Ūdens! Tiešām, tas bija avots, un dzidrā, svaigā straume plūda viņam pie kājām. Viņš padzērās pēc sirds patikas un, atlaidis savus sāpošos locekļus uz krasta, iegrima patīkamā aizmirstībā. Viņu pamodināja tuvojošos soļu troksnis. Kāds vecs vīrs ar sirmu galvu grīļodamies nāca šurp, gribēdams remdināt savas dedzinošās slāpes.
Atkal šis pats. Viņš apcirta rokas ap vecā vīra ķermeni un nelaida to klāt. Tas cīnījās un kliedza, lūgdamies ūdens - tikai vienu lāsīti ūdens, lai glābtu savu dzīvību.
Bet viņš turēja veco vīru cieši un kārīgām acīm nolūkojās uz tā mokām, un, kad tā nedzīvā galva nokrita uz viņa krūtīm, viņš aizspēra līķi projām ar kāju.
Kad drudzis viņu atstāja un apziņa atgriezās, viņš pamodās un uzzināja, ka ir brīvs un bagāts. Viņš uzzināja, ka tēvs, kas būtu ļāvis viņam nomirt cietumā - būtu! - un kas bija ļāvis tiem, kuri viņam dārgāki par paša dzīvību, nomirt trūkumā un ar salauztām sirdīm, ko ārstu zāles nevar izārstēt, - bija atrasts miris savā dūnu gultā! Tēvam bija pieticis cietsirdības padarīt savu dēlu par ubagu, bet, lepodamies ar savu veselību un spēku, viņš bija atlicis testamenta sastādīšanu, līdz bija jau par vēlu, un tagad viņš citā pasaulē varēja griezt zobus, domādams par bagātību, ko viņa aizmāršība bija atstājusi dēlam. Dēls pamodās, lai uzzinātu to, un pamodās vēl kam vairāk. Viņš atcerējās mērķi, kura dēļ dzīvoja, un atcerējās, ka viņa ienaidnieks bija viņa paša sievastēvs - cilvēks, kas viņu bija iemetis cietumā un kas pats savu meitu un tās bērnu, kuri pie viņa kājām lūdza žēlastību, bija aiztriecis no durvīm. Ak, kā viņš nolādēja savu vājumu, kas viņam pašlaik liedza būt darbīgam un sparīgam, lai izpildītu atriebības plānu!
Viņš lika, lai viņu aizved no šīs ciešanu un bēdu vietas un pārvieto klusā mītnē pie jūras krasta - ne tādēļ, ka viņš cerētu atgūt savu dvēseles mieru vai laimi, jo tā bija viņu atstājusi uz mūžu, bet lai atjaunotu savu snaudošo enerģiju un pārdomātu savu lielo mērķi. Un tur kāds ļauns gars viņam deva izdevību pirmajai un visbriesmīgākajai atriebībai.
Bija vasara, un, nogrimis parastajās drūmajās domās, viņš pret vakaru mēdza iziet no sava vientuļnieka mitekļa, dodamies pa šauro taku zem klintīm uz mežonīgu un vientuļu vietu, ko savos klejojumos bija iemīļojis. Tur viņš mēdza apsēsties uz klints atradzes un, paslēpis seju rokās, palika tā stundām ilgi - dažreiz tik ilgi, līdz bija iestājusies pilnīga nakts un draudīgās klintis virs galvas meta garas ēnas, klādamas biezu tumsu pār visu, kas viņam apkārt.
Kādā rāmā vakarā viņš atkal sēdēja savā vecajā vietā, šad un tad paceldams galvu, lai novērotu kādas kaijas lidojumu vai uzmestu acis sārti mirdzošajai takai, kas, sākdamās okeāna vidū, likās, noveda tieši līdz tai vietai, kur riet saule, - kad apkārtnes dziļo klusumu iztraucēja skaļš sauciens pēc palīdzības; viņš klausījās, šaubīdamies, vai dzirdējis pareizi; tad sauciens atkārtojās ar vēl lielāku spēku, un, pielēkdams kājās, viņš steidzās uz to pusi, no kuras tas atskanēja.
Viss bija tūliņ skaidrs: krastā atradās izsvaidīti apģērba gabali, viļņos netālu no krasta tikko bija saredzama cilvēka galva, un kāds vecs vīrs, izmisumā lauzīdams rokas un saukdams pēc palīdzības, skraidīja šurpu turpu. Slimais cilvēks, kura spēki bija jau pietiekami atjaunojušies, nosvieda svārkus un metās pie jūras, gribēdams ienirt un izvilkt slīcēju krastā.
