- Nelieti! - lēdija izsaucās, aizklādama seju ar rokām. - Ko jūs te meklējat?
- Nekā, kundze, it nekā, kundze, - misters Pikviks nopietni atteica.
- Nekā? - lēdija vaicāja, paceldama acis.
- Nekā, kundze, goda vārds, - misters Pikviks apliecināja, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa naktscepures pušķis sāka lēkāt. - Kundze, esmu gatavs vai zemē iegrimt, cik neērti man naktscepurē uzrunāt lēdiju (lēdija steigšus norāva savējo), bet es to nevaru noņemt, kundze (pierādīdams savu vārdu patiesību, misters Pikviks to spēcīgi paraustīja). Es tagad skaidri redzu, kundze, ka esmu kļūdījies, domādams, ka šī ir mana guļamistaba. Es te nebiju uzturējies vēl ne piecas minūtes, kundze, kad jūs piepeši ienācāt.
- Ja šis neticamais stāsts tiešam ir patiess, ser, - lēdija sacīja, skaļi šņukstēdama, - jūs tūliņ aiziesit.
- Jā, kundze, ar lielāko prieku, - misters Pikviks atbildēja.
- Tūliņ, ser! - lēdija pavēlēja.
- Protams, kundze, - misters Pikviks steidzīgi sacīja. - Protams, kundze. Man... man... ļoti žēl, kundze, - teica misters Pikviks, parādīdamies pie gultas kājgaļa, - ka negribot esmu sacēlis tādu uztraukumu un nemieru; ļoti nožēloju, kundze.
Lēdija rādīja uz durvīm. Šajā brīdī, ļoti grūtos apstākļos, skaistā kārtā izpaudās kāda lieliska mistera Pikvika rakstura īpašība. Lai gan viņš steigā bija uzlicis cepuri uz naktscepures kā veco laiku naktssardze, lai gan viņš nesa kurpes ar getrām rokā un svārkus ar vesti padusē, nekas neļāva viņam aizmirst iedzimto pieklājību.
- Man ļoti žēl, kundze, - misters Pikviks atkārtoja, visai zemu paklanīdamies.
- Ja tas tā ir, ser, jūs tūliņ atstāsit šo istabu, - lēdija attrauca.
- Nekavējoties, kundze, šo pašu brīdi, kundze, - misters Pikviks teica, atvērdams durvis, pie kam ar skaļu troksni nokrita zemē abas kurpes.
- Es ceru, kundze, - misters Pikviks turpināja, paceldams kurpes un pagriezdamies, lai vēlreiz paklanītos, - es ceru, kundze, ka mana neaptraipītā reputācija un dziļā cieņa, ko es jūtu pret jūsu dzimumu, zināmā mērā noderēs par nelielu attaisnojumu šim...
Taču, pirms misters Pikviks paspēja nobeigt šo teikumu, lēdija izgrūda viņu gaitenī un aizslēdza un aizbultēja durvis.
Lai cik pamatoti misters Pikviks varēja sevi apsveikt par tik laimīgu izglābšanos no nesenās nepatīkamās situācijas, viņa tagadējais stāvoklis nekādā ziņā nebija apskaužams. Viņš pilnīgi viens atradās svešas mājas gaitenī, pie tam nakts vidū un tikai pa pusei apģērbies; nebija ko domāt, ka viņš pilnīgā tumsā varēs atrast ceļu uz istabu, ko nekādi nebija spējis sameklēt ar sveci rokā; un, ja viņš savos nesekmīgajos mēģinājumos saceltu kaut mazāko troksni, bija ļoti iespējams, ka kāds modrīgs ceļotājs uz viņu izšautu un varbūt pat nogalinātu viņu. Viņam nebija citas izejas kā palikt tur, kur atradās, līdz dienas gaismai. Tāpēc, aiztaustījies dažus soļus pa gaiteni un sev par ārkārtīgu izbīli vairākkārt klupis pār apavu pāriem, misters Pikviks notupās kādā sienas nišā, lai filozofiskā mierā gaidītu rītu.
Taču viņam nebija nolemts piedzīvot vēl šo pacietības pārbaudi, jo nebija viņš vēl necik ilgi nosēdējis savā tagadējā paslēptuvē, kad viņam par neizsakāmām šausmām gaiteņa galā parādījās kāds vīrs, nesdams sveci. Tomēr viņa šausmas piepeši pārvērtās priekā, kad viņš pazina sava uzticamā sulaiņa stāvu. Tas tiešām izrādījās misters Semjuels Vellers, kas līdz šai vēlajai stundai bija nosēdējis, runādamies ar zābaku tīrītāju, kurš gaidīja pastu, un patlaban devās pie miera.
