Gausi es izkāpju no ratiem — domīgs, gurdens, smagu galvu. Ieeju pa kādām durvīm, iznāku pagalmā, eju tam tieši pāri, atduros pret jaunām durvīm, atveru tās, eju iekšā un atrodos tādā kā priekštelpā ar diviem logiem. Kaktā noliktas divas ceļa somas viena uz otras, pie garākās sienas veca, nekrāsota koka lāviņa, kas pārklāta ar segu. Pa labi, nākamajā istabā, es dzirdu balsis un bērnu raudas, un virs manis, otrajā stāvā, kāds dauza ar āmuru dzelzi. Visu to es ievēroju, tikko ienācis iekšā.
Eju cauri priekštelpai pie pretējām durvīm, eju lēnām, nemaz nedomādams bēgt, atveru durvis un iznāku uz Vogmana ielas. Pametu acis uz māju, kurai nule biju izgājis cauri, un lasu uz durvīm izkārtni: «Pansionāts ceļotājiem.»
Man nemaz nav prātā bēgt, slēpties no ormaņa, kas mani gaida; eju ļoti mierīgi pa Vogmana ielu bez jebkādām bailēm, nekā ļauna neapzinādamies. Kjerulfs, vilnas tirgotājs, kas tik ilgi nodarbinājis manu prātu, cilvēks, par kura esamību es biju pārliecināts un kuru visādā ziņā gribēju satikt, piepeši bija izgaisis no manas apziņas, izgaisis kopā ar citām neprātīgām iedomām, kas uzvirmoja un pazuda; tagad viņš rēgojas acu priekšā tikai kā miglains tēls, kā neskaidra atmiņa.
Jo tālāk es gāju, jo vairāk atskurbu, jutos gurds un nespēcīgs, tikko vilku kājas.
Joprojām krita lielas, slapjas sniega pārslas. Beidzot es iznācu Grēnlannē, tieši pie pašas baznīcas, tur es apsēdos uz sola atpūsties. Garāmgājēji ar izbrīnu manī noraudzījās. Es iegrimu domās.
Ak tu mīļais dievs, cik zemu esmu kritis! Šī posta dzīve man bija kļuvusi tik pretīga, es jutos tik pārguris, ka atzinu — nav nekādas jēgas cīnīties, nav vērts šo dzīvi turpināt. Neveiksmes bija ņēmušas virsroku, tās bija pārlieku smagas; biju galīgi salauzts, no manis bija palikusi tikai agrākā cilvēka ēna. Mani pleci nolīkuši un nošķiebušies, es gāju, gauži salīcis uz priekšu, lai kaut mazliet klusinātu sāpes krūtīs.
Pirms dažām dienām es mājās apskatīju savu augumu un nevarēju apvaldīt raudas.
Kreklu es nebiju mainījis vairākas nedēļas, no sviedriem tas bija sacietējis un noberzis nabu, noberzums mazliet asiņoja, bet nesāpēja, taču bija tik nomācoši redzēt šo brūci. Nepratu to izārstēt, bet pati no sevis tā negribēja sadzīt; es to apmazgāju, rūpīgi noslaucīju un atkal uzvilku to pašu kreklu. Nekā cita es nevarēju darīt…
Sēžu uz sola, to visu pārdomādams, un man ir ļoti skumji. Es pats sev derdzos, pat savas rokas man liekas tik pretīgas. Šīs vārgās, gandrīz bezkaunīgi izģindušās plaukstas man derdzas; šie tievie pirksti mani kaitina, es ienīstu savu izdēdējušo ķermeni un nodrebu, ka man jājūt un jāvelk sev līdz šis nožēlojamais miesas grausts.
Žēlīgais dievs, kaut jel tas reiz beigtos! Es tiešām vēlējos nomirt.
Pilnīgi satriekts, apgānīts un pazemots savās acīs, es neapzināti pieceļos un pagriežos uz māju pusi. Pa ceļam ieraugu kādu izkārtni: «Andersenas jaunkundze, skaistākie līķauti, pa labi no vārtiem.»
— Kādas atmiņas! — es saku un atceros savu agrāko istabu Hammersborgā, mazo šūpuļkrēslu, ar avīzēm nolīmēto sienu lejā pie durvīm, bākas sarga sludinājumu un maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela savu svaigi cepto maizi. Ak jā, toreiz man klājās daudz labāk nekā tagad. Kādu nakti es uzrakstīju feļetonu, par kuru saņemu desmit kronas, tagad es vairs nekā nespēju uzrakstīt, itin nekā, tiklīdz mēģinu, visas domas izgaist no galvas. Jā, laiks darīt tam galu!… Un es eju neapstādamies.
