Atvainojiet mūs uz mirkli, džentlmeņi.
Un misters Pīters Magnuss steigšus izvilka misteru Pikviku no istabas. Viņš apstājās gaitenī pie nākamajām durvīm un viegli pieklauvēja.
- Iekšā! - sacīja sievietes balss. Viņi iegāja.
- Mis Viterfīlda, - misters Magnuss teica, - atļaujiet man ar jums iepazīstināt manu sirsnīgo draugu misteru Pikviku. Mister Pikvik, es lūdzu, atļaujiet jūs iepazīstināt ar mis Viterfīldu.
Lēdija atradās otrā istabas galā. Misters Pikviks paklanīdamies izvilka no vestes kabatas brilles un uzlika tās; tikko to izdarījis, misters Pikviks, pārsteigumā iesaukdamies, dažus soļus atkāpās, bet lēdija ar apspiestu spiedzienu paslēpa seju rokās un atkrita krēslā, kamēr misters Pīters Magnuss palika kā sastindzis uz vietas un skatījās no viena uz otru, pie kam viņa seja izteica vislielākās šausmas un pārsteigumu.
Tāda izturēšanās, protams, likās pilnīgi neizskaidrojama; bet lieta tāda, ka, tikko misters Pikviks bija uzlicis savas brilles, viņš tūliņ nākamajā misis Magnusā pazina to lēdiju, kuras istabā viņš tik nepiedodami bija ielauzies iepriekšējā naktī, un, tikko brilles bija krustojušas mistera Pikvika degunu, lēdija tūlīt pazina seju, ko tā bija redzējusi kopā ar visām naktscepures šausmām. Tātad lēdija iespiedzās, bet misters Pikviks sarāvās.
- Mister Pikvik! - misters Magnuss iesaucās galīgi pārsteigts. - Ko tas nozīmē, ser?
Ko tas nozīmē, ser? - misters Magnuss turpināja draudošā, paceltā balsī.
- Ser, - misters Pikviks teica, mazliet sašutis par to, ka misters Pīters Magnuss tik piepeši pārgājis uz pavēles izteiksmi, - es atsakos atbildēt uz šo jautājumu.
- Jūs atsakāties, ser? - misters Magnuss izsaucās.
- Jā gan, ser, - misters Pikviks atbildēja, - bez šīs lēdijas piekrišanas vai atļaujas es atsakos teikt jebko tādu, kas varētu viņu kompromitēt vai modināt viņas krūtīs nepatīkamas atmiņas.
- Mis Viterfīlda, - misters Pīters Magnuss uzstāja, - vai jūs pazīstat šo personu?
- Vai es viņu pazīstu? - vilcinādamās atkārtoja pusmūža lēdija.
- Jā, vai jūs viņu pazīstat; kundze? Es jautāju, vai jūs viņu pazīstat, - misters Magnuss atbildēja lielās dusmās.
- Es viņu esmu redzējusi, - pusmūža lēdija atkārtoja.
- Kur? - misters Magnuss prasīja. - Kur?
- To, - pusmūža lēdija teica, pieceldamas no sēdekļa un novērsdamās. - to es neatklāšu neparko pasaulē.
- Es saprotu jūs, kundze, - teica misters Pikviks, - un cienu jūsu smalkjūtību; es to nekad neatklāšu, uz to varat paļauties.
- Goda vārds, kundze, - teica misters Magnuss, - ņemot vērā attiecības, kādas iestājušās starp mums, jūs izturaties pret šo gadījumu diezgan aukstasinīgi... diezgan aukstasinīgi, kundze.
- Cik cietsirdīgi, mister Magnus! - pusmūža lēdija izsaucās un sāka liet asaras.
- Izsakiet savas piezīmes man, ser, - misters Pikviks iejaucās, - ja kāds ir vainojams, tad tikai es.
- Ā, tikai jūs esat vainīgs, vai ne, ser? - misters Magnuss teica. - Es... es... saprotu, ser. Jūs tagad nožēlojat savu lēmumu?
- Manu lēmumu! - misters Pikviks izsaucās.
- Jūsu lēmumu, ser. O, neblenziet uz mani, ser! - misters Magnuss sacīja. - Es atceros vārdus, ko jūs, ser, sacījāt vakar. Jūs šeit ieradāties, ser, lai atklātu kādas personas nodevību un viltību, uz kuras taisnīgumu un goda prātu jūs bijāt paļāvies.
Nu?
Tad misters Magnuss savilka seju ņirdzīgā smīnā un, noņēmis zaļās brilles - tās viņam greizsirdības lēkmē, iespējams, šķita liekas, - izvalbīja savas mazās actiņas tā, ka bail bija redzēt.
- Nu? - misters Magnuss atkārtoja, un viņa smīns kļuva vēl ņirdzīgāks. - Bet jūs par to atbildēsit, ser.
- Par ko atbildēšu? - misters Pikviks vaicāja.
- Nekas, ser, - misters Magnuss atteica, traukdamies pa istabu uz priekšu un atpakaļ. - Nekas.
