Minūte grasījās aiziet. Kad viņš jau stāvēja ar cepuri rokās, Nāgels sacīja:
— Vai neiebaudīsim kādu malciņu? Teikšu jums, ka šovakar esmu labā omā, man laimējās. Zināt, beidzot ar diezgan lielām pūlēm esmu dabūjis mēbeli, kādas nav nevienā antikvariātā visā zemē, par to esmu pārliecināts; tas ir šis krēsls. Paraugieties uz to! Vai saprotat, tas ir īsts dārgums, vecs holandiešu meistara darbs! Ne par kādu naudu es to nepārdošu, dievs ir mans liecinieks! Un šai sakarā es labprāt vēlētos izdzert ar jums kādu glāzīti, ja jums nav iebildumu. Atļaujiet, es piezvanīšu! Afišas jūs varat izlīmēt arī rīt.. Nē, es nudien nevaru aizmirst savu šīsdienas veiksmi! Jūs varbūt nezināt, ka esmu senlietu krājējs, cik tas ir manos spēkos, tāpēc arī uzturos te un ceru papildināt savu kolekciju. Vai tiešām es jums neesmu stāstījis par saviem govju zvaniņiem? Nē? Ak, tu pasaulīt, tad jums nav pat nojēgas, kas es esmu par cilvēku! Protams, es esmu agronoms, bet man ir arī citas intereses. Jā, patlaban man pieder divi simti sešdesmit septiņi govju zvaniņi. Sāku tos vākt pirms desmit gadiem, un tagad, paldies dievam, man ir vērtīga kolekcija. Un tad šis krēsls — vai zināt, kā es to dabūju? Aiz tīrās nejaušības, man gadījās cūkas laime! Kādu dienu es eju pa ielu, noeju krastmalā un dodos garām nelielai mājiņai un aiz sena paraduma palūkojos iekšā pa logu. Es ieraugu šo krēslu un uzreiz apstājos, tūliņ saprotu, kāda tam vērtība. Es pieklauvēju un eju iekšā, kāda pavecāka sieviete baltiem matiem nāk man pretī… Jā, kā tad nu viņu sauc? Nu jā, vienalga, laikam par Martu Gudi vai tamlīdzīgi.. Sākumā viņa atsakās pārdot man krēslu, taču es neliekos mierā, līdz viņu pierunāju, un šodien es krēslu pārnesu mājās. Bet pats labākais, ka es krēslu dabūju gluži par velti. Jā, es uzmetu uz galda dažas kronas, lai viņa vēlāk pārdevumu nenožēlotu, bet krēsls ir vairākus simtus vērts. Lūdzu, nestāstiet to citiem — nevienam jau nepatīk, ja par viņu runā ļauni. Starp citu, es sev neko nevaru pārmest.
Tā jaunkundze no darījumiem nekā nesajēdz, bet es esmu lietpratējs, un kā pircējam man nav jārūpējas par viņas interesēm. Tikai galīgs muļķis varētu atteikties no sava labuma, vai ne? Tā ir tā saucamā eksistences cīņa… Vai tiešām jūs neizdzersiet glāzi vīna pēc visa tā, ko nule dzirdējāt? Minūte joprojām apgalvoja, ka viņam jāiet projām.
— Žēl gan, — Nāgels teica. — Es tā priecājos par izdevību ar jums patērzēt. Jūs te esat vienīgais cilvēks, kurš vienmēr manī modina interesi, tiklīdz es jūs ieraugu, vienīgais, ar ko es gribētu satikties. Ha-ha-hā! Tātad jūs sauc par Juhannesu? Mīļais draugs, to es jau zināju sen, iekams man šovakar to kāds nejauši pateica…
Nebīstieties nu atkal… Tīrā nelaime, ka cilvēki vienmēr no manis baidās! Jā, nemaz neliedzieties, jūs nudien paraudzījāties uz mani ar šausmām un, manuprāt, lai gan nevaru to droši apgalvot, pat notrīsējāt.
Minūte jau atradās pie durvīm. Likās, viņš gribēja ātrāk atvadīties un aiziet. Šī saruna viņam tiešām kļuva aizvien mokošāka.
— Vai šodien ir sestais jūlijs? — Nāgels piepeši jautāja.
— Ja, — Minūte atbildēja un satvēra durvju rokturi. Nāgels lēnām viņam tuvojās, piegāja pavisam tuvu klāt, cieši raudzījās viņam acīs, salicis rokas uz muguras. Tā stāvēdams, viņš čukstus vaicāja:
— Un kur jūs bijāt sestajā jūnijā?
Minūte neatbildēja, nesacīja ne pušplēsta vārdiņa. Šā urbīgā skatiena un ļauni zīmīgā čuksta izbiedēts, viņš nespēja saprast dīvaino jautājumu par dienu un stundu pirms mēneša, ātri atrāva vaļā durvis un metās gaitenī. Te viņš brīdi mīņājās uz vietas, nevarēdams atrast pakāpienus, bet Nāgels stāvēja durvīs un viņam sauca:
— Nē, tas tiešām ir neprāts! Lūdzu, aizmirstiet to! Es jums paskaidrošu citreiz, citreiz…
Bet Minūte nekā nedzirdēja. Viņš jau bija notenterējis lejā, kad Nāgels sauca viņam nopakaļ šos vārdus, un, izdrāzies ārā, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņš pārskrēja pāri tirgus laukumam, aizmeimuroja līdz lielajam sūknim, tad iegriezās pirmajā šķērsielā un pazuda.
