— Nu, palieciet sveiks!… Paklausieties! — viņš pēkšņi izsaucās. — Esmu jums parādā dažas kronas, taisni kauns, ka vēl neesmu tās atdevis, bet jūs tās drīz dabūsiet!
— Pateicos! — es sacīju, lai gan zināju, ka šīs kronas nekad nedabūšu.
Diemžēl alus man tūdaļ sakāpa galvā un karstiem viļņiem pāršalca visu augumu.
Sāku domāt par vakarvakara piedzīvojumu un galīgi apskurbu. Ja nu viņa otrdienas vakarā neatnāk? Ja pārdomā, sāk šaubīties?… Bet par ko viņai jāšaubās? Manas domas pievērsās naudai. Mani pārņēma bailes, briesmīgas bailes. Visos sīkumos atcerējos savu krāpniecību. Ieraudzīju mazo veikaliņu, leti, savu izģindušo roku, kas pievāca naudu, un jau iztēlojos, kā pie manis ierodas policisti un mani apcietina.
Uzliek uz rokām un kājām dzelžus, nē, tikai uz rokām, varbūt tikai uz vienas rokas; restes, dežurējošais policists, spalvas čirksts, kad viņš raksta protokolu, viņa skatiens, šis iznīcinošais skatiens. «Nu, Tangena kungs?» Pēc tam kamera. Mūžīga tumsa..
Hm… Es sažņaudzu dūres, lai justos drošāks, un gāju arvien straujāk un straujāk uz Lielā tirgus pusi. Te es apsēdos.
Nieki! Kas var pierādīt, ka esmu zaglis? Turklāt pārdevējs necels traci, ja arī atcerēsies, kā tas viss notika. Viņš taču trīc par savu vietu! Esiet tik laipns, neceliet skandālu!
Taču šī nauda mani tomēr nomāca un nedeva miera. Es iedziļinājos sevī un skaidri secināju, ka jutos laimīgāks toreiz, kad cietu badu, bet man bija tīra sirdsapziņa. Bet. Ilajali! Vai es neaptraipīju arī viņu, aizskardams meiteni ar savām grēcīgajām rokām! Ak dievs, kāda dzīve! Ilajali!
Tagad es sev likos pretīgs radījums, es pietrūkos kājās un devos pie smalkmaizīšu pārdevējas blakām Ziloņa aptiekai. Vēl es varēju izpirkt savu kaunu, vēl nebija par vēlu es pierādīšu visai pasaulei, ka esmu uz to spējīgs! Pa ceļam es salasīju savu naudu, turēju to rokā visu līdz pēdējai ērai. Pēc tam noliecos par galdiņu, it ka gribēdams kaut ko nopirkt, un iespiedu sievai rokā savu naudu. Ne vārda neteikdams, es tūliņ aizgāju.
Cik brīnišķīgi ir atkal just, ka esi godīgs cilvēks! Tukšās kabatas vairs mani nenomāca, tās man sagādāja apmierinājumu. Ja es tā labi padomāju, tad šī nauda bija sagādājusi man vienīgi slepenas bēdas, šo naudu atceroties, es vienmēr biju nodrebējis. Es taču neesmu nekāds rūdīts nelietis, mans godīgums sacēlās pret šo zemisko rīcību, jā gan! Paldies dievam, tagad es savās acīs biju atguvis pašcieņu.
— Dariet jūs tāpat! — es teicu un raudzījos uz cilvēku ņūkli tirgus laukumā. — Ņemiet piemēru no manis! — Es biju aplaimojis nabaga smalkmaizīšu pārdevēju, viņa to pat neaptvēra. Šovakar viņas bērni neies gulēt neēduši. Es tīksminājos ar šīm domām, un man šķita, ka esmu rīkojies augstsirdīgi. Paldies dievam, šī nauda vairs nav manā kabatā!
Apskurbis un satraukts es gāju pa ielu, lepni pacēlis galvu. Es priecājos, ka varēšu satikt Ilajali un tīrs un godīgs raudzīties viņai acīs. Es biju kā apreibis aiz līksmes.
Nekas mani vairs nenomāca, domas noskaidrojās, galvā smagums bija izzudis, tā likās starojošas gaismas pilna. Manī pēkšņi modās vēlēšanās izdarīt kādas everģēlības, kaut ko pārsteidzošu, sacelt kājās visu pilsētu. Es soļoju pa Grensenu kā neprātīgs, ausis man džinkstēja un reibīgs prieks brāzmoja sirdī. Muļķīgas pargalvības uzplūdā es piegāju pie kāda izsūtāmā, kas gadījās ceļā un paziņoju, cik man gadu, taču viņš nebilda ne vārda, bet es satvēru viņu aiz rokas, cieši ieskatījos viņam acīs un aizgāju, nepaskaidrojis, kāpēc tā uzvedos. Es ieklausījos garāmgājēju balsīs un smieklos, lūkojos uz putniņiem, kas lēkāja pie manām kājām uz ietves, sāku vērot bruģakmeni un atradu tā sakārtojumā dažādas zīmes un dīvainas figūras.
Beidzot biju nonācis līdz Stūrtinga laukumam.
Piepeši es apstājos kā zemē iemiets un sāku raudzīties uz ormaņiem.
Sarunādamies viņi staigāja pa laukumu zirgi stāvēja, galvas nokāruši, draņķīgā laika nomākti. «Uz priekšu!» es sev sacīju un iedunckāju pats sevi ar elkoni. Žigli piegāju pie pirmajiem ratiem un tajos iekāpu.
