Mēs sacījām, ka misters Vellers gatavojas ceļojumam uz Londonu, proti, iestiprinājās. Uz galda viņam priekšā atradās kauss alus, gabals aukstas vēršga]as un ļoti iespaidīga izskata maizes klaips, starp kuriem viņš sadalīja savu labvēlību, stingri bezpartejiski veltījot katram pēc kārtas. Viņš patlaban bija nogriezis varenu riecienu no pēdējā, kad, izdzirdis kādu ienākam istabā, pacēla galvu un ieraudzīja savu dēlu.
- Mbrīt, Semmij! - tēvs sacīja.
Dēls piegāja pie alus kausa un, zīmīgi pamājis tēvam ar galvu, atbildes vietā iedzēra garu malku.
- Tu gan var sūkt, Semmij, - misters Vellers vecākais ieminējās, ielūkodamies kausā, kad viņa pirmdzimtais to bija nolicis atpakaļ pustukšu. - No tevs būtu iznācs varens austeris, ja tu būtu par tādu piedzims.
- Jā, es uzdrīkstas sacīt, ka būtu gan prāts sev sagādāt pieklājīgu iztiku - atbildēja Sems, sparīgi ķerdamies pie aukstās vēršgaļas.
- Man ļoti nepatīkas, Semmij, - teica vecākais misters Vellers, pirms dzeršanas saskalodams alu, aprakstot ar kausu nelielus aplīšus. - Man ļoti nepatīkas Semmij, dzirdēt no tavas mutes, ka tu ir ļāvs šitam mīkleņogu vīram sev piemuļķot. Vēl trīs dienas atpakaļ es allažiņ domāju, ka vārdi «Vellers» un «piemuļķots» nekad nesaderēs kopā... nekad, Semmij.
- Protams, izņemot gadījumu ar kādu no atraitnēm, - Sems atteica.
- Atraiknes, Semmij, - atbildēja misters Vellers, kam nedaudz pārmainījās sejas krāsa, - atraiknes ir izņēmumi no katra likuma. Es ir dzirdējs, cik daudz parastu sieviešu vajgoties, lai kādu piemuļķotu tā, kā to var izdarīt viena atraikne. Es domāju, ka divdesmit piecAs, bet skaidri nezinu, vai nav vairāk.
- Nav slikti sacīts, - Sems atzina.
- Bez tam, - misters Vellers turpināja, neievērodams šo piezīmi, - tā ir pavisam cita lieta. Zini, Semmij, kā teica advokāts, aizstāvēdams džentlmeni, kas, jautrā prātā būdams, vienmēr dauzīja sievu ar krāsns kruķi. «Un galu galā, milord,» viņš saka, «tā ir piedodama vājība.» To es tev saku, Semmij, attiecībā uz atraiknēm, un tu pats to teiks, kad būs tik vecs kā es.
- Es zin gan, ka man vajadzē būt gudrākam, - Sems teica.
- Vajdzējās būt gudrākam! - misters Vellers atkārtoja, uzsizdams dūri uz galda. -
Vajdzējās būt gudrākam! Es zin kādu puisi, kam nebij ne puses, ne ceturtās daļas tavas izglītības - kas pat ne sešus mēnešus nav gulējs uz tirgus laukumiem - un kas tomēr būtu kaunējies šitā iekrist, kaunējies, Semmij.
Jūtu satraukumā, ko radīja šīs mokošās pārdomas, misters Vellers piezvanīja un pasūtīja jaunu kausu alus.
- Labi, par to tagad nav ko runāt, - Sems sacīja. - Tas ir padarīts, un tur nekā nevar līdzēt, un tas ar ir mierinājums, kā vienmēr saka Turcijā, kad nocirtuši galvu ne tam cilvēkam, kam vajdzēja. Tagad ir mana kārta, tētuk, un, tiklīdz mans nogrābs šito Troteru, mans viņam parādīs.
- Es ceru, Semmij, ka tu to izdarīs, es ceru, - misters Vellers atbildēja. - Uz tavām veselībām, Semmij, un kaut tu drīz nomazgātu to kaunu, ar ko tu ir aptraipījs mūsu dzimtas vārdu.
Uzsaucis šo tostu, misters Vellers ar vienu malku izdzēra vismaz divas trešdaļas no atnestā kausa un pasniedza to dēlam, lai tas rīkotos ar atlikušo, ko tas nekavējoties darīja.
- Un tagad, Semmij, - teica misters Vellers, paskatīdamies lielajā sudraba pulkstenī, kas karājās vara ķēdes galā. - Tagad man laiks būt kantorī, jāsaņem ceļazīme un jāredz, kā pielādē karieti, jo karietes, Semmij, ir tikpat kā lielgabali - tās jāpielādē ļoti rūpīgi, pirms laiž vaļā.
