Nāgels palika stāvot un pavadīja viņu ar skatienu, kamēr viņa bija pagājusies kādus soļus divdesmit, tad arī viņš savilka rokas dūrēs un, par spīti aizliegumam, skriešus metās viņai pakaļ un piespieda viņu no jauna apstāties.
— Es jums negribu darīt nekā ļauna, — viņš sacīja, — esiet pret mani mazliet līdzcietīga! Tik tiešam, kā es še stāvu, esmu ar mieru sevi nogalināt, lai atbrīvotu jūs no manis, jums tikai jāsaka viens vārds. Un to pašu es atkārtošu rīt, ja jūs sastapšu.
Bet tik daudz žēlsirdības jūs man varētu parādīt un būt pret mani taisnīga. Saprotiet, no jums izstrāvo kāds spēks, kam es nevaru pretoties. Un ne jau es viens esmu vainīgs, ka sastapu jūs savā ceļā. Lai dievs dod, ka jums nekad tā nebūtu jācieš kā tagad man!
Tad viņš pagriezās un gāja projām.
Viņa pleci, pārāk plati salīdzinājumā ar drukno augumu, visu laiku raustījās. Viņš neredzēja nekā, nepazina nevienu pretimnācēju un atjēdzās tikai tad, kad bija izgājis cauri visai pilsētai un apstājies pie viesnīcas kāpnēm.
XV
Nākamajās divās dienās Nāgela pilsētā nebija. Viņa istaba viesnīcā bija aizslēgta.
Neviens nezināja, kur viņš atrodas; viņš bija uzkāpis uz kāda kuģa, kas gāja uz ziemeļiem, un varbūt tikai izklaides dēļ aizceļojis.
Viņš atgriezās agri no rīta, kad pilsēta vēl nebija pamodusies, un izskatījās bāls un noguris. Tomēr viņš negāja tūliņ uz viesnīcu, bet ilgi klaiņāja šurpu turpu pa krastmalu, pēc tam nogriezās pa kādu gluži jaunu ceļu uz līča attālo galu, kur nule sāka kūpēt tvaika dzirnavu dūmenis.
Starp citu, pie dzirnavām viņš neapstājās, bet klaiņoja ap piestātni, acīmredzot lai nosistu laiku. Kad pēc pāris stundām tirgus laukumā sākās rosme, Nāgels jau bija tur; viņš stāvēja uz stūra pie pasta un vērīgi aplūkoja katru garāmgājēju. Ieraudzījis Martas Gudes zaļo kleitu, viņš devās viņai pretī un sveicināja.
Atvainojiet, viņa laikam esot viņu aizmirsusi? Viņu saucot par Nāgelu, viņš esot viņai piedāvājies pirkt krēslu, veco krēslu. Varbūt viņa to jau pārdevusi?
Nē, viņa to neesot pārdevusi.
Labi. Vai viņu neesot uzmeklējis kāds cits pircējs un pacēlis cenu? Kāds senlietu mīļotājs? Jā. Pie viņas..
— Ko? Vai patiesi? Tātad arī kāds cits ir bijis? Ko jūs sakāt? Kāda dāma? Ak šie sasodītie sievišķi, visur bāž savu degunu! Tātad viņa saprot, kāds retums ir šis krēsls, un tūliņ grib to pirkt. Jā, tātad tas jau pieder šai sievietei. Bet ko tad viņa piedāvā, cik augstu cenu? Es jums saku, es no tā krēsla neparko neatteikšos, velns lai mani parauj, ja es to darītu!
Nāgela nesavaldība Martu galīgi samulsināja, un viņa pasteidzās piebilst:
— Nē, nē, ar lielāko prieku es to atdošu jums.
— Vai es drīkstētu atnākt pie jums šovakar astoņos un šo lietu nokārtot?
Jā, protams, to viņš varētu. Bet vai krēslu labāk neaizsūtīt uz viesnīcu? Tad viss būtu nokārtots..
Nē, nē, nekādā ziņā, to viņš nepieļaus. Ar tādu vērtīgu mantu jāapietas saudzīgi un prasmīgi; vaļsirdīgi runājot, viņam pat nepatīkot, ja kāds svešinieks redzot viņa ieguvumu. Astoņos viņš būšot klāt. Starp citu, labi, ka viņš atcerējies atgādināt, lai viņa nekādā ziņā nenoslaukot no krēsla putekļus, dieva dēļ, lai krēslu nemazgājot! Tam nedrīkstot uzpilēt ne lāsīte ūdens!…
Nāgels tūliņ aizsteidzās uz viesnīcu, neizģērbies iekrita gultā un līdz pat vakaram nogulēja dziļā un mierīgā miegā.
Tūlīt pēc vakariņām viņš devās uz krastmalu, uz Martas Gudes mājiņu. Pulkstenis bija tieši astoņi; viņš pieklauvēja un iegāja iekšā.
Istaba tikko bija izmazgāta, grīda tīra, arī nospodrinātās logu rūtis spīdēja, Marta pat bija aplikusi ap kaklu krelles. Viss liecināja, ka Nāgelu šeit gaida.
