- Ļoti labs vārds, patiešām, - misters Pikviks atteica, nespēdams apspiest smaidu.
- Jā, es arī tā domāju, - misters Magnuss turpināja. - Jūs ievērosit, ka priekšvārds arī ir labs. Atļaujiet, ser... ja jūs turat karti mazliet slīpi, lūk, tā - gaisma krīt uz augšējās rindiņas. Lūk... Pīters Magnuss... skan labi, man liekas, ser.
- Ļoti, - misters Pikviks apliecināja.
- Savāda sagadīšanās ar šiem iniciāļiem, ser, - misters Magnuss teica. - Jūs ievērosit - «P. M.» - post meridiem. Vēstulēs tuviem draugiem es reizēm tā arī parakstos - «Pēcpusdiena». Tas, mister Pikvik, manus draugus ļoti uzjautrina.
- Varu iedomāties, ka tas viņiem sagādā vislielāko prieku, - sacīja misters Pikviks, mazliet skaudīgs, ka mistera Magnusa draugi tik viegli uzjautrināmi.
- Nu, džentelmeņi, - zirgu puisis uzaicināja, - kariete kārtībā, būsit tik laipni!
- Vai visa mana bagāža novietota? - misters Magnuss jautāja.
- Viss kārtībā, ser.
- Vai sarkanā soma ir iekšā?
- Viss kārtībā, ser.
- Un svītrainā?
- Zem bukas, ser.
- Un papīra sainītis?
- Zem sēdekļa, ser.
- Un ādas cepuru kārba?
- Viss ir iekšā, ser.
- Nu, vai nekāpsit augšā? - misters Pikviks vaicāja.
- Atvainojiet! - atbildēja Magnuss, stāvēdams uz riteņa. - Atvainojiet, mister Pikvik! Es nevaru kāpt augšā, palikdams nezināšanā. Šī cilvēka izturēšanās man skaidri rāda, ka ādas cepuru kārba nav iekšā.
Tā kā zirgu puiša svinīgie apgalvojumi bija pilnīgi veltīgi, ādas cepuru kārbu vajadzēja izzvejot no bagāžas kastes vislielākā dziļuma, lai pārliecinātu misteru Magnusu, ka tā bijusi droši novietota; un pēc tam, kad viņš bija pārliecinājies par to, viņam radās droša nojauta, ka, pirmkārt, sarkanā soma esot nolikta nepareizā vietā un ka, otrkārt, svītrainā soma esot nozagta, bet pēc tam - ka papīra sainītis esot atraisījies.
Beidzot, kad viņš pats savām acīm bija pārliecinājies, ka visas šīs aizdomas nepamatotas, viņš bija ar mieru uzkāpt uz karietes jumta, piezīmēdams, ka tagad, kad prāts esot brīvs no visām bažām, viņš jūtoties gluži apmierināts un laimīgs.
- Vai jūs, ser, liekas, nav mazlietiņ nervozs? - misters Vellers seniors apvaicājās, greizi uzlūkodams svešinieku, kad tas ieņēma savu vietu.
- Jā, es vienmēr mazliet uztraucos par šiem sīkumiem, - svešinieks atteica, - bet tagad viss kārtībā... pilnīgā kārtībā.
- Nu tad paldies dievam, - misters Vellers sacīja. - Semmij, palīdzi savam kungam uzkāpt uz bukās... otru kāju, ser, tā... dodiet roku, ser. Opā! puikas gados jūs bij vieglāks, ser.
- Tā laikam būs gan, mister Veller, - labsirdīgi atsaucās aizkusušais misters Pikviks, ieņemdams vietu uz bukas viņam blakus.
- Lec augšā, Semmij! - misters Vellers sacīja. - Nu, Vilem, laid vaļā! Uzmanās no velves, džentelmeņi! «Galvas!», - kā pīrāgu vīrs brīdina, nesdams muldiņu pats uz savas galvas. Labs ir, Vilem, Lai iet!
Un kariete aizbrauca pa Vaitčeplu, šīs visai biezi apdzīvotās vietas iedzīvotāju apbrīnota.
- Šitā nav nekāda jaukā apkaime, ser, - Sems sacīja, pieskardamies cepurei, kā viņš darīja vienmēr, iesākdams sarunu ar savu kungu.
- Patiešām nav... Sem, - atbildēja misters Pikviks, aplūkodams ļaužu pilno un netīro ielu, pa kuru viņi brauca.
- Tas ir ļoti savādi, ser, - Sems turpināja, - ka nabadzība un austeri vienmēr, šķiet, iet roku rokā.
- Es jūs nesaprotu, Sem, - misters Pikviks teica.
- Es domā tā, ser, - Sems paskaidroja, - ka, jo nabadzīgāka kāda vieta, jo vairāk tur pieprasa austerus. Paskatās, ser, šite ik pēc pieci mājām austeru pārdotava. Visa iela pilna ar tām. Lai mani parauj jods, bet es domā, ka tad, kad cilvēks ir ļoti nabags, viņš metas ārā no savas mājas un galīgā izmisumā ēd austerus.