Pēc kādas stundas — pulkstenis bija desmit — Nāgels aizdedzināja cigāru un atstāja viesnīcu. Pilsētā vēl valdīja rosme. Pa ceļu, kas veda uz mācītāja māju, daudzi pastaigājās, bet no tuvākajām šķērsielām atskanēja smiekli un bērnu čalas.
Priecādamies par silto, rēno vakaru, cilvēki sēdēja uz māju kāpnēm, klusi sarunājās un laipni uzsauca kaimiņiem.
Nāgels devās lejup uz piestātni. Viņš redzēja, ka Minūte līmē afišas pie pasta, bankas, skolas un cietuma. Cik rūpīgi un cītīgi viņš to darīja! Ar kādu patiku, nedomādams par vēlo stundu, lai gan viņam sen bija laiks atpūsties. Nāgels pagāja viņam cieši garām, sveicināja, bet neapstājās.
Kad viņš jau bija nonācis gandrīz pie pašas piestātnes, viņam aiz muguras atskanēja kāda balss, viņš pagriezās. Tā bija Marta Gude, viņa panāca Nāgelu un aizelsusies teica:
— Atvainojiet! Jūs man esat iedevis par daudz naudas.
— Labvakar! — Nāgels atbildēja. — Vai jūs arī pastaigājaties?
— Nē, es biju pilsētā, gaidīju jūs pie viesnīcas. Jūs man esat iedevis pārāk daudz naudas.
— Nesāksim taču atkal to pašu komēdiju!
— Bet jūs esat pārskaitījies! — viņa iesaucās. — Sīknaudā ir vairāk nekā divsimt kronu!
— Ak tā? Es tiešām esmu iedevis jums dažas kronas vairāk? Labi, varat man tās atdot!
Viņa sāka atpogāt ņieburu, bet tad aprāvās, paraudzījās apkārt, nezinādama, ko iesākt. Tad atkal izlūdzās piedošanu: te esot tik daudz cilvēku, viņa nevarot izņemt naudu uz ielas, tā esot tik labi noglabāta.
— Nevajag, — Nāgels pasteidzās iebilst. — Es taču varu ieiet pie jums. Vai atļausiet man ieiet?
Un viņi kopā devās uz viņas mājiņu. Viņi sastapa dažus cilvēkus, kas ziņkāriem skatieniem viņus pavadīja.
Ienācis istabā, Nāgels apsēdās tajā pašā vietā, kurā bija sēdējis iepriekš, logs joprojām bija aizklāts ar svārkiem. Kamēr Marta sadabūja naudu, viņš neteica ne vārda; tikai kad viņa jau sniedza veselu žūksni sīko naudas zīmju, mazliet apbružātas un izbalējušas desmitkronu banknotes, kuras viņa aiz godprātības negribēja glabāt pie sevis kaut vienu nakti, bet kuras vēl bija siltas no viņas krūtīm, Nāgels lūdza Martu, lai viņa naudu patur.
Taču tagad viņā, redzams, atkal radās aizdomas par Nāgela nolūkiem, viņa bikli paraudzījās Nāgelā un teica:
— Nē… es jūs nesaprotu… Nāgels strauji piecēlās.
— Toties es jūs saprotu ļoti labi, — viņš atbildēja, — tādēļ tūlīt eju projām. Vai tagad esat nomierinājusies?
— Jā… Nē, nestāviet pie durvīm! — Un viņa mazliet pastiepa abas rokas, it kā aicinādama viņu atpakaļ. Šī dīvainā sieviete pārlieku baiļojās kādu apvainot.
— Tādā gadījumā man ir kāds lūgums, — Nāgels sacīja, taču joprojām palika stāvam, — jūs man sagādātu prieku, ja gribētu… jā, es jums to tā vai citādi atlīdzinātu, es gribēju jūs lūgt, lai jūs ceturtdienas vakarā atnāktu uz bazāru. Vai gribat man sagādāt prieku? Jūs tur izklaidētos, tur būs daudz cilvēku, daudz gaismas, mūzikas, dzīvās bildes. Lūdzu, nāciet, jūs to nenožēlosiet! Jūs smaidāt? Kādēļ jūs smaidāt? Ak, dievs, cik jums žilbinoši balti zobi!
— Bet es taču nekad un nekur neeju, — viņa atteica.
— Kā jums varēja ienākt prātā, ka es tur iešu? Kāpēc lai es ietu? Kādēļ jūs gribat, lai es to daru?
Nāgels paskaidroja pavisam vaļsirdīgi un godīgi: viņam šī doma iešāvusies prātā jau sen, pirms dažām nedēļām, viņš to jau aizmirsis, bet pēkšņi atcerējies. Viņš gribot vienīgi, lai viņa tur atnāk, lai piedalās bazārā. Viņš vēloties viņu tur redzēt, bet, ja viņa atteikšoties, viņš nesākšot viņu pierunāt, pat šurp vairs nenākšot. Viņš tikai priecāšoties, redzot viņu kopā ar citiem, dzirdot viņu smejamies, redzot viņu pavisam jaunu. Viņš tikai to lūdzot.