Apskatīju bāztin piebāzto telpu: krūšu tēli, litogrāfijas, avīžu izgriezumi un milzīgs papīrgrozs, kas, likās, varēja aprīt cilvēku. Redzot šo šausmīgo rīkli, pūķa rīkli, kas allaž bija atvērta, allaž gatava aprīt jaunus noraidītus darbus, jaunas sadragātas cerības, mani pārņēma skumjas.
— Kāds šodien datums? — piepeši ievaicājās «Komandors», acu nepacēlis.
— Divdesmit astotais, — es atbildēju, priecīgs, ka varu viņam pakalpot.
— Divdesmitais astotais… — Un viņš joprojām raksta. Beidzot viņš ieliek aploksnēs dažas vēstules, iesviež grozā dažus papīrus un noliek spalvu. Tad apgriežas krēslā un raugās uz mani. Pamanījis, ka es vēl stāvu pie durvīm, viņš pa daļai nopietni, pa daļai jokodamies pamāj ar roku, lai es apsēžos.
Es pagriežu viņam muguru, lai viņš neredzētu, ka man nav vestes, attaisu vaļā svārkus un izņemu no kabatas manuskriptu.
— Tas ir neliels apraksts par Koredžio, — es saku, — bet diemžēl nav uzrakstīts parastā manierē..
Viņš paņem no manām rokām lapas un sāk tās šķirstīt. Tad pagriežas pret mani.
Ak tad tāds izskatās šis cilvēks, kura vārdu es jau biju dzirdējis agrā jaunībā un kura avīze daudzus gadus mani bija ļoti ietekmējusi! Viņam ir cirtaini mati un skaistas, brūnas, bet mazliet šaudīgas acis; viņam ir paradums laiku pa laikam viegli nosēkties. Lauku mācītājs nevarētu izskatīties lēnprātīgāks nekā šis rakstnieks, kura spalva cērt līdz asinīm kā asa pātaga. Mani pārņem savādas bailes un apbrīna, acīs gandrīz sariešas asaras, un neviļus es paeju dažus soļus uz priekšu, lai teiktu, cik ļoti esmu viņam pateicīgs par visu, ko viņš man mācījis, un izlūgtos iecietību pret mani.
Esmu tikai nabaga nepraša, kuram jau tā klājas grūti..
Viņš paceļ acis, lēnām saloka manu manuskriptu, joprojām sēdēdams un kaut ko pārdomādams. Lai viņam būtu vieglāk izteikt noraidījumu, es pastiepju roku un saku:
— Tas droši vien jums neder? — Lai mani vārdi būtu iespaidīgāki, es pasmaidu.
— Mēs varam publicēt tikai populārus rakstus, — viņš atbild. — Jūs taču pazīstat mūsu lasītājus? Vai jūs šo rakstu nevarētu vienkāršot? Vai izvēlēties citu — vairāk saprotamu tematu?
Viņa smalkjūtība mani pārsteidz. Saprotu, ka mans raksts ir noraidīts, tomēr noraidījums izteikts tik patīkami. Negribēdams viņu ilgāk aizkavēt, es saku:
— Protams, es to varu.
Eju uz durvju pusi. Nokāsējies lūdzu, lai viņš atvaino, ka esmu viņu aizkavējis ar šo… Tad palokos un satveru durvju rokturi.
— Ja jums nepieciešams, varu izsniegt nelielu avansu, — viņš saka. — Vēlāk atstrādāsiet.
Viņš taču redz, ka neesmu spējīgs kaut ko uzrakstīt, tāpēc piedāvājums mani mazliet aizskar, un es saku:
— Nē, pateicos, pagaidām vēl varu iztikt. Liels paldies! Sveiki!
— Sveiki! — «Komandors» atbild un tūdaļ pievēršas savam rakstāmgaldam.
Viņš tomēr pret mani izturējās nepelnīti labvēlīgi, esmu viņam tāpēc pateicīgs; es pratīšu cienīt viņa augstsirdību. Nolemju neiet pie viņa agrāk, iekāms nebūšu uzrakstījis rakstu, kas mani apmierinās un mazliet pārsteigs «Komandoru», un viņš uzreiz piešķirs man desmit kronas. Es atgriezos mājās un no jauna ķēros pie sacerēšanas.
Nākamajos vakaros, kad pulkstenis bija aptuveni astoņi un gāzes laternas jau iededzinātas, ar mani vienmēr atgadījās šāds notikums.
Kad es pēc dienas darba un pūlēm iznāku ārā, lai paklejotu pa ielām, tieši pretī vārtiem pie gāzes laternas stāv kāda melnās drēbēs tērpusies dāma, pievērš man seju un pavada mani ar skatienu, kad eju viņai garām.
Ievēroju, ka viņa vienmēr ģērbusies tajās pašās drēbēs, biezs plīvurs aizklāj viņas seju un krīt uz krūtīm, rokās viņa tur mazu lietussargu ar ziloņkaula riņķīti ap rokturi.