Liekas, ka izteicienā «nekas» slēpjas kāda visu aptveroša nozīme, jo mēs neatceramies redzējuši nevienu strīdu uz ielas, teātrī, publiskā vietā vai kaut kur citur, kad šis izteiciens netiktu lietots kā standarta atbilde uz visiem kareivīgajiem jautājumiem. «Vai jūs sevi saucat par džentlmeni, ser?» - «Nekas, ser.» - «Vai es kaut kā apvainoju jauno sievieti, ser?» - «Nekas, ser.» - «Vai jūs gribat, lai jums sadauza galvu pret sienu, ser?» - «Nekas, ser.» Turklāt novērojams, ka šai universālajā «nekas» liekas paslēpts kaut kas apvainojošs, kas uzrunātās personas krūtīs saceļ vairāk sašutuma, nekā to varētu izdarīt visdāsnākais lamu vārdu birums.
Mēs negribam apgalvot, ka šis īsais izteiciens sacēla mistera Pikvika krūtīs tieši tādu sašutumu, kādu tas neizbēgami būtu sacēlis parasta cilvēka krūtis. Mēs tikai atzīmējam faktu, ka misters Pikviks atvēra istabas durvis un strupi izsaucās:
- Tapmen, nāciet šurp!
Tapmens nekavējoties ieradās un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.
- Tapmen, - misters Pikviks teica, - kāds zināmā mērā delikāts noslēpums, kas attiecas uz šo lēdiju, ir par iemeslu domstarpībām, kuras nupat radās starp šo džentlmeni un mani. Ja es jūsu klātbūtnē viņam apgalvoju, ka tas uz viņu neattiecas un ka tam nav nekāda sakara ar viņa darīšanām, tad man, liekas, nav jālūdz jūs ievērot, ka viņš, ja turpinās par to runāt, līdz ar to izsacīs šaubas par manu vārdu patiesīgumu, ko es uzskatīšu par ārkārtīgu apvainojumu.
To sakot, misters Pikviks uzlūkoja misteru Pīteru Magnusu ar skatienu, kas izteica veselas enciklopēdijas.
Mistera Pikvika atklātā un godprātīgā izturēšanās, savienota ar viņa izteiksmes spēku un sparu, kas viņu vienmēr tā izcēla, būtu pārliecinājusi katru saprātīgu cilvēku, bet nelaimīgā kārtā misters Pīters Magnuss šai brīdī bija tālu no jebkāda saprāta.
Tālab viņš neuzklausīja mistera Pikvika paskaidrojumu, kā tas pienāktos, bet turpināja sevi iekvēlināt zvērojošās, dedzinošās, visu aprijošās dusmās un runāt par to, ko viņa jūtas tam pavēlot un tamlīdzīgi, padarīdams savu runu iespaidīgāku ar to, ka skraidīja šurpu turpu un plēsa sev matus, turklāt šo izklaidēšanos laiku pa laikam dažādoja, pakratot dūri pret mistera Pikvika cilvēkmīlas apgaroto seju.
Misters Pikviks savukārt, apzinoties savu nevainību un taisnību un uztraukts par to, ka nelaimīgā kārtā iejaucis pusmūža lēdiju tik nepatīkamā notikumā, nebija tik miermīlīgi noskaņots kā parasti. Sekas bija tādas, ka vārdi kļuva asi un balsis skaļas, un beidzot misters Magnuss pateica misteram Pikvikam, ka tas no viņa vēl kaut ko dzirdēšot; uz to misters Pikviks ar slavējamu pieklājību atbildēja, ka, jo drīzāk šis kaut ko, dzirdēšot, jo labāk. Pēc tam pusmūža lēdija šausmās metās ārā no istabas, no kuras misters Tapmens izvilka arī misteru Pikviku, atstādams misteru Pīteru Magnusu vienu ar savām pārdomām.
Ja pusmūža lēdija būtu vairāk apgrozījusies veikalnieku pasaulē vai vispār iepazinusies ar likumu devēju un modes noteicēju tikumiem un parašām, viņa būtu zinājusi, ka šāda veida dusmu izpaudums ir visnekaitīgākā lieta pasaulē; tā kā viņa pa lielākai daļai bija dzīvojusi uz laukiem un nekad nelasīja parlamenta debates, viņa maz ko saprata no šiem civilizētās dzīves smalkumiem. Tādēļ, kad viņa bija sasniegusi savu guļamistabu, aizbultējusi durvis un sāka pārdomāt scēnu, kurai nupat bijusi lieciniece, viņas iztēlei rādījās visbriesmīgākās slepkavības un iznīcināšanas ainas starp kurām gandrīz vai vismazāk satraucošā vēl bija tā, kas attēloja, ka četri vīri nes mājup misteru Pīteru Magnusu, kam kreisajos sānos iešauts vesels lādiņš ložu. Jo vairāk pusmūža lēdija domāja, jo lielākas šausmas to pārņēma, un beidzot viņa nolēma doties uz pilsētas galvenā tiesneša māju un lūgt viņu nekavējoties aizturēt misteru Pikviku un misteru Tapmenu.