Jo vairāk es tuvojos pārtikas preču veikalam, jo vairāk manī mostas neapzināta briesmu nojausma; bet es cieši palieku pie savas apņemšanās, es gribu atzīties savā pārkāpumā. Eju mierīgi augšup pa kāpnēm, durvīs satieku mazu meitenīti, kas nes rokā tasi, palaižu viņu garām un aizveru durvis. Un atkal mēs ar pārdevēju stāvam viens otram pretī. Neviena cita veikalā nav.
— Draņķa laiks, vai ne? — viņš saka. Kādēļ šāds aplinkus gājiens? Kādēļ viņš mani uzreiz neaiztur? Es briesmīgi sadusmojos un saku:
— Es neesmu atnācis, lai pļāpātu par laiku. Mans niknums viņu pārsteidz, šis trulais pārdevējs neko nesajēdz. Viņam pat prātā nav ienācis, ka esmu viņu apkrāpis par piecām kronām.
— Vai tad jūs nezināt, ka esmu jūs apkrāpis? — es nepacietīgi izsaucos, aizelšos un esmu gatavs lietot varu, ja viņš vēl runās izvairīgi.
Bet nabaga cilvēkam nav ne mazākās nojausmas.
Ak tu pasaulīt, ar kādiem stulbeņiem mums jāsadzīvo! Es viņu nolamāju, sīki izskaidroju, kā tas viss notika, rādu, kur stāvēju es un kur stāvēja viņš, kad tas notika, kur atradās nauda, kā es to pievācu un sažņaudzu dūrē, — viņš beidzot sāk saprast, tomēr nekā pret mani neuzsāk. Viņš tikai groza galvu uz visām pusēm, ieklausās soļos blakus istabā, dod man zīmes, lai runāju klusāk, un beidzot saka:
— Tas no jūsu puses bija nekrietni!
— Pagaidiet! — es iesaucos, gribēdams runāt viņam pretī un viņu sakaitināt. — Tas nemaz nebija tik nekrietni un zemiski, kā jūs savā nožēlojamā piparbodītes pārdevēja galvā iedomājaties. Naudu es, protams, nepaturēju, tas man nemūžam nebūtu ienācis prātā; es negribēju to izlietot savā labā, tas ir pretīgi manam godīgajam raksturam…
— Ko tad jūs ar to darījāt?
— Es to atdevu kādai nabaga sievietei, visu līdz beidzamai ērai, lieciet to vērā! Tāds cilvēks kā es nevar aizmirst nabagus..
Brītiņu viņš stāv un domā, acīmredzot šaubās, vai es esmu godīgs cilvēks vai ne.
Beidzot viņš saka:
— Bet kāpēc jūs neatnesāt šo naudu atpakaļ?
— Nu paklausieties! — es nekaunīgi atbildu. — Negribēju jums sagādāt nepatikšanas, gribēju jūs saudzēt. Tā ir pateicība par manu augstsirdību! Es te stāvu un visu jums izskaidroju, bet jums nemaz nav kauna, jūs pat nedomājat ar mani norēķināties. Tāpēc es mazgāju rokas nevainībā. Lai velns jūs parauj! Sveiki!
Es izgāju ārā un skaļi aizcirtu durvis.
Bet, kad atgriezos savā miteklī, šajā nožēlojamā ūķī, izmircis slapjajā sniegā, ļodzīgiem ceļgaliem pēc ilgās klaiņošanas, mans kareivīgums noplaka un es atkal galīgi sabruku. Nožēloju, ka biju uzbrucis nabaga pārdevējam, raudāju, žņaudzu sev rīkli, lai sodītu sevi par šo nelietību, un nožēloju grēkus. Viņš, protams, briesmīgi nobijās par savu vietu, neuzdrošinājās celt skandālu šo piecu kronu dēļ, ko veikals bija zaudējis. Un es izmantoju viņa bailes, kliedzu uz viņu, apvainoju ar katru vārdu.
Varbūt blakus istabā sēdēja šās piparbodītes īpašnieks un kuru katru mirkli varēja iznākt, lai noskaidrotu, kas šeit notiek. Nē, lielāku nekrietnību vairs nevarēja iedomāties!
Kāpēc mani neapcietināja? Tad visam būtu gals. Es pats taču biju stiepis rokas pretī dzelžiem. Es itin nemaz nepretotos, pat vēl palīdzētu. Debesu un zemes valdniek, visu savu dzīvi atdošu par vienu laimīgu mirkli! Visu savu dzīvi — par lēcu virumu! Uzklausi mani tikai šo vienu reizi!…
— Es apgūlos slapjajās drēbēs; man bija neskaidra nojauta, ka varbūt šonakt nomiršu, un, saņemdams visus spēkus, es sakārtoju gultu, lai rīt tā izskatītos kārtīgāka. Es nogūlos un sakrustoju rokas uz krūtīm.