Jau trešo vakaru es viņu redzu vienā un tai pašā vietā; tiklīdz paeju viņai garām, viņa apgriežas un lēnām dodas pa ielu pretējā virzienā.
Mana trauksmainā iztēle tūlīt sāka rosīties, un manī modās aplama iedoma, ka viņa te stāv manis dēļ. Es gandrīz vai uzrunāju viņu, gribēju vaicāt, vai viņa kādu meklē, varbūt viņai nepieciešama mana palīdzība, es varētu viņu pavadīt uz mājām, lai gan esmu nabadzīgi ģērbies, — varbūt viņai vajadzīga aizstāvība tumšajās ielās; taču tai pašā laikā jutu nenoteiktas bailes, ka tas varētu būt saistīts ar izdevumiem — būs jāpasūta glāze vīna vai jāsamaksā par ormani, bet man vairs nemaz nebija naudas.
Kabatas man bija tukšas — tas mani nomāca, un es pat neuzdrīkstējos viņai uzmest vērīgāku skatienu, kad gāju garām. Mani atkal mocīja bads, kopš aizvakardienas nekā nebiju ēdis, protams, tas nebija nekāds ilgais laiks, bieži esmu izturējis bez ēšanas vairākas dienas, bet tagad biju tik ļoti novārdzis, ka vairs nevarēju tā badoties kā agrāk. Viena vienīga diena bez ēšanas — un man jau reiba galva, bet, tiklīdz iedzēru ūdeni, tā tūliņ to izvēmu. Turklāt naktīs es briesmīgi salu, gulēju neizģērbies, tomēr salu, mani kratīja auksti drebuļi un gulēdams es gandrīz vai sastingu. Vecā sega nespēja pasargāt no caurvēja, un rītos atmostoties man deguns tecēja no miklā, saltā gaisa, kas spiedās istabā.
Gāju pa ielu un prātoju, kā lai noturos, kamēr būs gatavs nākamais raksts. Bijusi vismaz svece, tad varētu strādāt arī naktī; man pietiktu ar dažām stundām, ja būtu iedvesma. Un no rīta es varētu iet pie «Komandora».
Iegāju Uplandes kafejnīcā, lai uzmeklētu savu paziņu no bankas un palūgtu viņam dažas ēras, ar ko nopirkt sveci. Man atļāva izstaigāt visas istabas; gāju garām kādiem divpadsmit galdiem, pie kuriem viesi sēdēja runādamies, ēzdami un dzerdami. Iegāju pašā pēdējā — Sarkanajā istabā, bet meklēto cilvēku neatradu. Apjucis un sadusmots es atkal izgāju uz ielas un klunkuroju uz pils pusi.
Velna būšana, vai manām neveiksmēm nekad nebūs gala! Nikni sperdams platus soļus, uzsitis svārku apkakli un rokas sabāzis bikšu kabatās, es gāju un lādēju savu nelaimīgo zvaigzni. Neviena jauka brīža visus šos septiņus astoņus mēnešus; visu nedēļu atkal biju cietis badu, posts no jauna klaudzināja pie manām durvīm. Taču es visā šajā nabadzībā vēl biju palicis godīgs, hē-hē, tiešām godīgs! Mīļais dievs, kāds es esmu nelga! Un es stāstīju pats sev, ka reiz biju mocījies ar netīru sirdsapziņu, jo aiznesu pie augļotāja Hansa Paula segu. Es nicīgi smējos par savu jūtīgo sirdsapziņu, nospļāvos un neatradu pietiekami trāpīgu vārdu, lai izņirgātu sevi par šo muļķību.
Būtu tā gadījies tagad! Ja es uz ielas atrastu maciņu, ko pazaudējusi kāda skolniece, vai kādas nabaga atraitnes vienu ēru, es to paceltu un iebāztu kabatā, piesavinātos pavisam mierīgi un naktī gulētu kā murkšķis. Ne jau velti es biju tik ilgi mocījies, mana pacietība bija galā, es biju gatavs uz visu.
Apgāju pilij apkārt vairākas reizes, pēc tam nolēmu griezties atpakaļ uz mājām, taču vēl mazliet paklejoju pa parku un beidzot devos projām pa Kārļa Juhana ielu.
Pulkstenis bija ap vienpadsmitiem. Iela bija patumša, visur klaiņāja cilvēki — gan pa pāriem, gan bariņos. Bija pienācis «lielais mirklis», mīlas laiks, kad divas sirdis saplūst vienā un dzīve šķiet kā pasaka. Čaukstēja meiteņu kleitas, atskanēja aprauti, kaisli smiekli, krūtis cilāja karsta, drudžaina elpa. Kaut kur tālāk pie viesnīcas «Grand» kāds sauca: «Emma!» Visa iela atgādināja purvāju, no kura cēlās sveloši garaiņi.