Kāds korpulents vīrs ar divi nedēļas kalpojušu salveti padusē un tādām pašām zeķēm kājās, kad misters Pikviks viņam uzdeva šo jautājumu, negribīgi pārtrauca ielas novērošanu un, pamatīgi nopētījis šī džentlmeņa ārieni no cepures virsas līdz apakšējai getru pogai, ar uzsvaru atbildēja:
- Nē.
- Nedz arī džentlmenis, vārdā Snodgrass? - misters Pikviks taujāja.
- Nē.
- Un arī Vinkls ne?
- Nē.
- Mani draugi šodien nav ieradušies, ser, - misters Pikviks teica. - Tātad mēs pusdienosim vieni paši. Apkalpotāj, ierādiet mums atsevišķu istabu!
Pēc šī pieprasījuma korpulentais vīrs pielaidās tiktāl, ka lika zābaku tīrītājam ienest džentlmeņu bagāžu un, iedams pirmais pa garu, tumšu gaiteni, ieveda tos lielā, slikti mēbelētā istabā ar netīru kamīnu, kurā maza uguntiņa nožēlojamā kārtā mēģināja izskatīties jautra, taču to ātri pārvarēja telpas nomācošais iespaids. Pēc vienas stundas ceļotājiem pasniedza gabalu zivs un bifšteku, un, kad galds bija novākts, misters Pikviks un misters Pīters Magnuss pievilka krēslus pie uguns un, pasūtījuši pudeli vissliktākā portvīna, kāds vien iespējams, par visaugstāko iespējamo cenu, lai darītu labu iestādei, ķeras pie groka, lai darītu labu paši sev.
Misters Pīters Magnuss pēc dabas bija ļoti sabiedrisks, un groks ar brīnišķīgu spēku atdzīvināja viņa sirds visdziļākos noslēpumus. Pastāstījis daudz dažādu ziņu par sevi, par savu ģimeni, par saviem sakariem, par saviem draugiem, par saviem jokiem, par savu nodarbošanos un par saviem brāļiem (lielajam vairumam runīgu cilvēku ir ļoti daudz ko teikt par saviem brāļiem), misters Pīters Magnuss dažas minūtes aplūkoja misteru Pikviku caur savām zilajam brillēm un tad kautrīgi apvaicājās:
- Un kā jūs domājat... kā jūs domājat, mister Pikvik... kāpēc es šeit esmu ieradies?
- Goda vārds, - misters Pikviks atteica, - man pilnīgi neiespējami to iedomāties; darīšanās varbūt?
- Pa daļai pareizi, ser, - misters Pīters Magnuss atbildēja, - bet tai pašā laikā pa daļai nepareizi; mēģiniet vēlreiz, mister Pikvik.
- Patiesi, - misters Pikviks sacīja, - man jāpadodas jūsu žēlastībai, - vai nu stāstiet man, vai nestāstiet, - jo es to nekad nevarētu uzminēt, kaut arī pūlētos visu nakti.
- Nu ko tad... hi, hi, hi! - misters Pīters Magnuss kautri pasmējās. - Ko jūs domātu, ser, ja es še būtu ieradies bildināt, ser, ko? Hi... hi... hi!
- Ko domātu! Ka jums katrā ziņā sekmēsies, - misters Pikviks atbildēja, likdams atspīdēt vienam no saviem visstarojošākajiem smaidiem.
- Ā, - misters Magnuss teica. - Bet vai jūs tiešām tā domājat, mister Pikvik?
Patiešām?
- Protams, - misters Pikviks teica.
- Bet nē, jūs taču jokojat.
- Patiešām ne.
- Nu, tādā gadījumā, - misters Magnuss turpināja, - atklāšu jums mazu noslēpumu - es arī tā domāju. Es jums vēl varu pateikt, mister Pikvik, lai gan pēc dabas esmu briesmīgi greizsirdīgs... šausmīgi... ka lēdija atrodas šai namā.
Še misters Magnuss noņēma brilles, lai pamirkšķinātu ar acīm, un tad atkal tas uzlika.
- Tad tādēļ jūs pirms pusdienām tik bieži skrējāt ārā no istabas, - misters Pikviks šķelmīgi ieminējās.
- Csst! Jā, jums taisnība, tā bija, taču es nebiju tāds muļķis, lai viņai rādītos.
- Vai tiešām?
- Jā; pats zināt, tā taču nevar, tikko kā no ceļa. Jāpagaida līdz rītam, ser, tad divkāršas izredzes. Mister Pikvik, ser, tai somā ir uzvalks un tai kārbā cepure, kas abi, kā es sagaidu, man izdarīs nesamaksājamu pakalpojumu, ser.
- Patiešām! - misters Pikviks izsaucās.
- Jā. Jūs droši vien ievērojāt, kā es par tiem šodien biju norūpējies. Es neticu, ka par naudu var nopirkt vēl otru tādu uzvalku un cepuri, mister Pikvik.
Misters Pikviks apsveica neatvairāmo apģērba gabalu laimīgo īpašnieku par šādu ieguvumu, un misters Pīters Magnuss kādu brīdi, acīm redzot, kavējās pārdomās.
- Viņa ir skaista sieviete, - misters Magnuss sacīja.