Nāgels sveicināja, apsēdās un tūliņ uzsāka sarunu par darījumu. Marta arī tagad tiepās, bija vēl iecirtīgāka nekā iepriekš un vienā laidā atkārtoja, ka atdošot viņam krēslu par velti. Beidzot viņš ārkārtīgi sadusmojās, piedraudēja, ka iesviedīšot viņai sejā piecsimt kronu banknoti, paķeršot krēslu un aiziešot. Jā, to viņa esot pelnījusi.
Tik nesaprātīgu sievieti viņš savā mūžā neesot saticis un, uzsitis ar dūri pa galdu, jautāja, vai tad viņa esot galīgi jukusi.
— Zināt ko! — viņš teica un cieši viņa paraudzījās. — Jūsu pretošanās man sāk likties aizdomīga. Sakiet vaļsirdīgi — krēsls taču ir iegūts godīgā ceļā? Jā, gribu jums tikai aizrādīt, ka man ir bijusi darīšana ar dažādiem cilvēkiem, allaž jābūt ļoti piesardzīgam. Ja krēsls nokļuvis jūsu rokās viltus ceļā vai aiz pārskatīšanas, tad tas man nav vajadzīgs. Lūdzu piedošanu, ja es pārprotu jūsu iespītību.
Un viņš sāka lūgt, lai viņa saka patiesību.
Šo aizdomu samulsināta, pa daļai izbijusies, pa daļai aizskarta, viņa ņēmās taisnoties. Krēslu pārvedis viņas vectēvs, kopš tā laika tas esot viņu ģimenes īpašums jau turpat simt gadu; lai Nāgels nedomājot, ka viņa kaut ko slēpj. Acīs viņai sariesās asaras.
Labi, viņš tiešām gribot izbeigt šo garo tirgošanos un pielikt tai punktu! Un Nāgels iebāza roku kabatā pēc naudas maka.
Viņa pagājās pāris soļu uz priekšu, it ka grasīdamās viņu vēlreiz aizkavēt, taču Nāgels tam nepievērsa uzmanību un uzsvieda uz galda divas sarkanas banknotes un aizvēra naudas maku.
— Lūdzu! — viņš teica.
— Dodiet man tikai piecdesmit kronu! — viņa lūdzās. Un šajā brīdī jutās tik samulsusi, ka lūgdamās pat divas reizes noglāstīja Nāgela matus, lai piespiestu viņu padoties. Viņa pat neapjauta, ko dara, tikai glāstīja viņa matus un lūdza, lai paklausot viņai un dodot tikai piecdesmit kronu. Šai dulburei pat asaras bija sariesušās acīs.
Nāgels pacēla galvu un viņā palūkojās. Šī nabadze, kas dzīvoja no citu labdarības, šī četrdesmit gadus veca jaunava ar melnajām, mirdzošajām acīm un mūķenes izskatu ietekmēja Nāgelu ar savu neparasto un svešādo daiļumu. Mirkli viņš sāka šaubīties.
Viņš satvēra Martas roku un sacīja:
— Ak dievs, cik jūs esat apbrīnojami dīvaina!
Bet, to izteicis, viņš tūdaļ piecēlās kājās un palaida vaļā viņas roku.
— Ceru, ka jūs neiebildīsiet, ja es tūliņ paņemšu līdzi krēslu, — viņš teica.
Un tad viņš pievilka krēslu sev klāt.
Marta acīmredzot vairs no viņa nebaidījās. Ieraudzījusi, ka vecā krēsla noputējusī atzveltne notriepusi Nāgela rokas, viņa tūliņ izvilka kabatas lakatiņu un sniedza to viņam.
Nauda joprojām atradās uz galda.
— Jā, atļaujiet man vaicāt, vai nebūtu labāk, ja mēs šo darījumu paturētu slepenībā? Nav taču vajadzīgs, lai visa pilsēta par to uzzina, vai nav tiesa?
— Jā, — viņa domīgi atteica.
— Es jūsu vietā naudu tūliņ paslēptu. Vismaz nekavējoties aizklātu logu. Nu, paņemiet kaut vai tos svārkus!
— Bet vai istabā tad nebūs pārāk tumšs? — viņa vaicāja. Tomēr paņēma svārkus un aizklāja ar tiem logu, Nāgels viņai palīdzēja.
— To mums, starp citu, vajadzēja darīt pirmkārt, — viņš vēl piebilda. — Nebūtu labi, ja kāds mani te redzētu.
Viņa nekā neatbildēja. Paņēma naudu, pasniedza Nāgelam roku un mēģināja pateikties, bet pār lūpām nenāca ne vārds.
Nāgels, vēl tāpat stāvēdams un turēdams viņas roku, pēkšņi sacīja:
— Atļaujiet vaicāt — jums laikam gan grūti dzīvot, es domāju, bez jebkādas palīdzības, bez pabalsta?… Vai varbūt jūs saņemat nelielu pabalstu?