un šis zaudējums dziļi ievainoja to dvēseles.
Tiem, kas redzēja pārmaiņas mātes sejā, bija skaidrs, ka nāve drīz izbeigs viņas ciešanas un pārbaudījumus. Vīra cietuma biedri nevēlējās viņu traucēt viņa bēdās un nelaimē un atstāja viņam vienam pašam mazo istabiņu, kurā viņš agrāk bija dzīvojis kopā ar diviem biedriem. Sieva apmetās pie tā, un tur viņas dzīve bez sāpēm, bet arī bez cerībām pamazām dzisa.
Kādu vakaru tā zaudēja samaņu sava vīra rokās, un viņš to aiznesa pie atvērtā loga, lai gaiss to atspirdzinātu, bet tad mēness gaisma, kas gaiši apspīdēja tās seju, atklāja viņam tādu pārmaiņu tās vaibstos, kas viņam lika sagrīļoties kā bezpalīdzīgam bērnam.
«Ļauj man apsēsties, Džordž,» viņa vājā balsī sacīja.
Viņš to nosēdināja, bet pats apsēdās tai blakus, paslēpa seju rokās un sāka raudāt.
«Ir ļoti grūti atstāt tevi, Džordž,» viņa turpināja, «bet tā ir dieva griba, un tas tev ir jāpacieš manis dēļ. Ak, kā es dievam pateicos par to, ka viņš paņēma mūsu zēnu!
Bērns tagad ir laimīgs un atrodas debesīs. Ko viņš iesāktu šeit bez mātes!»
«Tu nemirsi, Mērij, tu nemirsi!» vīrs izsaucās, pielēkdams kājās. Viņš ātri soļoja pa istabu, dauzīdams sev galvu ar sažņaugtām dūrēm, tad, atkal nosēdies sievai blakus un turēdams viņu savās rokās, mierīgākā balsī piebilda: «Saņemies, manu mīļo meitēn, - lūdzu, lūdzu, saņemies! Tu vēl kļūsi vesela.»
«Nekad, Džordž, nekad vairs,» mirstošā sieviete atteica. «Lai mani tagad apglabā blakus manam nabaga zēnam, bet apsoli man, ka tad, ja tu kādreiz atstāsi šo briesmīgo vietu un kļūsi bagāts, tu mūs aizvedīsi uz kādu klusu lauku kapsētu, tālu tālu prom - ļoti tālu no šejienes, lai mēs varētu atdusēties mierā. Mīļo Džordž, apsoli man to!
«Es to izdarīšu, es to izdarīšu,» vīrs sacīja, izmisumā nomezdamies viņas priekšā uz ceļiem. «Runā vēl, Mērij, kaut vienu vārdu! Vienu skatienu... tikai vienu!...»
Viņš apklusa, jo roka, kas bija apskāvusi viņa kaklu, kļuva stinga un smaga. No vārgajām krūtīm izlauzās dziļa nopūta, lūpas sakustējās, un sejā atmirdzēja smaids, bet lūpas bija bālas, un smaids pārvērtās par stingu un spokainu grimasi. Viņš bija palicis viens.
Šai naktī savas nabadzīgās istabiņas klusumā un vientulībā nelaimīgais vīrs, nometies ceļos blakus sievas līķim, piesauca dievu par liecinieku briesmīgam zvērestam, ka, no šīs stundas sākot, viņš veltīs sevi atriebībai par viņas un sava bērna nāvi, ka no šī brīža līdz mūža galam visa viņa enerģija būs virzīta uz šo vienu mērķi, ka viņa atriebība būs neatlaidīga un briesmīga, ka viņa naids būs mūžīgs un neapslāpējams un vainīgais tiks vajāts līdz pasaules galam.
Dziļākais izmisums un gandrīz necilvēcīgas kaislības šai vienā naktī bija tik briesmīgi pārvērtušas viņa izskatu, ka nelaimes biedri, viņam garām ejot, izbijušies atrāvās. Viņa acis bija pielijušas asinīm, seja nāvīgi bāla un augums salīcis it kā aiz vecuma. Dvēseles ciešanās viņš bija gandrīz izkodis cauri apakšlūpai, un asinis, kas plūda no ievainojuma, bija ritējušas lejup pa zodu un notraipījušas kreklu un kaklautu.
Viņš neraudāja un nežēlojās, bet klīstošais skatiens un bezmērķīgā steiga, ar kādu viņš soļoja šurp un turp pa pagalmu, liecināja par uguni, kas viņā dega.