- Tiešām? - misters Pikviks atteica.
- Ļoti, - misters Magnuss apgalvoja, - ļoti. Viņa, mister Pikvik, dzīvo apmēram divdesmit jūdžu no šejienes. Es uzzināju, ka viņa būs šeit šo vakaru un rīt visu priekšpusdienu, un ierados, lai izmantotu izdevību. Es, mister Pikvik, domāju, ka viesnīca ir piemērota vieta vientuļas sievietes bildināšanai. Iespējams, ka ceļojumā viņa stiprāk izjutīs savu vientulību nekā mājās. Kā jums liekas, mister Pikvik?
- Es domāju, ka tas ir ļoti iespējams, - šis džentlmenis atbildēja.
- Ludzu piedošanu, mister Pikvik, - misters Pīters Magnuss teica, - bet esmu pēc dabas diezgan ziņkārīgs; kāpēc jūs še esat ieradies?
- Daudz nepatīkamākās darīšanās, ser, - misters Pikviks atsacīja un piesarka, to atcerēdamies. - Es, ser, šeit esmu ieradies, lai celtu atklātībā kādas personas nodevību un viltību, uz kuras taisnīgumu un goda prātu es biju pilnīgi paļāvies.
- Ak kungs! - misters Pīters Magnuss izsaucās. - Tas ir ļoti nepatīkami. Tā, man šķiet, ir kāda lēdija. Vai ne, ko? Viltīgi, mister Pikvik, viltīgi. Labi, mister Pikvik, ser, es ne par ko pasaulē negribētu aizskart jūsu jūtas. Tas ir ļoti sāpīgi, ser, ļoti sāpīgi.
Nekautrējieties no manis, mister Pikvik, ja jūs gribat dot vaļu savām jūtām. Es zinu, ko nozīmē tikt pieviltam, ser; es to esmu pārcietis trīs vai četras reizes.
- Esmu jums ļoti pateicīgs par izrādīto līdzjūtību šinī, pēc jūsu domām, sērīgajā gadījumā, - misters Pikviks sacīja, uzvilkdams savu pulksteni un nolikdams to uz galda, - bet...
- Nē, nē, - misters Pīters Magnuss izsaucās, - ne vārda vairāk, par to ir sāpīgi runāt. Es redzu, es redzu. Cik pulkstenis, mister Pikvik?
- Pāri divpadsmitiem.
- Mīļais dievs, laiks iet gulēt! Tas nekam neder - tāda sēdēšana. Es rīt izskatīšos bāls, mister Pikvik.
Iedomādamies vien tādu nelaimi, misters Pīters Magnuss piezvanīja istabenei, un, kad svītrainā soma, sarkanā soma, ādas cepuru kārba un papīra sainītis bija aiznesti uz viņa guļamistabu, viņš kopā ar lakotu svečturi devās uz vienu mājas galu, kamēr misteru Pikviku un lakotu svečturi pa daudziem līkumotiem gaiteņiem veda uz otru.
- Šī ir jūsu istaba, ser, - istabene teica.
- Ļoti labi, - atbildēja misters Pikviks, apskatīdamies apkārt.
Tā bija pietiekami liela istaba ar divām gultām un liesmojošu kamīnu; visā visumā daudz omulīgāka telpa, nekā mistera Pikvika īsā pazīšanās ar «Lielā Baltā Zirga» iekārtu ļāva sagaidīt.
- Otrajā gultā taču neviens neguļ? - misters Pikviks noprasīja.
- O nē, ser!
- Ļoti labi. Pasakiet manam sulainim, lai viņš rīt pusdeviņos uznes karstu ūdeni un ka šovakar viņš man vairs nebūs vajadzīgs.
- Jā, ser.
Un, novēlējusi misteram Pikvikam labu nakti, istabas meita izgāja, atstādama viņu vienu.
Misters Pikviks nosēdās krēslā pie uguns un iegrima klīstošās pārdomās. Vispirms viņš domāja par saviem draugiem, vēlēdamies zināt, kad ar tiem satiksies; tad viņa domas pievērsās misis Martai Bārdlai un no šīs lēdijas, dabiski, aizklīda uz Dodsona un Foga netīro kantori. No Dodsona un Foga tās pa tangenti ielidoja pašā centrā stāstam par savādo klientu un tad atgriezās pie «Lielā Baltā Zirga» Ipsvičā, būdamas vēl pietiekami skaidras, lai misters Pikviks saprastu, ka viņš iemieg. Tāpēc viņš piecēlās un sāka izģērbties, kad atcerējās, ka atstājis savu pulksteni lejā uz galda.
Šo pulksteni misters Pikviks bija sevišķi iemīlējis, jo bija to nēsājis savas vestes pavēnī daudz vairāk gadu, nekā mēs patlaban jūtamies aicināti pieminēt. Misteram Pikvikam nekad nebija pat prātā ienācis, ka iespējams aizmigt, nedzirdot tā kluso tikšķēšanu zem spilvena vai futrālī virs galvas. Tā kā bija jau krietni vēls un viņam negribējās šai nakts stundā zvanīt, viņš uzģērba svārkus, ko nupat bija novilcis, un, paņēmis rokā lakoto svečturi, klusiņām kāpa lejā.