- Sem, - misters Pikviks izsaucās, pēkšņi nostādamies viņam priekšā, - kur ir mana guļamistaba?
Misters Vellers uzskatīja savu kungu ar visizteiksmīgāko pārsteigumu, un tikai pēc tam, kad jautājums bija trīs reizes atkārtots, viņš apgriezās un gāja pa priekšu uz ilgi meklēto istabu.
- Sem, - misters Pikviks noteica apguldamies, - šonakt man atgadījās visneparastākā kļūdīšanās, kāda jebkad dzirdēta.
- Ļoti iespējams, ser, - sausi atbildēja misters Vellers.
- Bet to es esmu nolēmis, Sem, - misters Pikviks turpināja, - ka pat tad, ja man nāktos šai mājā nodzīvot pusgadu, es nekad vairs nemēģinātu staigāt pa to viens pats.
- Tas ir pats gudrākais lēmums kādu jūs var pieņemt, ser, - misters Vellers atbildēja. - Jums, ser, vajdzīgs kāds, kas jūs pieskata, kad jūsu prāts aizgājs ciemos.
- Ko jūs ar to domājat, Sem? - misters Pikviks vaicāja.
Viņš piecēlās gultā sēdus un izstiepa roku, it kā gribētu vēl ko sacīt, bet piepeši apklusa, aizgriezās un novēlēja savam sulainim «labu nakti».
- Ar labu nakti, ser, - misters Vellers atbildēja.
Izgājis aiz durvīm, viņš apstājās, pakratīja galvu, pagāja gabaliņu, apstājās, notīrīja sveci, atkal pakratīja galvu un pēdīgi devās lēnām uz savu istabu, acīm redzot nogrimis visdziļākajās domās.
1 - Metodistu ordenis. - Vellers vecākais nosauc metodistu sektu par «ordeni» izsmiekla pēc. Dikenss «Pikvikā» devis metodistu «baznīcas» mācītāju un draudzes locekļu griezīgi satīriskus portretus. Šo sektu XVIII gs. vidū nodibināja anglikānis Džons Veslijs cīņai pret racionālismu un par svēto rakstu autoritātes pacelšanu. Šī sekta tūdaļ izvērtās par liekulīgas svētulības balstu, tā izraisīdama Rietumu progresīvo rakstnieku skarbi negatīvu novērtējumu.
2 - Niedres svece - tauku svece ar dakti no niedres serdes; tāda svece dega ļoti tumši.
XXIII NODAĻA
Mazā istabiņā netālu no zirgu staļļa agri no rīta pēc mistera Pikvika piedzīvojuma ar pusmūža lēdiju, kam matos bija dzelteni sprogu papīrīši, sēdēja misters Vellers seniors, gatavodamies ceļojumam uz Londonu. Viņš sēdēja pozā, kas bija ļoti izdevīga viņa portreta uzgleznošanai.
Ir ļoti iespējams, ka kādā agrākā dzīves posmā mistera Vellera profilu bija veidojušas drošas un noteiktas līnijas. Tomēr viņa seja bija izplūdusi aiz labas dzīves un tieksmes nodoties miermīlīgai apcerei un vaigi bija tik tālu pārsnieguši tiem sākotnēji nospraustās robežas, ka tad, ja viņa seju neuzskatīja tieši no priekšas, grūti bija paredzēt kaut ko vairāk par ļoti sarkana deguna pašu galiņu. Zods tā paša iemesla dēļ bija ieguvis to cienīgo un iespaidīgo izskatu, kādu parasti raksturo, liekot šīs izteiksmīgās sejas daļas nosaukumam priekšā vārdu «divkāršs»; un viņa sejas krāsu veidoja tas īpatnējais krāsu sajaukums, kāds atrodams tikai pie viņa profesijas džentlmeņiem un pusizceptas vēršgaļas. Ap kaklu viņam bija spilgti sarkana ceļa šalle, kas tik labi pieskaņojās zodam, ka bija grūti atšķirt vienas krokas no otrām. Virs tās viņš valkāja garu vesti ar platām, iesarkanām svītrām un virs vestes platus, zaļus svārkus, rotātus ar lielām misiņa pogām, no kurām tās divas, kas greznoja viduci, bija tik tālu viena no otras, ka neviens cilvēks nekad nebija redzējis tās abas vienā laikā.
Viņa mati, īsi, taisni un melni, bija tikko redzami zem zemās, brūnās cepures platās malas. Kājas bija ietērptas īsās korda biksēs un zābakos ar krāsainiem atlokiem, un pie platās jostas vaļīgi nokarājās vara pulksteņķēde ar tā paša materiāla zīmogu un atslēgu galā.