Tātad viss izmēģināts, biju darījis, ko varēju. «Cik nelaimīga diena, man ne reizi nav veicies!» es nodomāju. «Ja es to kādam stāstītu, neviens neticētu, bet, ja uzrakstītu, tad teiktu — tas viss ir izdomāts. Ne reizi! Neko darīt! Bet tagad vairs nemēģināšu kādu iežēlināt. Ptū, cik riebīgi! Tu man derdzies! Ja nav cerību, tad lai arī nav! Varbūt es stallī varētu nozagt kādu riekšu auzu?» Šī doma pavīdēja kā blāvs cerību stariņš — es taču zināju, ka stallis ir aizslēgts!
Tas mani nesarūgtināja, un kā gliemezis es vilkos uz mājām. Par laimi, man tikai tagad iegribējās dzert, pirmo reizi visā dienā, un es lūkojos, kur varētu dzesēt slāpes.
Biju aizgājis pārāk tālu no tirgus laukuma, bet kādā namā negribēju iet. Pacietīšos, kamēr tikšu mājās, vēl tikai ceturtdaļstundas gājiens. Nemaz nevarēja zināt, vai mans kuņģis panesīs malku ūdens, tas jau neko vairs neņēma pretī, man kļuva nelabi pat no siekalām, kuras riju.
Bet pogas! Es taču vēl nebiju izmēģinājis laimi ar pogām! Apstājos un pasmaidīju. Varbūt tomēr radīsies izeja! Viss vēl nav zaudēts! Bez šaubām, es par tām saņemšu desmit ēras, rīt atkal izkaulēšu desmit kādā citā vietā un ceturtdien dabūšu honorāru par rakstu. Gan viss nokārtosies! Kā es varēju aizmirst pogas?
Izvilku tās no kabatas un iedams sāku aplūkot. Manas acis aiz prieka aptumšojās, es pat lāgā neredzēju ielu, pa kuru gāju.
Cik labi es pazinu šo lielo pagrabu, kur bieži meklēju glābiņu tumšajos vakaros, — savu draugu un asinssūcēju! Cita pēc citas uz šejieni bija pārceļojušas manas mantas, visas saimniecības lietiņas, pēdējā grāmata. Ūtrupes dienās es mēdzu šurp atnākt un katrreiz nopriecājos, ja manas grāmatas nokļuva labās rokās. Aktieris Magelsens bija nopircis manu pulksteni, es gandrīz ar to lepojos. Kalendāru, kurā bija iespiesti mani pirmie dzejoļi, ieguva kāds mans paziņa, un mans mētelis nokļuva pie fotogrāfa, kurš to izmantoja savā ateljē. Viss bija nokārtojies.
Turēdams pogas rokā, es iegāju pagrabā. «Tēvocis» sēdēja pie pults un rakstīja.
— Es varu pagaidīt, man nav nekur jāsteidzas, — ierunājos, baidīdamies viņu traucēt un ar savu klātieni sabojāt viņa omu. Mana balss skanēja tik dobji, ka es pats to nepazinu, un sirds sita kā veseris.
Viņš, kā parasti smaidīdams, pienāca man klāt, uzlika uz letes abas rokas un, ne vārda neteikdams, paskatījās man acīs.
— Esmu kaut ko atnesis, gribēju parādīt, varbūt noderētu… Mājās tās mani tikai traucē, nekur nav glābiņa no šīm pogām…
— Kas tad tās ir par pogām? — Un viņš paraudzījās uz manu sauju.
— Vai nevarētu par tām dabūt dažas ēras? Tik, cik jūs atrastu par iespējamu… Pēc jūsu ieskata…
— Par pogām? — «Tēvocis» pārsteigts pavērās manī. — Par šīm pogām?
— Lai pietiktu vienam cigāram vai kam citam… Es gāju garām un nodomāju iegriezties…
Tad vecais augļotājs iesmējās un, ne vārda neteikdams, atgriezās pie savas pults.
Es stāvēju nepakustēdamies. Patiesībā neko daudz nebiju gaidījis, tomēr lolojis mazas cerības. Taču šie smiekli noskanēja kā nāves spriedums. Varbūt piedāvāt arī brilles?
— Protams, nebiju domājis dot brilles piedevām, — es teicu, noņemdams brilles.
— Bet man katrā ziņā vajadzīgas desmit ēras, kaut piecas ēras!
— Jūs taču zināt, ka nevaru pieņemt jūsu brilles, to jau esmu jums agrāk teicis, — «tēvocis» paskaidroja.
— Man vajadzīga pastmarka, — es dobji sacīju. — Es pat nevaru nosūtīt uzrakstīto vēstuli, bet tas ir nepieciešami. Dodiet man marku par desmit vai piecām ērām!
— Dievs ar jums, un ejiet savu ceļu! — viņš atbildēja un atgaiņājās no manis ar roku.
