Laiks ritēja. Saklausīju ielas troksni, ratu rīboņu, zirgu pakavu dipoņu, dzirdēju Jensa Ulaija balsi, kad viņš runājās stallī ar zirgiem. Jutos galīgi nespēcīgs, sēdēju un tikai reizēm pašmakstināju lūpas. Sāpes krūtīs pastiprinājās.
Gar acīm metās tumšs, jutos galīgi pārguris un atlikos gultā. Lai sasildītu rokas, vilku pirkstus caur matiem no pieres uz pakausi, mati šķipsnām pieķērās pie pirkstiem un nokrita uz spilvena. Tas mani neuztrauca, matu man uz galvas vēl bija diezgan. Mēģināju izrauties no šās dīvainās snaudas, kas gluži kā migla klājās pār augumu; piecēlos sēdus, uzsitu ar roku pa ceļgaliem, kāsēju tikmēr, kamēr varēju izturēt sāpes krūtīs, un no jauna atkritu gultā. Neviens man nepalīdzēja; es bezpalīdzīgi gulēju vaļējām acīm, skatīdamies griestos, un jutu, ka mirstu. Beidzot iebāzu mutē rādītājpirkstu un sāku sūkāt. Manās smadzenēs kaut kas saviļņojās, uzdzirkstīja kāda doma — baisma un neprātīga: «Ja nu es iekosti pirkstā?» Un, ne mirkli nevilcinādamies, es aizvēru acis un iecirtu pirkstā zobus.
Tad pietrūkos kājās. Beidzot biju atmodies. No pirksta pilēja asinis, es tās nolaizīju. Sāpju nejutu, brūce bija niecīga; taču beidzot biju atjēdzies, pašūpoju galvu, piegāju pie loga un sameklēju lupatiņu, ar ko apsiet pirkstu. Kamēr es tā stāvēju, pūlēdamies apsiet brūcīti, acīs sariesās asaras, un es sāku klusi raudāt. Šis izģindušais, sakostais pirksts izskatījās tik nožēlojams! Augstais dievs, ciktāl esmu nonācis!
Tumsa sabiezēja. Iespējams, ka es šovakar varētu pabeigt rakstu, ja man būtu svece. Mana galva atkal bija skaidra, tajā, kā parasti, spietoja domas, un sevišķas sāpes es nejutu, pat izsalkums vairs nebija tik skaudrs kā pirms dažām stundām; līdz rītam es izturēšu. Varbūt es dabūtu sveci uz parāda, ja grieztos pārtikas preču veikalā un izklāstītu savus apstākļus. Mani tur labi pazina — labajās dienās, kamēr man vēl turējās nauda, es tajā veikalā bieži pirku maizi. Bez šaubām, es dabūšu sveci pret savu goda vārdu. Un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es ņēmos notīrīt drēbes un nopurināt no svārku apkakles izkritušos matus, cik tas tumsā bija iespējams. Tad noklunkuroju lejā pa kāpnēm.
Nonācis ārā uz ielas, es iedomājos, vai labāk nepalūgt maizi. Sāku šaubīties, apstājos un pārdomāju. «Nekādā ziņā! es sev beidzot teicu. Biju tādā stāvoklī, ka ēdienu nepanesu; tad man atkal uzbruktu rēgi, nojausmas un neprātīgas fantāzijas, rakstu es nevarētu pabeigt, bet man noteikti tas jāaiznes «Komandoram», iekāms viņš mani nav aizmirsis. «Nekādā ziņā!» Un es izšķīros prasīt sveci. Ar šo apņemšanos iegāju veikalā.
Pie letes stāv sieviete un iepērkas, redzu daudzus sainīšus, kas ietīti dažādos papīros. Pārdevējs mani pazīst un zina, ko es parasti mēdzu pirkt, pamet sievieti ar tās sainīšiem, ievīsta avīzē maizi un noliek to man priekšā.
— Nē, man šoreiz vajadzīga svece, — es saku ļoti klusi un pazemīgi, lai nesakaitinātu pārdevēju un nesabojātu izredzes dabūt sveci.
Mana atbilde viņu pārsteidz, pirmo reizi es lūdzu nevis maizi, bet kaut ko citu.
— Tad jums mazliet jāpagaida, — viņš saka un no jauna pievēršas sievietei.
Viņa savāc savas preces, pasniedz pārdevējam piecas kronas, saņem atpakaļ sīknaudu un aiziet. Tagad mēs ar pārdevēju esam divi vien.
— Tātad jūs vēlaties sveci. — Viņš paņem sveču paciņu, atplēš to un izvelk vienu sveci.
Viņš raugās uz mani, es raugos uz viņu un nespēju izteikt savu lūgumu.
— Ak jā, jūs taču par to jau samaksājāt, — viņš pēkšņi saka. Saka pavisam mierīgi, ka esmu samaksājis, dzirdu katru viņa vārdu. Un viņš sāk ņemt ārā no kases sudraba naudu kronu pēc kronas — spožus, biezus naudas gabalus; viņš man izdod atlikumu no piecām kronām, no tās sievietes piecām kronām.
