Es neapzināti meklēju pa kabatām, vai neatradīsies divas kronas. Kaislība, kas jautās katra garāmgājēja kustībā, gāzes laternu blāvā gaisma, klusā, satraukuma pilnā nakts — tas viss sāka mani uzbudināt; visapkārt klusi čuksti, skavas, bikla atzīšanās, pusizteikti vārdi, apspiesti iekliedzieni; pat kaķi, skaļi ņaudēdami, nodevās mīlestībai Blomkvista vārtos. Turpretī man nebija ne divu kronu! Cik nožēlojami, ka esmu nonācis līdz tādai nabadzībai! Kāds pazemojums, kāds kauns! Un es atkal iedomājos nabaga atraitnes pēdējo artavu, ko būtu ar mieru paņemt, skolēna cepuri vai mutautiņu, ubaga tarbu, ko bez kautrēšanās aiznestu pie lupatu uzpircēja. Lai pats sevi mierinātu un attaisnotu, es sāku meklēt vainas visos šajos laimīgajos cilvēkos, kas slīdēja man garām. Raustīju plecus un mierīgi nopētīju visus, kas pa pāriem staigāja apkārt. Šie pašapmierinātie, kārīgie studenti, kas jau uzskata sevi par Eiropas mēroga uzdzīvotājiem, ja palaimējas pačamstīt kādai šuvējai krūtis! Visi šie jaunie cilvēki, banku ierēdņi, lieltirgotāji, bulvāru maukuri, kas pat nenoniecina jūrnieku sievas vai resnas govju meitas, kuras par kausu alus gatavas atdoties jebkurā pavārtē!
Īstās nāras! Viņu gulta vēl nav atdzisusi pēc ugunsdzēsēja vai zirgu puiša apmeklējuma… Tronis vienmēr ir brīvs, pieejams katram, lūdzu, kāpiet virsū!… Es spēcīgi nospļāvos uz ietves, nebēdādams, ka varu kādam trāpīt; biju saniknojies, nicināju šos cilvēkus, kas spiedās viens pie otra un pārojās manu acu priekšā. Es gāju paceltu galvu un jutos laimīgs, ka esmu saglabājis šķīstību.
Uz Sturtinga laukuma satiku kādu meiču, kas cieši paskatījās uz mani, kad biju nonācis viņai blakām.
— Labvakar! — es teicu.
— Labvakar! Viņa apstājās.
— Hm… Kāpēc jūs pastaigājaties tik vēlu? Vai jaunai dāmai nav bīstami tik vēlā stundā staigāt pa Kārļa Juhana ielu? Ak nē? Bet vai tad jūs neviens neuzrunā, neapvaino, vārdu sakot, vai neaicina līdzi uz mājām?
Pārsteigta viņa raudzījās uz mani, centās izlasīt manā sejā, ko es ar šiem vārdiem esmu gribējis teikt. Piepeši viņa paņēma mani zem rokas un sacīja:
— Nu tad ejam!
Es viņai sekoju. Kad bijām pagājuši dažus soļus garām ormanim, es apstājos, atbrīvoju savu roku un sacīju:
— Paklausies, mīlulīt, man nav nevienas ēras pie dvēseles. Es labāk iešu mājās.
Sākumā viņa man neticēja, bet pēc tam, kad pārbaudīja manas kabatas un nenieka neatrada, saskaitās, atmeta galvu un nosauca mani par stulbeni.
— Ar labu nakti! — es teicu.
— Pagaidiet! Vai jūsu briļļu rāmji ir no zelta?
— Nē!
— Nu tad ejiet pie velna! Un es gāju.
Pēc brītiņa viņa mani panāca un no jauna uzrunāja.
— Labi, nāciet man līdzi! — viņa teica. Šās nožēlojamās staigules piedāvājums mani pazemoja, un es atteicos. Sacīju, ka ir jau ļoti vēls un man jāsteidzas uz kādu vietu, turklāt viņa nav tik bagāta, lai nestu šādus upurus.
— Bet tagad es gribu, lai jūs nāktu man līdzi, — viņa neatlaidās.
— Nē, — es atbildēju. — Es nevaru tam piekrist.
— Jūs droši vien ejat pie kādas citas?
— Nē!
Patlaban manī nebija nekādas iekāres, sievietes man bija vienaldzīgas, alkas bija apdzisušas. Tomēr jutos pazemots šīs dīvainās meičas acīs un mēģināju saglabāt pašcieņu.
— Kā jūs sauc? — es vaicāju. — Ak Marija? Nu tad klausieties, Marij! — Un es sāku viņai paskaidrot savu izturēšanos. Mans stāsts meiču aizvien vairāk pārsteidza.
Vai viņa domājusi, ka es esmu viens no tiem, kas vakaros staigā pa ielām un ķersta meičas? Vai tiešām viņa par mani tā domājusi? Vai es viņu uzrunāju nepieklājīgi?
