Par viņu var sacīt tikai labu, tomēr es viņu turu aizdomās. Jā, es turu viņu aizdomās!
Tas jūs pārsteidz, vai ne? Es jūs izbiedēju? To es negribēju. Es jūs tūliņ nomierināšu, sacīdams, ka Minūti neviens nevar novest uz neceļiem, viņš tiešām ir taisnīgs cilvēks.
Bet kādēļ tad es viņu neizlaižu no acīm, kādēļ viņu slepus uzmanu, paslēpies aiz stūra, kad viņš atgriežas mājās pēc nevainīgas pastaigas divos naktī — divos naktī?!
Kādēļ es vēroju, kā viņš iznēsā ogļu maisus un sveicina cilvēkus uz ielas? Bez iegansta, mīļā jaunkundz, bez jebkāda iegansta! Viņš mani tikai interesē, es viņu mīlu un šajā mirkli priecājos, ka varu viņu saukt par skaidru un taisnīgu cilvēku šajā melu pasaulē. Tāpēc es viņu pieminēju, un jūs mani droši vien sapratāt. He-he-hē… Bet runājot par mani… Ak nē, es nepavisam nevēlos vairs runāt par sevi! Gribu runāt, vienalga, par ko, tikai ne par sevi!
Viņa pēdējie vārdi skanēja tik patiesi, tik skumīgi, ka Dagnija pēkšņi juta pret viņu līdzcietību. Šajā mirklī viņa saprata, ka viņai pretī stāv izmocīta un saplosīta dvēsele. Bet, tā kā viņš pats tūliņ parūpējās, lai šo iespaidu dzēstu, piepeši skaļi iesmiedamies un vēlreiz apgalvodams, ka viss ir tikai meli un krāpšana, viņas līdzcietība izgaisa un viņa skarbi sacīja:
— Jūs atļāvāties dažus nekautrus mājienus par Stēnersena kundzi, cik tas zemiski no jūsu puses! Arī Minūti, šo nelaimīgo kropli, jūs nesaudzējāt. Tiešām bruņnieciski, neko teikt! Cik tas viss ir pretīgi, cik neģēlīgi!
Viņa atkal sāka iet, Nāgels viņai sekoja. Viņš neatbildēja, gāja, galvu nodūris.
Viņa pleci dažas reizes noraustījās, un, sev par izbrīnu, Dagnija redzēja, ka par viņa vaigiem norit divas lielas asaras. Lai to apslēptu, viņš novērsās un uzsvilpa kādam putniņam.
Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Dagnija bija aizkustināta un nožēloja savus skarbos vārdus. Varbūt viņam pat ir taisnība, ko gan viņa zina? Varbūt šis cilvēks dažās nedēļās redzējis daudz vairāk nekā viņa visos šais gados.
Viņi joprojām gāja klusēdami. Viņš atkal bija pavisam mierīgs un vienaldzīgi rotaļājās ar kabatas lakatiņu. Mācītāja māja jau bija pavisam tuvu.
Tad Dagnija pēkšņi iejautājās:
— Vai jūsu roka ļoti savainota? Ļaujiet paskatīties! Vai nu gribēdama Nāgelu iepriecināt, vai arī tiešām uz mirkli padodamās viņa noskaņai, Dagnija to teica sirsnīgā, gandrīz aizkustinātā balsī un apstājās.
Pēkšņi viņa kaislība uzliesmoja. Tai brīdī, kad Dagnija, noliekusi galvu pār viņa roku, atradās Nāgelam tik tuvu, ka viņš juta viņas matu un kakla smaržu, tai brīdī, kad viņi abi nebilda ne vārda, Nāgelu pārņēma neprātīgs jūtu uzplūds. Viņš apskāva Dagniju vispirms ar vienu roku un, kad viņa pretojās, arī ar otru, ilgi un cieši piekļāva viņu sev pie krūtīm, gandrīz pacēla augšup. Pēkšņi Nāgels juta, ka Dagnijas mugura izstiepjas, ka viņa aprimst. Uzreiz padevusies, viņa gulēja Nāgela skavās un raudzījās viņā aizplīvurotām acīm. Cik viņa bija skaista! Nāgels čukstēja, cik viņa brīnišķīga, cik burvīga, ka līdz pat mūža galam viņa būšot Nāgela vienīgā mīlestība. Kāds cilvēks jau viņas dēļ devies nāvē, arī viņš esot ar mieru to darīt pēc viņas vismazākā mājiena, pietiekot teikt tikai vienu vārdu. Ak, cik ļoti viņš Dagniju mīlot! Un viņš nemitīgi atkārtoja, piekļaudams Dagniju arvien ciešāk sev klāt: «Es tevi mīlu, es tevi mīlu!»
Viņa vairs nepretojās, viņas galva noslīga uz Nāgela kreisā pleca, un viņš Dagniju karsti noskūpstīja, čukstēdams mīļus un sirsnīgus vārdus. Viņš skaidri manīja, ka viņa pati piekļaujas viņam klāt, un, kad viņš Dagniju skūpstīja, viņa aizvēra acis.
— Atnāc rīt pie tā koka, tu atceries, pie tās apses! Atnāc, Dagnij, es mīlu tevi! Vai tu nāksi? Nāc, kad vien gribi, varbūt septiņos…
Uz šo aicinājumu viņa neatbildēja, tikai izdvesa:
— Laid mani!
Un lēnām viņa atraisījās no Nāgela skavām.
Brīdi viņa stāvēja, lūkodamās apkārt, viņas seja kļuva aizvien mulsāka, lūpas sāka raustīties, un viņa ar pūlēm aizgāja līdz ceļmalas akmenim un uz tā apsēdās. Viņa raudāja.
Nāgels noliecās pār viņu un sāka klusām runāt. Pagāja kāds brīdis. Pēkšņi viņa dusmās nobālušu seju pietrūkās kājās, piespieda pie krūtīm dūrēs savilktas rokas un saniknota teica:
— Jūs esat nekrietns cilvēks, ak dievs, cik jūs esat nekrietns! Jūs pats tā droši vien nedomājat! Nē, kā gan jūs, kā gan jūs tā varējāt rīkoties!
Un viņa atkal sāka raudāt.
Nāgels no jauna pūlējās viņu mierināt, bet bez panākumiem. Veselu pusstundu viņi nostāvēja pie akmens ceļmalā un netika tālāk.
— Jūs mani vēlreiz gribat satikt, — Dagnija sacīja, — bet es nenākšu, nevēlos jūs vairs redzēt, jūs esat nelietis!
Nāgels lūdzās piedošanu, nometās ceļos pie viņas kājām, skūpstīja viņas kleitas malu, taču Dagnija visu laiku nemitīgi atkārtoja, ka viņš ir nelietis un izturējies zemiski. Ko viņš ar viņu izdarījis?
— Ejiet prom, ejiet prom! Jūs nedrīkstat man sekot — nevienu pašu soli!
Un viņa devās uz māju pusi.
Nāgels tomēr gribēja viņai sekot, bet viņa noraidoši pavicināja roku un sacīja:
— Nenāciet!