— Vai jūs domājat, ka citādi es to nedrīkstētu?
— Nē, domāju, ka nedrīkstētu.
— No manis varat sagaidīt visu! — es teicu un sadūšojies viņu apskāvu.
— Visu? — viņa tikai atvaicāja.
Mani kaitināja un aizskāra, ka viņa mani uzskata par pārlieku biklu; es izriezu krūtis un satvēru viņas roku. Bet meitene roku pavisam mierīgi atbrīvoja un pavirzījās mazliet tālāk. Mana drosme saplaka, nokaunējies es sāku raudzīties ārā pa logu. Tik un tā esmu nožēlojams, labāk nemaz nemēģināt kaut ko iedomāties. Ja es viņu būtu saticis agrāk, kad vēl izskatījos pēc cilvēka, savās labklājības dienās, kad man cik necik veicās! Un mani pārņēma nomāktība.
— Redzat nu, — viņa teica. — Redzat, vajag tikai saraukt pieri, lai jūs sabiedētu, vajag tikai mazliet pavirzīties tālāk… — Viņa pārgalvīgi iesmējās un aizvēra acis, it kā viņai nepatiktu, ka uz viņu skatās.
— Tagad jūs redzēsiet! — es izsaucos. — Nu jūs redzēsiet! — Un es strauji apskāvu viņas plecus. Vai šī meitene zaudējusi prātu? Vai tiešām viņa mani uzskata par pienapuiku? Nu, lai tad notiek!… Neviens nevarēs apgalvot, ka šajā ziņā atpalieku no citiem. Velna meitēns! Tagad atliek tikai rīkoties…
It kā es vēl kaut kam derētu!
Viņa joprojām sēdēja rāmi, aizvērtām acīm; abi neteicām ne vārda. Es pievilku viņu sev klāt, piekļāvu savam krūtīm, bet viņa nebilda ne vārda. Dzirdēju mūsu sirds pukstus, skaļus kā zirgu pakavu dipoņa.
Es viņu noskūpstīju.
Es vairs nevaldījos, runāju visādas blēņas, par kurām viņa tikai smējās, čukstēju mīļus vārdus, ar lūpām pieplacis pie viņas lūpām, glāstīju viņas vaigu un skūpstīju, skūpstīju. Attaisīju vienu viņas ņiebura pogu, pēc tam otru un ieraudzīju viņas krūtis, kas lūkojās no krekla kā divi neaptverami brīnumi — apaļas un baltas.
— Vai drīkstu paskatīties? — es saku un mēģinu attaisīt pārējās pogas, vēl vairāk atsegt viņas miesu, bet esmu pārāk uztraukts un nekādi nespēju tikt galā ar apakšējām pogām, turklāt ņieburs ir pārāk ciešs. — Lūdzu, lūdzu, ļaujiet paskatīties, tikai mazliet… mazlietiņ…
Viņa apvij rokas man ap kaklu ļoti lēni un maigi; no drebošajām sārtajām nāsīm man sejā vēsmo viņas dvaša; ar vienu roku viņa pati sāk pogāt vaļā pogu pēc pogas.
Viņa mulsi smaida, paveras manī, lai pārliecinātos, vai es manu, ka viņa ir izbijusies.
Viņa atraisa lentītes, atbrīvo korseti, mulsa maiguma pārņemta. Un es ar savām raupjajām rokām arī pieskaros šīm pogām un lentītēm…
Lai novērstu uzmanību no labās rokas, viņa ar kreiso glāsta manu plecu un saka:
— Cik daudz izkritušu matu!
— Jā, — es atbildu un spiežu lūpas pie viņas krūtīm. viņa guļ man blakus pilnīgi atpogātu blūzi. Piepeši viņa it kā atjēdzas, ka aizgājusi par tālu. Viņa cenšas aizklāt krūtis un mazliet paceļas. Un, lai slēptu kaunu, viņa atkal sāk runāt, ka man uz pleciem daudz izkritušu matu.
— Kāpēc jums tā izkrīt mati?
— Nezinu.
— Jūs, protams, pārāk daudz dzerat vai varbūt… Ptū, nemaz negribas tādus vārdus mutē ņemt. Kaunieties! To nu gan par jums nebūtu domājusi! Tik jaunam cilvēkam tā izkrīt mati!… Bet tagad, lūdzu, pastāstiet man par savu dzīvi! Esmu pārliecināta, ka jūs dzīvojat šausmīgi! Tikai stāstiet visu patiesību, bez jebkādas izlocīšanās! Es jau tūdaļ no jūsu sejas redzēšu, ja jūs kaut ko gribēsiet noslēpt. Tā, un tagad stāstiet!
Ak, cik es jutos noguris! Cik labprāt es klusi sēdētu un lūkotos uz viņu, nevis veltīgi izšķiestu spēkus šādiem izdomājumiem! Es nekur vairs nederu, esmu tikpat kā lupata.
— Nu, sāciet! — viņa neatlaidās.