«Pasteidzieties, ser, dieva dēļ! Palīdziet, palīdziet, ser, debesu mīlestības dēļ! Tas ir mans dēls, ser, mans vienīgais dēls!» izmisumā sauca vecais vīrs, traukdamies viņam pretī. «Mans vienīgais dēls, ser, mirst sava tēva acu priekšā!»
Pēc pirmā vārda, ko izrunāja sirmgalvis, svešinieks apstājās un, rokas sakrustojis, palika nekustīgi stāvam.
«Lielais dievs!» vecais vīrs iekliedzās atkāpdamies. «Heilings!»
Svešinieks smaidīja un klusēja.
«Heiling,» izmisis sacīja vecais vīrs, «Heiling, manu mīļo zēn, paskatieties, nu paskatieties!» Un, elpai aizraujoties, nelaimīgais tēvs norādīja uz vietu, kur jauneklis cīnījās ar nāvi.
«Klausieties,» vecais sauca, «viņš kliedza atkal! Viņš vēl ir dzīvs. Heiling, glābiet viņu, glābiet viņu!»
Svešinieks atkal pasmaidīja un palika nekustīgs kā statuja.
«Es jums esmu darījis pāri,» vecais vīrs brēca, nokrizdams uz ceļiem un lauzīdams rokas. «Atriebieties, atņemiet man visu, atņemiet man dzīvību, iemetiet mani ūdenī pie jūsu kājām, un, ja cilvēks var nomirt nepretojies, es miršu, nepakustinādams ne roku, ne kāju! Dariet to, Heiling, dariet to, bet glābiet manu zēnu! Viņš ir pārāk jauns, Heiling, pārāk jauns, lai mirtu.»
«Paklausieties,» svešinieks sacīja, stingri satverdams vecā vīra roku. «Es gribu dzīvību pret dzīvību, un šeit ir viena no tām. Mans bērns nomira sava tēva acu priekšā daudz lielākās mokās un sāpēs, nekā patlaban pārcieš šis savas māsas apmelotājs. Jūs smējāties… jūs smējāties savai meitai sejā, kad nāve jau bija uzlikusi viņai savu roku... jūs smējāties par mūsu ciešanām toreiz. Ko jūs par tām domājat tagad? Paskatieties, paskatieties!»
Runādams svešinieks norādīja uz jūru. Pār tās līmeni izdzisa vājš kliedziens; mirstošā cilvēka pēdējā nāves cīņa dažus mirkļus saviļņoja ūdeni, un tad vieta, kur viņš bija nogrimis savā priekšlaicīgajā kapā, vairs nebija atšķirama no apkārtējiem ūdeņiem.
Bija pagājuši trīs gadi, kad kāds džentlmenis izkāpa no privātas karietes pie kāda Londonas advokāta durvīm, kurš toreiz bija pazīstams kā ne sevišķi izvēlīgs savos darījumos, un lūdza ar viņu sarunu svarīgā lietā. Lai gan viņš, acīm redzot, bija vēl diezgan jauns, seja viņam bija bāla, kalsna un drūma; un nemaz nevajadzēja asās advokāta uztveres, lai ar vienu skatienu atklātu, ka slimība un ciešanas viņa izskatu bija pārvērtušas vairāk, nekā laiks to būtu varējis izdarīt divos mūžos.
«Es vēlētos, lai jūs uzņematies nokārtot dažus manus juridiskos darījumus,» svešinieks sacīja.
Advokāts padevīgi paklanījās un paskatījās uz lielo vīstokli, ko džentlmenis turēja rokā. Viņa apmeklētājs ievēroja šo skatienu un turpināja.
«Tā nav parasta lieta,» viņš sacīja, «un šos papīrus es esmu ieguvis ar lielām grūtībām un izdevumiem.»
Advokāts vēl bažīgāk paskatījās uz papīru saini, bet viņa apmeklētājs, to atraisīdams, parādīja daudz parādzīmju līdz ar daudzu citu dokumentu kopijām un dažādiem aktiem.
«Par šiem papīriem,» klients sacīja, «cilvēks, kas tos parakstījis, ir, kā jūs redzat, apņēmies samaksāt lielas naudas summas dažu gadu laikā. Toreiz starp viņu un cilvēkiem, kuru rokās šie papīri vispirms nonāca un no kuriem es tos visus pamazām ieguvu par trīskāršu un četrkāršu vērtību, pastāvēja mutiska vienošanās, ka šo aizņēmumu termiņus līdz zināmam laikam arvien pagarinās. Šī vienošanās nekur nav rakstiski apstiprināta. Pēdējā laikā viņš ir cietis daudz zaudējumu, un, ja viņam uzreiz būtu jāsamaksā visi šie parādi, tas viņu izputinātu.»