- Es noteikti būšu pie jums, ser, - misters Troters apliecināja un, ļoti dedzīgi paspiedis Sema roku, aizgāja.
- Piesargies, Džob Troter, piesargies, - teica Sems, nolūkodamies viņam pakaļ, - citādi tev šoreiz klāsies plāni.
Norunājis šo monologu un noskatījies Džobam pakaļ, kamēr tas vairs nebija redzams, misters Vellers ar lielāko steigu devās uz sava kunga guļamistabu.
- Iet kā pa taukiem, ser, - Sems ziņoja.
- Kas iet kā pa taukiem, Sem? - misters Pikviks vaicāja.
- Es tos atradu, ser, - Sems paskaidroja.
- Ko atradāt?
- To jokupēteri un to skumīgo zelli ar melnajiem matiem!
- Nevar būt, Sem! - misters Pikviks izsaucās ārkārtīgi uztraukts. - Kur viņi ir, Sem, kur viņi ir?
- Kuš, kuš! - atbildēja misters Vellers un, palīdzēdams misteram Pikvikam apģērbties, paskaidroja savu plānu, kā rīkoties.
- Bet kad tam jānotiek, Sem? - misters Pikviks taujāja.
- Visam savs laiks, ser, - Sems atbildēja.
Vai to izdarīja īstajā laikā vai ne, būs redzams vēlāk.
1 - Čelsija - Dikensa laikos liela Londonas priekšpilsēta Temzas ziemeļu krastā.
XXIV NODAĻA
Kad misters Pikviks nokāpa istabā, kur viņš un misters Pīters Magnuss bija pavadījuši iepriekšējo vakaru, viņš atrada šo džentlmeni kopā ar lielāko daļu no abu somu, ādas cepuru kārbas un papīra sainīša satura, ko viņš bija izvietojis uz savas personas tā, lai parādītu to vislabākajā gaismā, kamēr pats ļoti satraukts un uzbudināts soļoja šurpu turpu pa istabu.
- Labrīt, ser, - misters Pīters Magnuss teica. - Ko jūs par šo te domājat, ser?
- Tiešām ļoti iespaidīgi, - misters Pikviks atbildēja, ar labsirdīgu smaidu aplūkodams mistera Pītera Magnusa apģērbu.
- Jā, es domāju, ka tam būs savs iespaids, - misters Magnuss apliecināja. - Mister Pikvik, ser, es uzsūtīju augšā savu karti.
- Vai patiesi? - misters Pikviks teica.
- Jā, un apkalpotājs atnesa atbildi, ka viņa mani pieņemšot vienpadsmitos - vienpadsmitos, ser, trūkst vēl tikai ceturtdaļstundas.
- Tas ir ļoti drīz, - misters Pikviks sacīja.
- Jā, ļoti drīz, - atbildēja misters Magnuss, - pārāk drīz, lai būtu patīkami, ko? Mister Pikvik, ser?
- Pašpaļāvība tādos gadījumos ir liela lieta, - misters Pikviks piezīmēja.
- To es ticu, ser, - misters Pīters Magnuss teica. - Es uz sevi ļoti paļaujos, ser. Tiešām, mister Pikvik, es nesaprotu, kāpēc vīrietim šādos gadījumos būtu jābīstas, ser. Kas tad tas ir, ser? Te nav par ko kaunēties; tā ir savstarpēja vienošanas, nekas vairāk. Vīrs vienā pusē, sieva otrā. Tā es uz šo lietu skatos, mister Pikvik.
- Tas ir filozofisks skatījums, - misters Pikviks atbildēja. - Bet brokastis gaida, mister Magnus. Nāciet!
Viņi nosēdās pie brokastīm, taču, neskatoties uz mistera Pītera Magnusa lielību, bija acīm redzams, ka viņš ļoti nervozē, par ko liecināja ēstgribas trūkums, tieksme apgāzt tējas traukus, nedabiski mēģinājumi jokot un nepārvarama dziņa ik pēc sekundes skatījās pulkstenī.
- Hi, hi, hi, - misters Magnuss ķiķināja, tēlodams jautrību un elsdams aiz uztraukuma. - Trūkst tikai divu minūšu, mister Pikvik. Vai esmu bāls, ser?
- Ne visai, - misters Pikviks atbildēja.
Iestājās īsa pauze.
- Piedodiet, mister Pikvik, bet jūs kādreiz esat darījis kaut ko tamlīdzīgu? - misters Magnuss vaicāja.
- Jūs domājat bildināšanu? - misters Pikviks atvaicāja.
- Jā.
- Nekad, - misters Pikviks ļoti sparīgi atbildēja, - nekad.
- Tad jūs nezināt, kā to vislabāk iesākt? - misters Magnuss ieminējās.
