Es paraudzījos uz viņu, viņa runāja klusām, it kā apmulsusi, viņas acis bija nodurtas.
— Varbūt puspudeli alus vai ko citu… no manis… tāpat… ja vēlaties. .
— Nē, daudzreiz pateicos! — es atbildēju. — Patlaban ne. Es atnākšu citreiz.
Viņa aizgāja un apsēdās pie letes, redzēju tikai viņas galvu. Savāda meitene!
Beidzis ēst, es tūliņ devos uz durvīm. Jutu, ka kļūst nelabi. Apkalpotāja piecēlās.
Es baidījos no gaismas, baiļojos parādīties šai jaunajai meitenei, kura nenoģida visu manu postu, tāpēc aši atsveicinājos, palocījos un metos ārā.
Ēdiens sāka iedarboties, jutu stipras sāpes, kaklā sakāpa grēmas. Katrā tumšā nostūri es izvēmos, taču centos apspiest nelabumu, kas atkal iztukšoja manu kuņģi, savilku rokas dūrēs, cirtu kāju pret ielas bruģi un negantās dusmās noriju to, kas gribēja šļākties ārā, — tomēr viss velti! Beidzot ieskrēju kādos vārtos un, nekā neredzēdams aiz asarām, kas apmigloja acis, izvēmu ēdiena paliekas.
Jutos ļoti sarūgtināts, gāju pa ielu raudādams, lādēju ļaunos spēkus, kas mani vajāja, piesaucu elles sodu un mūžīgas mokas par to neģēlību. Jā, likteņa varas nebija bruņnieciskas, tiešām, tās nebija bruņnieciskas, tas man jāatzīst… Piegāju pie kāda cilvēka, kurš stāvēja pie veikala skatloga, un vaicāju, kā viņš doma, ko drīkst baudīt cilvēks, kas ilgi cietis badu.
— No tā atkarīga viņa dzīvība, taču bifšteku viņš nevar ēst, — es sacīju.
— Esmu dzirdējis, ka derot piens, vārīts piens, — vīrs izbrīnījies atteica. — Starp citu, kāpēc jūs to vaicājat?
— Pateicos! Pateicos! — es atbildēju. — Tiešām, vārīts piens ir derīgs.
Un steidzos projām.
Pienācis pie pirmās kafejnīcas, kas pagadījās ceļā, gāju iekšā un pasūtīju vārītu pienu. Pienu atnesa, un es dzēru to gluži karstu, dzēru kāri, malku pēc malka, samaksāju un devos projām. Tagad es gāju mājās.
Tad notiek kaut kas savāds. Pie maniem vārtiem, atspiedies pret gāzes laternu, tieši gaismas lokā kāds stāv, to es jau saskatu no tālienes, — atkal tā pati melni ģērbusies dāma. Tā pati melni ģērbusies dāma no iepriekšējiem vakariem. Kļūdīties es nevaru, viņa šai vieta stāv jau ceturto reizi. Viņa stāv pavisam nekustīgi.
Man tas šķiet tik ērmīgi, ka es neviļus gausinu soļus; tajā brīdī manas domas ir skaidras, tomēr esmu ļoti uzbudināts, manus nervus satraukusi pēdējā maltīte, ko iebaudīju. Kā parasti, paeju viņai cieši garam, nonāku gandrīz līdz vārtiem un jau grasos iet iekša. Tad apstājos. Mani pārņem iedvesma. Neapzināti pagriežos un pieeju dāmai klāt, paraugos viņai sejā un saku:
— Labvakar, jaunkundz!
— Labvakar! — viņa atbild.
— Atvainojiet, vai jūs kādu meklējat? Es jūs esmu ievērojis jau agrāk, varbūt varētu palīdzēt? Es ļoti, ļoti atvainojos!
— Jā, es lāgā nezinu. .
— Šai pagalmā mīt tikai kādi trīs četri zirgi un es, te ir vienīgi stallis un skārdnieka darbnīca. Ja jūs kādu te meklējat, tad maldāties.
Viņa novēršas un saka:
— Es nevienu nemeklēju, es tikai te stāvu.
Ak tā, viņa te stāv, stāv vakaru pēc vakara vienīgi savu iedomu pēc. Tas ir dīvaini. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk tas mani pārsteidz. Tad nolemju būt drošāks. Pažvadzinu kabatā atslēgas un piedāvājos aizvest viņu iedzert glāzi vīna kaut kur citur… Jau ir ziema, he-hē… Tas neprasīs daudz laika… Protams, ja viņa vēlas.
Ak nē, pateicos, tas nav iespējams. Nē, to viņa nevar. Bet, ja es būtu tik laipns un viņu kādu gabaliņu pavadītu, tad… Jau ir tumšs, un viņai netīk iet vienai pašai pa Kārļa Juhana ielu tik vēlā stundā.
— Ar lielāko prieku.
Un mēs sākām iet; viņa gāja man labajā pusē. Mani pārņēma dīvaina tīksme — apziņa, ka esmu tik tuvu jaunai meitenei. Gāju un visu ceļu viņā lūkojos. Matu smarža, siltums, ko izstaroja viņas augums, sievietes kairā smarža, saldā dvaša, kas vēdīja ikreiz, kad viņa man pievērsās, — tas viss mani reibināja. Es pat varēju saskatīt tuklo, mazliet bālo seju aiz plīvura un augstās krūtis zem apmetņa. Domas par šo slēpto krāšņumu, ko es noģidu, mani mulsināja, vērta bez jebkāda pamata muļķīgi laimīgu; es vairs nespēju valdīties, pieskāros viņas rokai, piedūru pirkstus viņas plecam un muļķīgi smaidīju. Dzirdēju, kā pukst mana sirds.