Vai tā izturas cilvēks, kam prātā ļauns nodoms? Vārdu sakot, es biju sācis ar viņu runāt un pavadīju nedaudzus soļus, lai redzētu, ko viņa darīs. Starp citu, mani sauc tā un tā, esmu mācītājs. Ar labu nakti! Ejiet mājās un vairs negrēkojiet!
Un es gāju projām.
Biju labā noskaņā, soļoju un berzēju rokas, skaļi sarunājos pats ar sevi. Kāds prieks, ka varu tā klaiņāt un darīt labus darbus! Kas zina, varbūt es šo kritušo būtni esmu atgriezis tikumīgai dzīvei! To viņa sapratīs, pārdomājusi manus vārdus, un pat nāves stundā jutīs pret mani pateicību. Ak, lai notiktu kas notikdams, tomēr ir vērts būt godīgam un taisnīgam! Mans noskaņojums bija lielisks, jutos spēcīgs un drosmīgs. Bijusi tikai svece, varbūt es pabeigtu arī savu rakstu. Es gāju, vicinādams jauno vārtu slēdzeni, dungoju, svilpoju un prātoju, kur lai dabūju sveci. Cits nekas neatliek, jāraksta lejā uz ielas pie kādas gāzes laternas. Es atslēdzu durvis un devos augšā pēc saviem papīriem.
Nonācis lejā, aizslēdzu durvis un iekārtojos zem laternas. Visur valdīja klusums, dzirdēju tikai smagos, dunošos policista soļus tuvējā šķērsielā, un tālumā, Sv. Hanshaugena kalnā, rēja suņi. Nekas mani netraucēja, uzsitu svārku apkakli un sakopoju domas. Es justos laimīgs, ja izdotos pabeigt šo mazo rakstu. Biju to pārtraucis kādā grūtā vietā, vajadzēja pāriet uz kaut ko jaunu, kam sekotu rāms, pakāpenisks noslēgums, kas pēkšņi aprautos ar asu frāzi, satraucošu ka šāviens vai kalnu lavīnas nogruvums. Punkts.
Taču man trūka vārdu. Izlasīju visu rakstu no sākuma — skaļi katru teikumu, bet nekādi nespēju koncentrēt domas atbilstošam nobeigumam. Un, kamēr es tā. stāvēju un gudroju, pienāca policists, apstājās netālu no manis un galīgi sagandēja manu radošo noskaņu. Kāda viņam daļa, ka es te stāvu un cenšos izdomāt lielisku nobeigumu sacerējumam, kas paredzēts «Komandoram»? Ak dievs, cik grūti man noturēties virs ūdens, lai ko es darītu! Nostāvēju zem laternas kādu stundu, policists aizgāja, bet, stāvot tā uz vietas, man sāka salt. Noskumis un nomākts par jauno neveiksmi, es beidzot atslēdzu vārtus un gāju uz savu ūķi.
Tur bija ļoti auksts, un melnajā tumsā es tikko varēju samanīt logu. Aiztaustījos līdz gultai, novilku kurpes un sāku berzēt kājas, lai tās sasiltu. Pēc tam es apgūlos neizģērbies, kā jau ilgu laiku biju darījis.
Nākamajā rītā, tikko uzausa gaisma, es apsēdos gultā un atkal sāku rakstīt. Tā es nosēdēju līdz pusdienai un biju uzrakstījis tikai kādas desmit divdesmit rindiņas. Līdz beigām tā arī nebiju ticis.
Es piecēlos, uzvilku kurpes un, lai sasildītos, sāku staigāt šurpu turpu pa istabu.
Logi bija aizsaluši; paraudzījos ārā — sniga sniegs, pagalmu un ūdens sūkni klāja bieza sniega sega.
Es nevarēju rimties, neapzināti staigāju šurpu turpu pa istabu, kasīju ar nagiem sienu, piespiedu pieri pie durvīm, klaudzināju ar rādītājpirkstu pret grīdu un uzmanīgi ieklausījos — visu to es darīju bez jebkāda nolūka, bet klusi un apdomīgi, it kā man būtu kas svarīgs prātā, Lāgu lāgiem es skaļi izsaucos: «Augstais dievs, tas taču ir ārprāts!» Taču joprojām rīkojos tikpat neprātīgi. Pēc ilga laika, varbūt pēc stundām divām, es atjēdzos, sakniebu lūpas un sakopoju visus spēkus. Tam jādara gals!
Sameklēju skaidu, ko grauzt, un apņēmīgi satvēru zīmuli.
Ar lielām pūlēm uzrakstīju pāris īsu teikumu, divdesmit nožēlojamu vārdu, ko ar varu izspiedu, lai darbs virzītos uz priekšu. Taču vairāk nespēju, galva bija tukša, spēki izsīkuši. Es vairs nevarēju pakustēties, plati iepletis acis, blenzu uz šiem ērmīgajiem, nevienādajiem burtiem, kas lēkāja uz papīra kā sarus sacēluši zvēriņi, skatījos, nekā nesaprazdams un ne par ko nedomādams.