- Nu, - misters Pikviks teica, - man varbūt ir par šo lietu savas domas, bet, tā kā es tās nekad neesmu praksē pārbaudījis, man negribētos pamudināt jūs rīkoties pēc tām.
- Es būtu jums ļoti pateicīgs par katru padomu, ser, - misters Magnuss apliecināja, vēlreiz paskatīdamies pulkstenī, kas rādīja jau gandrīz piecas minūtes pāri vienpadsmitiem.
- Labi, ser, - misters Pikviks sacīja ar to dziļo svinīgumu, ar kādu šis lielais vīrs varēja, kad viņam patika, padarīt savus izteicienus tik ļoti iespaidīgus, - es iesāktu, ser, ar nodevu lēdijas skaistumam un izcilajām īpašībām, pēc tam, ser, es pievērstos pats savai mazvērtībai.
- Ļoti labi, - misters Magnuss atzina.
- Mazvērtībai tikai viņas priekšā, ievērojiet, ser, - misters Pikviks turpināja, - jo, lai pierādītu, ka es neesmu pilnīgi mazvērtīgs, ser, es īsi attēlotu savu pagātni un pašreizējo stāvokli. Uz analoģijas pamata es pierādītu, ka katrai citai es būtu ļoti vēlama partija. Pēc tam es plašāk apgaismotu savas mīlestības kvēli un jūtu dziļumu.
Var būt, ka tad es sajustu vēlēšanos satvert viņas roku.
- Jā, es saprotu, - misters Magnuss atsaucās, - tas būtu ļoti svarīgi.
- Tad, ser, - turpināja misters Pikviks, kuru iesildīja paša attēlotā aina, kas pieņēma arvien spilgtākas krāsas, - tad, ser, es nonāktu pie atklāta un vienkārša jautājuma: «Vai jūs gribat kļūt manējā?» Es domāju, ka drīkstu pieņemt, ka pēc tam viņa novērstu galvu.
- Jūs domājat, ka to var uzskatīt par drošu? - misters Magnuss jautāja. - Jo, ja viņa to īstajā laikā neizdarītu, tas radītu apmulsumu..
- Es domāju, ka viņa to darītu, - misters Pikviks apgalvoja. - Pēc tam, ser, es spiestu viņas roku, un es domāju - es domāju, mister Magnus, - ka, to izdarījis un pieņemot, ka nebūtu atsacījuma, es maigi atvilktu kabatas lakatiņu, kuru, kā mana nelielā cilvēku dabas pazīšana liek domāt, lēdija šai brīdī būtu piespiedusi pie acīm, un nozagtu goddevīgu skūpstu. Es domāju, es viņu noskūpstītu mister Magnus, un es pilnīgi noteikti pieņemu, ka, ja šī lēdija vispār būtu nolēmusi kļūt manējā, tad tieši šai brīdī viņa kautrīgi iečukstētu man ausīs jāvārdu.
Misters Magnuss satrūkās, īsu brīdi klusēdams skatījās mistera Pikvika apgarotajā sejā un tad (pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri vienpadsmitiem), silti paspiedis viņa roku, ar izmisuma drosmi metās ārā no istabas.
Misters Pikviks bija pagājis dažus soļus uz priekšu un atpakaļ, un pulksteņa mazais rādītājs, sekodams viņa piemēra pirmajai daļai, bija ieradies pie cipara, kas apzīmē pusstundas, kad durvis pēkšņi atvērās. Viņš pagriezās, lai apsveiktu misteru Pīteru Magnusu, bet tā vietā ieraudzīja priecīgo mistera Tapmena seju, paļāvības pilno mistera Vinkla vaigu un apgarotos mistera Snodgrasa vaibstus.
Kamēr misters Pikviks viņus apsveica, istabā ieklupa misters Pīters Magnuss.
- Mani draugi - džentlmenis, par ko es runāju, - misters Magnuss, - misters Pikviks sacīja.
- Jūsu kalps, džentlmeņi, - teica misters Magnuss, acīm redzot ļoti saviļņots, - mister Pikvik, atļaujiet man vienu mirkli ar jums parunāt, ser.
To sacīdams, misters Magnuss ieāķēja rādītāja pirkstu mistera Pikvika pogcaurumā un, ievilkdams viņu kāda loga iedobumā, teica:
- Apsveiciet mani, mister Pikvik, es sekoju jūsu padomam līdz pēdējam burtam.
- Un viss bija pareizi? - misters Pikviks jautāja.
- Bija, ser... labāk vairs nevarētu būt, - misters Magnuss atlaidēja. - Mister Pikvik, viņa ir mana.
- Es apsveicu jūs no visas sirds, - misters Pikviks. sacīja, silti spiezdams sava jaunā drauga roku.
- Jums viņa jāredz, ser, - misters Magnuss izsaucās, - nāciet, esiet tik laipns!