— Cik jūs esat dīvaina! — es teicu. Kā es to domājot?
Jā, vispirms viņai tāds jauks paradums vakaros nekustīgi stāvēt pie staļļa vārtiem bez jebkāda iemesla, tikai tāpēc, ka tas ienācis prātā..
— Nu jā, bet savs iemesls tam esot; turklāt viņai patīkot vēlu pastaigāties. Vai tad es ejot gulēt pirms divpadsmitiem?
— Es? Vairāk par visu pasaulē ienīstu likšanos gulēt pirms pusnakts. He-hē!
Redzat nu! Tāpēc arī es vakaros dodos pastaigā, jo man nekā cita nav ko darīt! Es dzīvoju Sv. Ulafa laukumā…
— Ilajali! — es izsaucos. Ko jūs teicāt?
— Es tikai teicu — Ilajali… Vairāk nekā. Turpiniet!
Viņa tātad dzīvojot Sv. Ulafa laukumā kopā ar māti, ar kuru grūti sarunāties, jo māte esot pakurla. Vai tad kāds brīnums, ja viņai patīkot mazliet paklejot?
— Nē, itin nemaz, — es atbildēju.
— Nu jā, un tālāk? — Pēc viņas balss es nopratu, ka viņa smaida.
— Vai jums ir māsa?
— Jā, vecāka par mani, bet kā jūs to zināt? Māsa ir aizbraukusi uz Hamburgu.
— Nupat?
— Nē, pirms piecām nedēļām. Bet kā jūs zināt, ka man ir māsa?
— To es nemaz nezināju, es tikai vaicāju. Mēs apklusām. Mums garām pagāja kāds vīrs, nesdams padusē kurpju pāri, tālāk, cik vien redzams, iela bija tukša. Pie Tivoli margoja krāsainu spuldzīšu virtene. Vairs nesniga. Debesis bija dzidras.
— Mīļais dievs, vai tad jums nav auksti bez mēteļa? — piepeši jautāja dāma, raudzīdamās uz mani.
Vai stāstīt viņai, kāpēc man nav mēteļa? Vai atklāt savu stāvokli, izbiedēt viņu un atgrūst uz visiem laikiem? Ir taču tik jauki iet viņai blakām un atstāt viņu neziņā. Es iesmējos un sacīju:
— Nē, nepavisam. — Un, lai pievērstu sarunu citam tematam, es vaicāju: — Vai jūs esat redzējusi Tivoli zvērnīcu?
— Nē, — viņa atbildēja. — Vai tur ir ko redzēt? Ja nu viņai ienāk prātā iet uz turieni? Tur ir tik spoža gaisma un tik daudz ļaužu! Viņa nokaunētos un aizietu, ieraudzījusi manas nonēsātās drēbes, manu sakritušo seju, kuru es turklāt divas dienas nebiju mazgājis. Varbūt viņa pamanītu, ka man nav vestes…
— Ai nē, — es tāpēc atbildēju, — tur nav nekā ko redzēt. — Par laimi, man izdevās sakopot un likt lietā savas daiļrunības paliekas. — Kas tur ko redzēt tādā mazā zvērnīcā! Man vispār nepatīk skatīties uz zvēriem būros. Zvēri saprot, ka cilvēki viņus aplūko, jūt šos simtiem ziņkāros skatienus, un tie viņus ietekmē. Nē, es vēlētos redzēt zvērus, kuri nezina, ka tos novēro, biklos dzīvniekus, kas, paslēpušies savās alās, laiski guļ, piemieguši zaļās acis, laiza ķepas un domā. Vai nav tā?
— Jā, jums, protams, taisnība.
— Zvēri ir interesanti tikai to mežonīgā savdabīgumā.
Kad tie klusi zogas nakts tumsā caur meža biezokni, kad gaisā skan putnu ķērcieni, šalko vējš un jaušama asiņu smaka, atskan noslēpumaini trokšņi, vārdu sakot, kad zvērus apdveš mežonīgās dabas elpa..
Es baidījos viņu garlaikot, jo sapratu, ka esmu tikai nožēlojams nabags, un šī apziņa mani nomāca. Būtu es pieklājīgi apģērbies, tad varētu viņai piedāvāt tīkamu pastaigu pa Tivoli. Cik dīvaini, ka šī meitene atļauj, lai viņu pavada pa Kārļa Juhana ielu noskrandis klaidonis! Diezin ko viņa domā? Un kādēļ es eju viņai blakus un muļķīgi smaidu, pats nezinādams, par ko? Kāda jēga man slāt tādu gaisa gabalu līdzi šai drostaliņai? Vai tas man nav grūti? Vai aukstums man neiet cauri kauliem līdz ar katru vēja brāzmu, kas pūš mums tieši pretī? Un vai manās smadzenēs aiz mēnešiem ilgas badošanās jau nav uzliesmojis ārprāts? Tomēr viņas dēļ es neeju mājās, kur varētu iedzert malciņu piena, vienu karotīti piena, ko varbūt spētu panest mans kuņģis. Kāpēc viņa man nepagriež muguru un nesūta mani pie visiem velniem?