— Lūdzu! — viņš saka.
Stāvu un mirkli raugos uz naudu, saprotu, ka viņš kļūdījies; es nekā neapsveru, nekā nedomāju, tikai brīnos Par šo bagātību, kas mirdz manu acu priekšā. Mehāniski es savācu naudu.
Tā es stāvu pie letes apmulsis aiz brīnumiem, satriekts, iznīcināts, speru soli uz durvju pusi un atkal apstājos. Cieši skatos sienā, tur karājas ādas kaklasaite ar mazu zvaniņu, zem tās — auklu saišķis. Es stāvu un blenžu uz šīm lietām.
Pārdevējs droši vien domā, ka es gribu parunāties, un, kārtodams uz letes izplāto iesaiņojamo papīru, saka:
— Laikam tagad iestāsies ziema.
— Hm… Jā, tiešām izskatās, ka tagad iestāsies ziema, — es atbildu. Un pēc mirkļa piebilstu: — Nu jā, nav nemaz par agru. Nudien tā izskatās. Sen jau arī laiks.
Dzirdu savu melšanu, bet man šķiet, ka runā kāds cits cilvēks.
— Ak jums arī tā liekas? — pārdevējs vaicā.
Es iebāzu naudu kabatā, satvēru durvju rokturi un gāju ārā, dzirdēju, ka padevu arlabunakti un pārdevējs man atbildēja.
Biju pagājis dažus soļus, kad veikala durvis atsprāga vaļā un pārdevējs man uzsauca. Bez mazākā izbrīna, bez jebkādas baiļu sajūtas es pagriezos atpakaļ, savācu naudu saujā un jau grasījos atdot.
— Lūdzu, jūs aizmirsāt sveci, — pārdevējs sacīja.
— Ak, pateicos! Daudzkārt pateicos! — es mierīgi atbildēju.
Un atkal devos lejup pa ielu, turēdams rokā sveci.
Manas pirmās apzinīgās domas pievērsās naudai. Piegāju pie laternas, no jauna pārskaitīju naudu, pasvārstīju to rokā un pasmaidīju. Tā ir vesela bagātība, esmu glābts uz ilgu laiku! Un es atkal iebāzu naudu kabatā un gāju tālāk.
Apstājies Lielajā ielā pie kādas ēdnīcas, es salti un mierīgi pārdomāju, vai drīkstētu kaut ko iebaudīt. Dzirdēju šķīvju un nažu šķindoņu; kārdinājums bija pārlieku liels, es tūliņ devos iekšā.
— Bifšteku! — es pieprasīju.
— Bifšteku! — apkalpotāja atkārtoja pa virtuves lodziņu.
Apsēdos pie atsevišķa galdiņa netālu no durvīm un sāku gaidīt. Vieta, kur sēdēju, bija patumša, un es iegrimu domās. Laiku pa laikam apkalpotāja man uzmeta ziņkāru skatienu.
Pirmo reizi biju rīkojies negodīgi, šī bija mana pirmā zādzība, pret kuru visi mani agrākie nodarījumi bija tīrais nieks. Tas bija mans pirmais mazais un vienlaikus lielais klupiens… Nu labi! Nekā nevar darīt. Starp citu es taču varu norēķināties ar pārdevēju vēlāk, kad mani apstākļi uzlabosies. Nemaz nav teikts, ka ar mani vienmēr tā būs, turklāt es neesmu solījies dzīvot godīgāk nekā citi, tādu zvērestu neesmu devis.
— Vai drīz dabūšu bifšteku?
— Jā, tūlīt, — apkalpotāja atbildēja, atvēra lodziņu un palūkojas virtuve.
Bet ja nu tas atklājas? Ja pārdevējam mostas aizdomas, ja viņš sāk prātot par notikumu ar maizi, par tām piecām kronām, kuru atlikumu atdeva tai sievietei? Ļoti iespējams, ka viņš to atcerēsies nākamajā reizē, kad ieiešu veikalā. Ak dievs, nu un tad?… Es viegli paraustīju plecus.
— Lūdzu! — apkalpotāja laipni sacīja, nolikdama bifšteku uz galda. — Bet vai jūs labāk neiesiet blakus telpā? Te ir tik tumšs.
— Nē, pateicos, es palikšu tepat, — atbildēju. Viņas laipnība mani aizkustināja, es tūdaļ samaksāju, iedevu tik, cik neviļus satvēru ar roku kabatā, un saspiedu meitenes roku. Viņa smaidīja, bet manas acis kļuva valgas, kad es jokodamies sacīju:
— Par atlikumu nopērciet sev māju… Ak, nav vērts pateikties!
Es sāku ēst, ar katru kumosu kļuvu negausīgāks, riju lielus gabalus pat nesakošļādams. Plosīju gaļu ar zobiem ka cilvēkēdājs.
Apkalpotāja atkal pienāca pie mana galdiņa.
— Vai jūs nevēlaties kaut ko dzert? — viņa vaicāja un mazliet pieliecās.