Es izmantoju gadījumu un izstāstīju viņai visu, stāstīju skaidru patiesību. Es nepārspīlēju, nevērtu visu ļaunāku, necentos modināt viņā līdzjūtību. Neslēpu arī to, ka reiz biju piesavinājies piecas kronas.
Viņa sēdēja un klausījās, pavērusi muti, nobālusi, izbijusies, viņas mirdzošajās acīs jautās mulsums. Gribēju vērst par labu savu vaļsirdību, izgaisināt slikto iespaidu, tāpēc sasparojos:
— Tagad tas jau garām un nekad vairs neatkārtosies, nu es esmu glābts..
Bet viņa bija ļoti nomākta.
— Dievs, apžēlojies! — viņa tikai izsaucās. Tad atkārtoja vairākas reizes: — Dievs, apžēlojies!
Es mēģināju jokot, pakutināju viņai sānus, piekļāvu viņu pie savām krūtīm. Viņa bija paspējusi aizpogāt blūzi, un tas mani sakaitināja. Kāpēc viņa tā darīja? Vai tagad viņas acīs esmu mazāk vērts nekā tad, ja man mati izkristu no izlaidīgas dzīves? Vai tiešām es viņai patiktu vairāk, ja būtu netikls?… Muļķības! Tikai uzņēmību! Un šai ziņā es neesmu nekāds mīkstčaulis…
Bija jāsāk rīkoties enerģiski.
Bez liekas runāšanas es viņu noliecu guļus uz dīvāna. Viņa pretojās, starp citu, tikai mazliet un izskatījās pārsteigta.
— Ko jūs darāt? Nevajag… — viņa teica.
— Ko es daru?
— Nē, nē, nevajag…
— Jā, jā..
— Ne, nevajag, vai dzirdat? — viņa izsaucas. Un, lai mani aizskartu, piebilda: — Man liekas, jūs esat vājprātīgs!
Es neviļus aprimu un sacīju:
— Tā taču jūs nedomājat!
— Domāju gan. Jūs izskatījāties tik dīvains! Un tajā priekšpusdiena, kad man sekojāt, jūs nebijāt piedzēries?
— Nē. Arī izsalcis nebiju, jo tikko biju paēdis.
— Nu tad… vēl jo ļaunāk.
— Vai jums patiktu, ja es būtu bijis piedzēries?
— Jā… Ak vai, tagad man no jums bail! Ak dievs, laidiet mani vaļā!
Es pārliku. Nē, es nedrīkstēju viņu palaist, tad pārāk daudz zaudētu. Pietiek melsties, turklāt tik vēlā stundā uz dīvāna. Kādas viltības tik neizdomā šādos brīžos!
It kā es nesaprastu, ka tā ir tikai kautrība! Tik zaļš vairs neesmu! Mierā! Pietiek vāvuļot!
Viņa pretojās spēcīgi, pārāk spēcīgi, lai to varētu noturēt par izlikšanos. Es it kā netīši apgāzu sveci, tā nodzisa, bet meitene izmisīgi pretojās, pat viegli iešņukstēdamās.
— Nē, nevajag! To nevajag! Ja gribat, skūpstiet manas krūtis! Mīļais, labais!..
Es uzreiz aprimu. Viņas vārdi skanēja tik izbaiļu pilni, tik bezpalīdzīgi, ka es jutos bezgala pārsteigts. Viņa gribēja mani atalgot, atļaujot skūpstīt krūtis! Cik tas mīļi, mīļi un vientiesīgi! Es varētu mesties ceļos viņas priekšā!
— Bet mana mīļā! — es gluži samulsis ierunājos. — Es nesaprotu… es tiešām nesaprotu šo rotaļu..
Viņa piecēlās kājās un trīsošām rokām aizdedzināja sveci; es joprojām sēdēju uz dīvāna, sēdēju nepakustēdamies. Kas tagad notiks? Patiesībā es jutos ļoti nelāgi.
Viņa pameta skatienu uz sienas pulksteni un satrūkās.
— Ai, drīz pārnāks kalpone! — viņa izsaucās. Tā bija viņas pirmā doma.
Es sapratu norādījumu un piecēlos. Viņa paņēma apmetni, it kā grasījās to aplikt, bet tad pārdomāja, atlika to atpakaļ un piegāja pie kamīna. Viņa bija bāla un nu aizvien vairāk uztraucās. Lai viņai nebūtu man jāparāda durvis, es jautāju: — Vai jūsu tēvs bija karavīrs? — piecēlos un dzīros iet ārā.
Jā, viņš bija karavīrs. Kā jūs to zināt?
Es to nezinu, tas man tāpat ienāca prātā.
— Dīvaini!
— Jā… Es vados pēc nojautas, tā man palīdz. He-he-hē, es taču esmu vājprātīgs.
Viņa spēji manī palūkojās, bet neteica ne vārda. Jutu, ka ar savu klātieni viņu nomoku, un gribēju ātrāk to visu izbeigt. Devos uz durvju pusi. Vai viņa mani vairs nenoskūpstīs? Pat roku nesniegs? Es apstājos un gaidīju.