Sievas līķi vajadzēja bez kavēšanās izvest no cietuma. Šo paziņojumu viņš uzņēma ļoti mierīgi un atzina, ka tā ir pareizi. Gandrīz visi cietuma iemītnieki bija sapulcējušies pie līķa iznešanas; parādoties atraitnim, viņi pašķīrās uz abām pusēm; tas ātri devās uz priekšu un viens pats nostājās mazajā, iežogotajā laukumiņā pie vārtiem, no kurienes pūlis ar instinktīvu smalkjūtību bija atkāpies. Vīri uz pleciem lēni iznesa vienkāršo zārku. Pūlī iestājās nāves klusums, ko pārtrauca tikai sieviešu skaļās vaimanas un nesēju šļūcošie soļi uz akmens bruģa. Viņi sasniedza vietu, kur stāvēja atraitnis, un apstājās. Viņš uzlika roku uz zārka un, mehāniski sakārtojis līķautu, ar ko tas bija apsegts, deva zīmi, lai iet tālāk. Slēdzēji pie cietuma vārtiem noņēma cepures, kad zārku nesa garām, un nākamajā mirklī smagie vārti aiz tā aizvērās. Viņš ar tukšu skatienu paskatījās uz pūli un smagi nogāzās zemē.
Lai gan daudzas nedēļas, kas sekoja pēc tam, viņš dienām un naktīm mocījās briesmīgos drudža murgos, tomēr apziņa par pārciesto zaudējumu un atmiņas par doto zvērestu neatstāja viņu ne uz brīdi. Ainas mainījās viņa acu priekšā, vienu vietu nomainīja otra, un notikums sekoja notikumam drudžainā steigā, bet tiem visiem bija kāds sakars ar viņa vienīgo lielo mērķi. Viņš brauca kuģī pa bezgalīgu jūras klaju. Pār viņu bija asinssarkanas debesis, un zem viņa visapkārt virda un viļņojās nikni, sabangoti ūdeņi. Viņiem priekšā atradās otrs kuģis, kas ar pūlēm cīnījās pret kaucošo vētru; tā mastos plīvoja skrandās saplēstas buras un uz klāja drūzmējās cilvēki, piesējušies pie bortiem, pār kuriem ik mirkli gāzās milzīgi viļņi, aizraudami dažus nāvei nolemtos putojošā jūrā. Viņi devās tikai uz priekšu, šķeldami rēcošās ūdens masas ar tādu ātrumu un spēku, kam nekas nevarēja pretoties, un, uzskrienot priekšējā kuģa pakaļgalam, sadragāja to zem sava ķīļa. No milzīgā ūdens virpuļa, ko sacēla grimstošais kuģis, pacēlās tik skaļš un griezīgs brēciens - simtu nelaimīgo slīcēju nāves kliedzieni, kas saplūda vienā briesmīgā kaucienā, - ka tas atskanēja tālu pāri dabas spēku kara saucieniem un atbalsojās un atkal atbalsojās, līdz šķita pāršķeļam gaisu, debesis un okeānu. Bet kas tad tas - tā vecā, sirmā galva, kas parādījās virs ūdens un, izmisīgi skatoties visapkārt un brēcot pēc palīdzības, cīnījās ar viļņiem?
Viens skatiens, un viņš bija pārlēcis pār kuģa bortu un ar spēcīgiem roku vēzieniem peldēja tai klāt. Viņš to sasniedza, viņš bija tai cieši līdzās. Tie bija viņa vaibsti.
Vecais vīrs redzēja viņu tuvojamies un veltīgi pūlējās izvairīties no viņa tvēriena. Bet viņš to cieši sagrāba un pavilka zem ūdens. Dziļāk, dziļāk viņu! Piecdesmit asu dziļumā! Pretošanās kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz pilnīgi izbeidzās. Vecais vīrs bija miris, viņš to bija nogalinājis un izpildījis savu zvērestu.
Viņš basām kājām vientuļš klīda pa liela tuksneša kvēlojošām smiltīm. Smiltis viņu slāpēja un darīja aklu, smalkie graudi piepildīja visas viņa ādas poras un padarīja viņu gandrīz ārprātīgu. Milzīgas smilšu masas, ko nesa uz priekšu vējš un kam spīdēja cauri kvēlojošā saule, kustējās tālumā kā dzīvas uguns stabi. Pie viņa kājām izkaisīti gulēja šajā drūmajā tuksnesī bojā gājušo cilvēku kauli, visu apkārtni apņēma baiga gaisma; cik tālu vien skatiens sniedza, bija redzamas tikai lietas, kas iedvesa bailes un šausmas. Veltīgi pūlēdamies izgrūst izbaiļu kliedzienu, jo mēle bija pielipusi pie aukslējām, viņš kā ārprātīgs traucās uz priekšu. Ar pārdabisku spēku viņš brida pa smiltīm, līdz, noguruma un slāpju pieveikts, bez samaņas nokrita pie zemes. Kas bija tas smaržīgais svaigums, kas viņu atdzīvināja, kas tā bija par burbuļojošu skaņu?