Mani pārņēma izmisums, šī bezcerība mani galīgi nomāca, un es teicu:
— Patiesībā jums nevajadzētu iet kopā ar mani, jaunkundz, — ar savu apģērbu vien es jūs apkaunoju citu acīs. Jā, tas ir tiesa, es nejokoju.
Viņa satrūkās. Uzmeta man ašu skatienu un brīdi klusēja. Pēc tam sacīja:
— Ak dievs!
— Ko jūs gribat teikt? — es vaicāju.
— Ak, nerunājiet tā… Nu mums vairs nav tālu ko iet! — Un viņa sāka soļot ātrāk.
Pie Universitātes ielas mēs pagriezāmies, un jau bija redzamas Sv. Ulafa laukuma ugunis. Tad viņa atkal sāka iet lēnāk.
— Piedodiet šo uzmācību, — es sacīju, — bet vai jūs man nepateiktu savu vārdu, iekāms mēs šķiramies? Un, lūdzu, paceliet uz mirkli plīvuru, lai redzu jūsu seju! Es jums būtu ļoti pateicīgs.
Klusums. Es gaidīju.
— Jūs mani jau esat redzējis, — viņa sacīja.
— Ilajali! — es atkal iesaucos.
— Jūs man sekojāt gandrīz pusi dienas un aizgājāt līdz pat manām mājām. Vai jūs toreiz bijāt piedzēries? — Pēc balss sapratu, ka viņa smaida.
— Jā, diemžēl es toreiz biju piedzēries, — atbildēju.
— Tas gan nav labi!
Un satriekts es atzinu, ka labi tas nav.
Mēs bijām nonākuši pie strūklakas, apstājāmies un paraudzījāmies daudzajos mājas numurs divi apgaismotajos logos.
— Tālāk mani nepavadiet! Paldies par šo vakaru! — viņa sacīja.
Es nodūru galvu, neuzdrīkstējos bilst ne vārda. Noņēmu cepuri un stāvēju kailu galvu. Nez vai viņa sniegs man roku?
— Kādēļ jūs nelūdzat, lai pastaigājos ar jums vēl kādu gabaliņu? — viņa jokodamās sacīja, taču, acis nodūrusi, lūkojās uz savām kurpēm.
— Augstais dievs! Vai jūs tam piekristu? — es atbildēju.
— Jā, bet tikai mazu gabaliņu. Un mēs griezāmies atpakaļ.
Es biju gluži samulsis, nezināju, kā iet, kā stāvēt, šī meitene bija pilnīgi sajaukusi manas domas. Es biju sajūsmināts, brīnum līksms; man šķita — aiz laimes es varētu nomirt. Viņa pati gribēja paiet ar mani atpakaļ, tās nebija manas iedomas, tā bija viņas vēlēšanās. Gāju un raudzījos uz viņu, un jutos aizvien drošāks. Uz mirkli aizmirsu savu nabadzību, savu niecīgumu, visus savu nožēlojamos apstākļus, jutu, ka asinis sāk strauji pulsēt dzīslās tāpat kā agrāk, iekams nebiju tā panīcis, un es gribēju rīkoties mazliet viltīgi, lai izzinātu kaut ko par viņu.
— Toreiz es nebūt nesekoju jums, bet jūsu māsai, es sacīju.
— Manai māsai? — viņa ārkārtīgi pārsteigta vaicāja. Tad apstājās, skatījās uz mani, gaidīja patiesu atbildi. Gaidīja pavisam nopietni.
— Jā, — es atbildēju, — Hm… Es gribēju teikt, ka sekoju jaunākajai no abām dāmām, kas gāja man pa priekšu.
— Jaunākajai? Ha-ha-hā! — Viņa pēkšņi iesmējās skaļi un sirsnīgi kā bērns. —
Ak jūs, viltnieks! To jūs teicāt tikai tāpēc, lai es paceltu plīvuru. Vai ne? Es jūs pieķēru. Bet tagad viss velti… par sodu.
Mēs sākām smieties un jokoties. Tērzējām nerimtīgi visu ceļu, es pats nezinu, ko runāju, jutos tik priecīgs. Viņa stāstīja, ka esot mani redzējusi teātrī, tas bijis diezgan sen. Es esot bijis kopā ar trim draugiem un izturējies trakulīgi. Droši vien arī toreiz es diemžēl esot bijis piedzēries.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Jūs tik skaļi smējāties.
— Ak tā? Jā, es toreiz daudz smējos.
— Bet tagad vairs ne?