— Ulevolas ceļš, trīsdesmit septītais numurs! — es uzsaucu.
Un mēs aizbraucam.
Ceļā kučieris sāka vērties atpakaļ, pieliecās un šad tad skatījās zem uzslietā pārjuma, kur es sēdēju. Vai viņam bija modušās aizdomas? Nebija nekādu šaubu, ka manas nonēsātas drēbes pievērsušas viņa uzmanību.
Man jāsatiek kāds kungs! — es saucu, lai aizsteigtos priekšā izprašņājumiem, un neatlaidīgi apgalvoju, ka man visāda ziņa jāsatiek šis kungs.
Mēs apstājāmies pie trīsdesmit septītā numura, es izlēcu ārā no ratiem, metos augšup pa kāpnēm līdz trešajam stāvam, satvēru zvana auklu un to parāvu; zvaniņš spalgi noskanēja sešas septiņas reizes.
Durvis atvēra kalpone, ievēroju, ka viņai ausīs zelta auskari un pelēkajai blūzei melnas, ar drēbi apvilktas pogas. Viņa izbijusies raudzījās manī.
Es vaicāju pēc Kjerulfa, Joakima Kjerulfa — vilnas tirgotāja, viņu ne ar vienu citu nevar samainīt…
Kalpone skurināja galvu.
— Te nekāds Kjerulfs nedzīvo, — viņa sacīja.
Cieši paskatījusies uz mani, viņa grasījās aizvērt durvis. Viņa bija izrunājusi šo uzvārdu veikli, bez stomīšanās, it kā tiešām pazītu šo cilvēku, ko es meklēju, bet aiz slinkuma negribētu piepūlēt atmiņu. Es saskaitos, pagriezu viņai muguru un noskrēju lejup pa kāpnēm.
— Viņa te nav! — es uzsaucu ormanim.
— Ak tad viņš te nedzīvo?
— Nē. Brauciet uz Tomtes ielu līdz vienpadsmitajai mājai!
Biju ārkārtīgi uztraukts, un mans uztraukums pielipa arī ormanim, viņš laikam nodomāja, ka jautājums ir par dzīvību un nāvi, un uzreiz apgrieza zirgus. Tad trenca tos cik spēdams.
— Kā to kungu sauc? — viņš vaicāja un pagriezās pret mani.
— Kjerulfs, vilnas tirgotājs Kjerulfs.
Nu arī ormanim šķita, ka šo cilvēku nevar sajaukt ar kādu citu. Vai viņš nevalkājot gaišu uzvalku?
Ko? — es izsaucos. — Gaišu uzvalku? Vai jūs esat traks? Vai jūs domājat, ka es te jokus dzenu?
Šis gaišais uzvalks man visu izjauca, tādu es šo cilvēku nebiju iedomājies.
— Kā viņu sauca? Par Kjerulfu?
— Nu protams. Vai tas kāds brīnums? Vārds nevien neapkauno! — es attraucu.
— Vai viņš ir sarkanmatis?
Iespējams, ka viņš ir sarkanmatis, un, kad ormanis par to ieminējās, man tūlīt šķita, ka viņam taisnība. Es jutu pateicību pret nabaga ormani un teicu, ka viņš uzreiz sapratis, kādu cilvēku es meklēju. Tā tiešām ir. Būtu pavisam dīvaini, ja tādam cilvēkam nebūtu sarkani mati.
— Laikam gan es viņu pāris reižu esmu vedis, — ormanis skaidroja. — Viņam bija rokā zarains spieķis.
Tagad šis cilvēks gluži kā dzīvs stāvēja man acu priekšā, un es teicu:
— He-he-hē, neviens šo kungu vēl nav redzējis bez zarainā spieķa! Šai ziņā varat būt drošs, pilnīgi drošs.
Jā, skaidrs, tas esot tas pats kungs, kuru viņš vairāk reižu vedis. Viņš to pazīstot…
Un mēs braucām tik ātri, ka zirgu pakavi šķīla dzirkstis.
Lai arī biju ļoti uzbudināts, es ne mirkli nezaudēju apziņu. Mēs braucām garām kādam policistam, un es ievēroju viņa numuru — sešdesmit deviņi. Šis skaitlis satrieca mani līdz sirds dziļumiem un ieurbās smadzenēs kā naža asmens. Sešdesmit deviņi, tieši sešdesmit deviņi — to es neaizmirsīšu!
Es atkritu pret ratu atzveltni, viss neprātīgu iedomu varā, un ieraujos zem ratu nodarvotā audekla pārjuma, lai neviens neredzētu, kā es kustinu lūpas, muļķīgi runādamies pats ar sevi. Manās smadzenēs liesmo ārprāts, un es ļauju tam vaļu, skaidri apzinādamies, ka atrodos tāda spēka varā, kam nespēju pretoties. Sāku smieties — klusi un kaisli, bez jebkāda iegansta, joprojām apskurbis un līksms no diviem kausiem alus. Pamazām mans uzbudinājums noplok, arvien vairāk nomierinos. Jūtu, ka mans ievainotais pirksts stingst, un es aizbāžu to aiz krekla apkakles, lai mazliet sasildītu. Un mēs jau esam atbraukuši Tomtes ielā. Ormanis aptur zirgus.