«Nu, tagad lai notiek kas notikdams,» es sev teicu. Automātiski atkal uzliku brilles, paņēmu pogas un gāju ārā, pateicis arlabunakti un, kā parasti, cieši aizvēris durvis. Nu jā, ko lai dara! Pie pagraba izejas es apstājos un vēlreiz paraudzījos uz pogām.
— Viņš neparko negribēja tās ņemt! — es noteicu. — Tās taču gandrīz pavisam jaunas pogas! Es to nevaru saprast!
Un, kamēr es stāvēju, pārdomās nogrimis, man garām pagāja kāds cilvēks un devās lejā uz pagrabu. Steigā viņš mani mazliet bija pagrūdis, un mēs abi atvainojāmies. Es pagriezos un pavadīju viņu ar skatienu.
— Ko, vai tiešām tas esi tu? — viņš piepeši izsaucās, jau stāvēdams lejā uz kāpnēm. — Žēlīgais dievs, kāds tu izskaties! — viņš teica. — Ko tu te dari?
— Nu tā, bija darīšanas. Arī tu, kā redzu, ej turpat. Man saļodzījās ceļgali, atspiedos pret sienu un pastiepu sauju ar pogām.
— Nē, pie velna! Tu gan esi nogājies! — viņš izsaucās.
— Ar labu nakti! — es teicu un gribēju iet projām; jutu, ka kaklā man spiežas asaras.
— Nē, pagaidi acumirkli! — viņš sacīja.
Ko lai es gaidu? Viņš jau pats bija atnācis pie «tēvoča», varbūt atnesis savu saderināšanas gredzenu, varbūt cietis, badu vairākas dienas, palicis īri parādā saimniecei.
— Nu labi, ja tu ilgi ne… — es teicu.
— Nu protams, — viņš atbildēja un paņēma mani zem rokas. — Bet es tev lāgā neticu, tu jau esi īsts stulbenis. Labāk nāc man līdzi!
Es sapratu, ko viņš gribēja sacīt. Piepeši manī iedzirkstījās pašapziņa, un es mazliet aizskarts atbildēju:
— Nevaru! Esmu solījies būt Bernta Ankera ielā pusastoņos un…
— Pusastoņos! Tiešām? Bet tagad pulkstenis jau ir astoņi. Redzi, es turu rokā pulksteni, man tikai jānones tas lejā. Tā, un tagad iesim abi, tu izsalkušais grēciniek!
Es sadabūšu tev vismaz piecas kronas.
Un viņš pastūma mani lejup.
III
Vesela nedēļa pagāja pārpilnībā un priekā.
Arī šoreiz es biju laimīgi ticis laukā no posta. Ēdu katru dienu, mana uzņēmība pieauga, un es kalu dzelzi, kamēr tā karsta. Rakstīju uzreiz trīs sacerējumus, izmantoju katru uzdzirkstījumu, katru domu, kas radās manā nabaga galvā, un man šķita, ka šoreiz veicas labāk nekā agrāk. Pēdējo rakstu, kuram biju veltījis tik daudz pūļu un uz kuru tiku licis tik lielas cerības, redaktors jau bija atsūtījis atpakaļ, un es to iznīcināju pat nepārlasījis, aizskarts un saniknots. Tagad mēģināšu iekārtoties vēl kādā citā avīzē, lai man būtu vairākas iespējas. Ļaunākajā gadījumā, ja arī tas nelīdzēs, es varēju braukt uz kuģiem. «Mūķene» stāvēja ostā atiešanas gatavībā, atliek vienīgi salīgt par matrozi un tad aizbraukt uz Arhangeļsku vai vienalga uz kurieni. Tātad man bija visādas izredzes.
Pēdējā krīze mani bija ļoti novārdzinājusi, man sāka izkrist mati, mokoši sāpēja galva, it sevišķi no rītiem, arī nervi bija sabendēti. Dienā es rakstīju, aptinis rokas ar lupatām, jo nespēju panest, ja tās skāra mana paša elpa. Ja Jens Ulaijs lejā aizcirta staļļa durvis vai pagalmā ienāca kāds suns un ņēmās riet, man pārskrēja saltas tirpas un viss augums sāka trīsēt. Mana veselība bija pamatīgi iedragāta.
Dienu no dienas es saspringti strādāju, man pat neatlika laika paēst, es tikai rakstīju un rakstīju. Ne tikai mazais, ļodzīgais rakstāmgalds, bet arī gulta bija apkrauta ar aprakstītām lapām, kuras es laboju un pārstrādāju, pievienodams kaut ko jaunu, kas man todien iešāvās prātā, atdzīvinādams neveiklās vietas ar skanīgiem vārdiem, ar mokām veidodams teikumu pēc teikuma. Kādā pievakarē beidzot viens raksts bija pabeigts, un es līksms un laimīgs iebāzu to kabatā un devos pie «Komandora». Bija pats pēdējais laiks atkal parūpēties par naudu, Jo gandrīz nekas vairs nebija palicis. «Komandors» lūdza man mirkli pagaidīt… Viņš pats nepārtrauca rakstīšanu.