— Tagad arī. Dzīve taču ir tik skaista!
Mēs bijām pienākuši pie Kārļa Juhana ielas, un viņa teica:
— Tālāk vairs neiesim. — Un mēs pagriezāmies un atkal gājām uz Universitātes ielas pusi. Kad nonācām pie strūklakas, es palēnināju soļus, jo zināju, ka tālāk iet vairs nedrīkstu.
— Nu jums jāgriežas atpakaļ, — viņa teica un apstājās. Bet pēc mirkļa piebilda, ka es varot viņu pavadīt līdz durvīm. Tas taču neesot nekas ļauns? Vai ne?
— Protams, ne, — es sacīju.
Bet, kad mēs stāvējām pie durvīm, mani atkal nomāca mana nabadzība. Kā tāds grūtdienis kā es lai saglabā možu garu? Te es stāvu pretī šai jaunajai dāmai — netīrs, skrandains, bada izķēmots, nemazgājies — un būtu vai zemē ielīdis. Es neviļus sarāvos un teicu:
— Vai es jūs vēl kādreiz redzēšu?
Man nebija nekādu cerību, ka drīkstēšu viņu vēlreiz satikt. Es gandrīz vai gaidīju strupu noraidījumu, kas mani atvēsinātu un atkal vērstu vienaldzīgu.
— Jā, — viņa teica.
— Kad?
— Es nezinu. Klusums.
— Vai jūs kaut uz īsu mirklīti nepaceltu plīvuru, lai es redzētu, ar ko esmu runājis? — es sacīju.
Klusums.
Mēs varam satikties šeit otrdienas vakarā, — viņa sacīja. — Vai esat ar mieru?
— Ja, dārgā, ja vien tas ir iespējams! — Pulksten astoņos.
— Labi.
Es pārvilku roku pār viņas apmetni, notrausu sniegu, lai būtu iemesls viņai pieskarties; viņas tuvumā es jutos svētlaimīgs.
— Jūs taču nedomāsiet par mani pārāk ļauni? — viņa teica. Un atkal pasmaidīja.
— Nē…
Piepeši viņa apņēmīgi pacēla plīvuru; mēs mirkli raudzījāmies viens uz otru.
— Ilajali! — es teicu. Viņa pastiepās pirkstgalos, apskāva manu kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Jutu, kā no straujās elpas cilājas viņas krūtis.
Tad viņa izrāvās no manām skavām, aizelsusies čukstus uzsauca arlabunakti un, vairs ne vārda neteikdama, uzskrēja augšup pa kāpnēm…
Durvis aizvērās.
Nākamajā dienā sniga vēl vairāk, sniegs krita lielām, mitrām pārslām, kas lejā pārvērtas dubļos. Bija mikls un ledaini auksts.
Es pamodos ļoti vēlu, galva bija durna pēc vakardienas satraucošajiem pārdzīvojumiem, sirds apskurbusi no necerētās sastapšanās. Jūsmas pārņemts, es kādu laiku gulēju nomodā un iedomājos, ka man līdzas guļ Ilajalij Es atplētu rokas, apskāvu pats sevi un skūpstīju tukšu gaisu.
Tad es beidzot piecēlos, izdzēru tasīti piena un pēc tam notiesāju bifšteku; izsalkumu vairs nejutu, vienīgi nervi bija pārāk satraukti. Es devos uz tirgus būdām, kur pārdeva gatavus apģērbus. Man bija ienācis prātā, ka varbūt par lētu cenu varētu nopirkt vesti, ko pavilkt zem svārkiem. Devos augšup pa kāpnēm uz tirgu, izraudzījos vesti un sāku to apskatīt. Tieši tai brīdī garā gāja kāds paziņa; viņš pamāja ar galvu un uzsauca man; es pametu vesti un devos pie viņa. Tas bija tehniķis un patlaban gāja uz darbu.
— Nāciet līdzi, iedzersim kausu alus! Bet žigli, man nav daudz laika… Kas tā bija par dāmu, ar kuru jūs vakar pastaigājāties?
— Vai tad jūs nezināt, — es teicu, jau kļuvis greizsirdīgs, tikai dzirdot viņu pieminam, — ka tā ir mana mīļākā?
— Ka tevi nelabais! — viņš izsaucās.
— Jā, tas notika vakar vakarā.
Es biju viņu pārsteidzis, viņš man noticēja. Es nekautri viņam meloju, lai tiktu no viņa vaļā. Mēs izdzērām alu un gājām projām.