«Tas viss kopā ir vairāki tūkstoši mārciņu,» advokāts konstatēja, pārlūkodams papīrus.
«Tā ir,» klients atteica.
«Kā tad mēs rīkosimies?» advokāts jautāja.
«Rīkosimies!» negaidīti sparīgi iesaucās klients. «Liksim lietā visu likuma mašinēriju, katru viltību, ko var izdomāt gudrs prāts un izpildīt nelietīga sirds; godīgus un negodīgus līdzekļus, atklātu likuma apiešanu, ko atbalsta visizveicīgāko juristu viltība. Es gribu redzēt, ka viņš mirst šausmīgā un moku pilnā nāvē. Es gribu redzēt, ka viņu izputina, atņem un pārdod viņa zemi un mantu, padzen viņu no mājām, liek viņam vecuma dienās ubagot un nomirt cietumā.»
«Bet izdevumi, manu dārgo ser, izdevumi par visu šo,» advokāts iebilda, atguvies no acumirklīgā pārsteiguma. «Ja apsūdzētais ir nabadzīgs, ser, kas tad samaksās izdevumus?»
«Nosauciet jebkuru summu,» svešinieks atteica, un viņa roka uztraukumā trīcēja tik stipri, ka viņš gandrīz nevarēja noturēt spalvu, ko runādams bija satvēris. «Jebkuru summu - un tā būs jūsu. Nebīstieties, cilvēk, nosaukt man to! Es nedomāšu, ka tas ir par daudz, ja vien jūs varat sasniegt manu mērķi.»
Advokāts uz labu laimi nosauca prāvu summu kā avansu, lai nodrošinātos pret iespējamiem zaudējumiem, bet vairāk gan kārodams pārliecināties, cik tālu viņa klients tiešām grib iet, nekā cerēdams, ka viņa prasības apmierinās. Svešinieks izrakstīja čeku savam baņķierim par visu šo summu un aizgāja.
Čeku apmaksāja, un advokāts, redzēdams, ka uz dīvaino klientu var paļauties, nopietni ķērās pie darba. Vairāk nekā divus gadus bez pārtraukuma misters Heilings veselām dienām sēdēja kantorī, šķirstīdams arvien pieaugošās papīru kaudzes. Acis tam priekā mirdzēja, kad tas atkal un atkal pārlasīja protestus, lūgumus pēc termiņu pagarinājuma, norādījumus par neizbēgamu sabrukumu, kas draud pretējai pusei.
Lūgums sekoja lūgumam un process procesam. Visiem lūgumiem pēc īsas termiņa pagarināšanas sekoja tikai viena atbilde: jāmaksā. Zemi, mājas, iekārtu - visu pēc kārtas paņēma daudzie izpildraksti, un arī vecais vīrs pats būtu ticis ieslodzīts cietumā, ja nebūtu izglābies no ierēdņu modrības un aizbēdzis.
Heilinga nepielūdzamais naids, ko nekādā ziņā neapmierināja viņa vajāšanas panākumi, simtkārt pieauga, redzot postu, ko bija radījis. Kad viņš uzzināja par vecā vīra bēgšanu, viņa dusmas nebija valdāmas. Viņš niknumā grieza zobus, plēsa matus no galvas un ar briesmīgiem lāstiem uzbruka cilvēkiem, kam bija uzdots izdarīt arestu. Viņu puslīdz nomierināja tikai atkārtoti apgalvojumi, ka bēgli katrā ziņā atradīs. Izsūtīja aģentus viņu meklēt visos virzienos; izmantoja visas iespējamās viltības, lai atrastu viņa paslēptuvi, tomēr viss velti. Pagāja pusgads, un viņš vēl nebija atrasts.
Pēdīgi kādā vēlā vakarā Heilings, kas vairākas nedēļas nebija nekur redzēts, ieradās sava advokāta privātdzīvoklī un lika pateikt, ka kāds džentlmenis viņu vēloties nekavējoties satikt. Pirms advokāts, kas augšstāvā bija pazinis šo balsi, paspēja dot rīkojumu sulainim viņu ielaist, viņš metās augšup pa kāpnēm un iegāja kabinetā bāls un bez elpas. Aizvēris durvis, lai neviens nevarētu noklausīties, viņš atslīga krēslā un klusā balsī sacīja:
«Klusu! Es viņu beidzot atradu.»
«Nevar būt!» advokāts izsaucās. «Vareni, godājamo ser, vareni!»
«Viņš slēpjas kādā nožēlojamā graustā Kemdentaunā,» Heilings turpināja.
«Varbūt ir pat labi, ka mēs viņu pazaudējām no acīm, jo viņš tur visu laiku ir dzīvojis viens pats visdziļākajā postā, un viņš ir nabags... ļoti nabags.»
«Labi,» advokāts sacīja. «Jūs, protams, gribat, lai apcietināšanu izdara rīt.»