- Tā ir, - misters Vellers seniors apstiprināja, - un taisni tāpatās ir ar marinētu lasi!
- Tie ir divi visai ievērojami fakti, kas man agrāk nebija ienākuši prātā, misters Pikviks atsaucās. - Pirmajā pieturas vietā es tos atzīmēšu.
Ap šo laiku viņi bija sasnieguši aizkārtni pie Mailendas. Valdīja dziļš klusums, kamēr viņi pabrauca vēl divas trīs jūdzes tālāk. Tad misters Vellers seniors, piepeši pavērsdamies pret misteru Pikviku, sacīja:
- Neparasta dzīve tādam bomja vīram, ser.
- Kam? - misters Pikviks pārvaicāja.
- Bomja vīram.
- Ko jūs saucat par bomja vīru? - misters Pīters Magnuss noprasīja.
- Vecais domā aizkārtnes sargu, džentelmeņi, - misters Semjuels Vellers paskaidroja.
- Ā, - misters Pikviks teica, - saprotu. Jā, ļoti neparasta dzīve. Ļoti neērta.
- Tie visi ir cilvēki, kas dzīvē kaut kā vīlušies, - misters Vellers seniors atbildēja.
- Nu, nu? - misters Pikviks vedināja.
- Jā. Un tāpēc viņi aiziet no pasaules un ieslēdzas aizkārtņu būdās, pa daļai gribēdami būt vientulībā, bet pa daļai - lai atriebtos cilvēkiem, iekasēdami nodokļus.
- Ak kungs! - misters Pikviks izsaucās. - To es līdz šim nezināju.
- Fakts, ser, - misters Vellers apgalvoja, - ja tie būtu džentelmeņi, jūs tos sauktu par mizantropiem, bet tā viņi ir tikai bomja vīri.
Ar šādām sarunām, kam nenovērtējamu pievilcību piešķīra patīkamais kopā ar derīgo, misters Vellers īsināja garlaicīgo ceļojumu. Tematu sarunām nekad netrūka, jo pat tad, kad mistera Vellera daiļrunībā iestājās pauze, to bagātīgi aizpildīja mistera Magnusa vēlēšanās iepazīties ar ceļa biedru pilnīgām biogrāfijām, kā arī katrā pieturā skaļi izteiktās bažas par abu somu, ādas cepuru kārbas un papīra sainīšu drošību un labklājību.
Ipsvičas galvenajā ielā, kreisajā pusē, netālu aiz atklātā laukuma, iepretī rātsnamam, atrodas kāda viesnīca, kuru tuvu un tālu pazīst ar vārdu «Lielais Baltais Zirgs» un kura jo sevišķi piesaista uzmanību ar akmens statuju, kas, novietota virs galvenajām durvīm, attēlo kādu pakaļkājās saslējušos dzīvnieku ar plīvojošām krēpēm un asti, kuram ir attāla līdzība ar traku smagā ormaņa zirgu. «Lielais Baltais Zirgs» ir slavens visā apkārtnē, tāpat kā godalgots vērsis vai grāfistes avīzē aprakstīts runkulis, vai arī varen liela cūka, - savu milzīgo apmēru dēļ. Nekur nav bijuši zem viena paša jumta tādi paklājiem nesegtu gaiteņu labirinti, tāds piepelējušu, vāji apgaismotu telpu mudžeklis, tāds liels skaits mazu midzeņu, kur ēst vai gulēt, kā tas ir sakopots starp Ipsvičas «Lielā Baltā Zirga» četrām sienām.
Tieši pie šīs pārmērīgi lielās tavernas durvīm katru vakaru vienā un tai pašā stundā apstājas Londonas kariete, un tieši no šīs pašas Londonas karietes tajā vakarā, uz ko attiecas šī mūsu stāsta nodaļa, izkāpa misters Pikviks, Sems Vellers un misters Pīters Magnuss.
- Vai jūs apmetīsities šeit, ser? - jautāja misters Pīters Magnuss, kad svītrainā soma un sarkanā soma; un papīra sainītis, un ādas cepuru kārba bija novietoti gaitenī.
- Vai jūs apmetīsities šeit, ser?
- Jā, - misters Pikviks atteica.
- Ak kungs! - misters Magnuss izsaucas. - Es nekad neesmu piedzīvojis tik neparastas sagadīšanās. Es taču arī palieku šeit. Ceru, ka mēs pusdienosim kopā, ser.
- Ar prieku, - misters Pikviks atbildēja. - Taču es skaidri nezinu, vai še atrodas kāds no maniem draugiem vai ne. Apkalpotāj, vai šeit ir apmeties kāds džentlmenis, vārdā Tapmens?