Par šo tēvišķīgo un profesionālo joku misters Vellers juniors pasmaidīja dēla smaidu. Viņa cienījamais tēvs turpināja svinīgā balsī: - Es tevi tagad atstās, Semivel, mans dēls, un neviens nevar pateikt, kad es atkal tevi redzēs. Varbūtiņās tava pamāte mani pievārēs, vēl var atgadīties arī daudz kas cits, pirms tu atkal kaut ko dzirdēs par slaveno misteru Velleru no «Skaistās Mežones». Dzimtas gods tagad dikti atkarājas no tevis, Semivel, un es ceru, ka tu tam kauna nedarīs. Kas attiecas uz visiem labas uzvešanās smalkumiem, es zin, ka var palaisties uz tevs tikpat labi kā pats uz sevs.
Tad nu man atlicies tikai vēl viens mazs padomiņš, ko tev sacīt. Ja tev kādreiz būs pāri piecdesmitiem un tu sagribēsies kādu apprecēt - vienalga, ko, - tad tūliņās ieslēdzies savā istabā, ja tev tāda būs, un uz vietas indējies nost. Pakārties ir prasti, tāpēc par to nav ko runāt. Indējies nost, Semivel, mans dēls, indējies nost, un vēlāk tu par to būs priecīgs.
Teikdams šos aizgrābjošos vārdus, misters Vellers cieši noskatījās uz dēlu un, lēnām apgriezdamies uz papēža, aizgāja.
Kad tēvs bija aizgājis, misters Semjuels Vellers domīgā noskaņā, ko bija radījuši šie vārdi, izgāja no «Lielā Baltā Zirga» un, dodamies uz Sentklementa baznīcas pusi, centās izkliedēt savu melanholiju, klīstot pa tās senatnīgo apkārtni. Laiciņu tā klaiņojis, viņš nonāca kādā vientuļā vietā - tā izskatījās kā solīdas mājas pagalms, - no kuras, kā viņš atklāja, nebija citas izejas kā vienīgi tā, pa kuru. viņš bija ienācis. Viņš jau gribēja doties atpakaļ. kad pēkšņa parādība lika viņam pēkšņi sastingt uz vietas, un par šīs parādības dabu un raksturu mēs tagad pastāstīsim.
Misters Semjuels Vellers, nogrimis dziļās domās, šad un tad bija paskatījies uz vecajiem sarkano ķieģeļu namiem, pamirkšķinādams ar acīm vienai otrai brašai kalponei, kas atvilka priekškarus vai attaisīja kādu guļamistabas logu, kad pagalma dibenā atvērās zaļi dārza vārti un kāds vīrs, no turienes iznācis, ļoti rūpīgi atkal aizdarīja zaļos vārtus un žigli nāca tieši uz to vietu, kur stāvēja misters Vellers.
Ja mēs to aplūkojam kā atsevišķu faktu, kas nav saistīts ne ar kādiem blakus apstākļiem, tad tajā nebija nekā sevišķa, tāpēc ka daudzās pasaules daļās cilvēki iznāk no dārziem, aizver zaļus vārtus un pat dodas ātri prom, nepievelkot sev īpašu sabiedrības ievērību. Tāpēc ir skaidrs, ka vai nu šī vīra izskats, vai viņa izturēšanās, vai tie abi kopā bija tādi, kas piesaistīja mistera Vellera sevišķu uzmanību. Vai tas tā bija vai nebija, to mēs atstāsim lasītāja izlemšanai, kad būsim patiesīgi attēlojuši minētās personas uzvešanos.
Kad šis vīrs bija aizvēris zaļos vārtus, viņš, kā mēs jau divreiz esam teikuši, ātriem soļiem nāca pa pagalmu, bet, tikko ieraudzīja misteru Velleru, viņš sastomījās un apstājās, it kā mirkli nezinātu, kādu ceļu izvēlēties. Tā kā zaļie vārti aiz viņa bija aizvērti un citas izejas nebija kā tikai tā, kas atradās priekšā, viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka projām tikt var, vienīgi ejot garām misteram Semjuelam Velleram. Tāpēc viņš, cieši skatīdamies uz priekšu, sāka ātri soļot. Visdīvainākais bija tas, ka šis vīrs sašķobīja savu seju visšausmīgākajās un pārsteidzošākajās grimasēs, kādas jebkad redzētas. Dabas veidojums nekad nav ticis paslēpts zem tik ārkārtīgi veikla maskojuma, kādu šis vīrs vienā mirklī bija uzlicis savai sejai.
«Nu,» misters Vellers teica pie sevis, kad vīrs pienāca tuvāk. «Tas ir ļoti savādi. Es būtu varējs vai zvērēt, ka tas ir viņš.»
Vīrs pienāca vēl tuvāk, un viņa seja pieņēma vēl briesmīgāku izteiksmi.
«Es varētu apzvērēt, ka tie ir tie paši melnie mati un mīkleņogu svārki,» prātoja misters Vellers, «bet šādu seju es nekad agrāk nav redzējs.»
Kad misters Vellers to pasacīja, nācēja vaibsti kļuva tiešām pārdabiski atbaidoši.
Viņam tomēr vajadzēja iet Semam ļoti tuvu garām, un šī džentlmeņa pētījošais skatiens zem visām riebīgajam grimasēm ieraudzīja kaut ko pārāk līdzīgu mistera Džoba Trotera mazajam actiņām, lai varētu kļūdīties.