«Jā,» Heilings atbildēja, - Pagaidiet! Nē! Parīt. Jūs esat pārsteigts, ka es vēlos, lai to atliek,» viņš piemetināja, drausmīgi pasmaidīdams, «bet es biju piemirsis. Parīt viņa dzīvē ir svarīga diena, lai to izdara tad.»
«Labi,» advokāts sacīja. «Jūs uzrakstīsit rīkojumu ierēdnim?»
«Nē, lai viņš atnāk šurp astoņos vakarā, un es pats viņu pavadīšu.»
Norunātajā vakarā viņi satikās un, noīrējuši karieti, lika kučierim apstāties pie vecā Penkresrouda stūra, kur atrodas draudzes darba nams. Bija gluži tumšs, kad viņi tur ieradās un, iedami gar veterinārās slimnīcas aklo sienu, iegriezās mazā sānieliņā, ko sauc vai toreiz sauca par Mazo Koledžas ielu un kas, lai kāda tā būtu tagad, tajās dienās bija diezgan neapdzīvota vieta, kam apkārt atradās gandrīz vienīgi lauki un grāvji.
Uzvilcis savu ceļa cepuri dziļi pār seju un satinies mētelī, Heilings apstājās pie nožēlojamākās mājas visā ielā un viegli pieklauvēja pie durvīm. Tās tūliņ atvēra kāda sieviete, kas, viņu pazinusi, paklanījās, un Heilings, pačukstējis policistam palikt lejā, klusu uzgāja pa kāpnēm un, atvēris priekšistabas durvis, tūliņ devās iekšā.
Tas, ko viņš meklēja un bezgalīgi ienīda, - tagad vecs, sabrucis vīrs, - sēdēja pie kaila galda, uz kura atradās nožēlojama svece. Svešiniekam ienākot, viņš sarāvās un nedroši piecēlās kājās.
«Kas tad nu, kas tad nu?» vecais vīrs vaicāja. «Vai atkal kāda jauna nelaime? Ko jūs vēlaties?»
«Parunāt ar jums," Heilings atbildēja.
To sacīdams, viņš apsēdās galda otrā galā un, nometis mēteli un cepuri, atklāja savu seju.
Likās, ka vecais vīrs acumirklī zaudēja spēju runāt. Viņš atkrita krēslā un, saņēmis rokas, cieši skatījās uz parādību, un acīs viņam jaucās riebums un bailes.
«Šodien paiet seši gadi,» teica Heilings, «kopš es atprasīju dzīvību, ko jūs man bijāt parādā par mana bērna dzīvību. Blakus jūsu meitas nedzīvajām miesām es zvērēju dzīvot, lai atriebtos. Es nekad ne mirkli neesmu novērsies no sava mērķa, bet, ja es to būtu darījis, pietiktu iedomāties viņas padevīgo, ciešanu pilno skatienu, viņai izdziestot, vai mūsu nevainīgā bērna izdilušo sejiņu, lai es tiktu atkal stiprināts savam uzdevumam. Manu pirmo atmaksu jūs labi atminaties; šī būs pēdējā.»
Sirmgalvis nodrebēja, un viņa rokas bezspēcīgi noslīga gar sāniem.
«Rīt es atstāju Angliju,» Heilings teica pēc klusuma brīža. «Šonakt es jūs dzīvu nododu kapam, kam jūs atdevāt viņu... cietumam bez cerības...»
Viņš pavērsa acis pret vecā vīra seju un apklusa. Pacēlis sveci pie sirmgalvja sejas, viņš to atkal uzmanīgi nolika un atstāja istabu.
«Jums vajadzētu veco apraudzīt,» viņš teica sievietei, atvērdams durvis un mādams policistam sekot viņam uz ielas. «Man liekas, ka viņš ir slims.»
Sieviete aizvēra durvis, steigšus uzskrēja pa kāpnēm un atrada veco bez dzīvības.
Zem vienkārša akmens vienā no visklusākajām un vientuļākajām Kentas kapsētām, kur aug lauku puķes un zāle un kur mierīgā apkārtnes ainava ir pati skaistākā Anglijas dārzā, atdusas jaunās mātes un viņas bērniņa kauli. Bet tēva trūdi nav pie viņiem, un advokāts kopš šīs nakts nav ieguvis ne mazāko norādījumu par sava dīvainā klienta tālāko likteni.
Kad vecais vīrs bija beidzis savu stāstu, viņš piegāja pie drēbju pakaramā vienā stūrī un, paņēmis savu cepuri un mēteli, ļoti apdomīgi tos uzģērba, tad, neteikdams vairāk ne vārda, lēni izgāja ārā. Tā kā džentlmenis ar mozaīkas pogām bija aizmidzis un lielākā kompānijas daļa pilnīgi nodevusies tādai uzjautrinošai nodarbībai kā sveces tauku pilināšanai viņa groka glāzē, misters Pikviks piecēlās neievērots un, nokārtojis pats savu un mistera Vellera rēķinu, šī džentlmeņa pavadībā izgāja pa «Žagatas un Stumbeņa» durvīm.