— Vai jūs jau ejat? — viņa vaicāja un joprojām stāvēja pie kamīna.
Es neatbildēju. Pazemots, samulsis es raudzījos uz viņu, neteikdams ne vārda. Ak, es visu biju izpostījis! Likās, viņai ir vienalga, ka es aizeju, viņa pēkšņi man bija zudusi uz visiem laikiem, un es veltīgi gudroju, ko lai ardievām pasaku, meklēju zīmīgus, izteiksmīgus vārdus, kas viņu pārsteigtu un varbūt liktu grozīt domas par mani. Tomēr, par spīti šim ciešajam lēmumam, es biju nevis lepns un salts, nevis mierīgs un aizvainots, bet sāku runāt visādus niekus; īstie vārdi nenāca pār manām lūpām, es izturējos pavisam neprātīgi. Atkal ļāvos tukšai grāmatu daiļrunībai.
— Kāpēc jūs nevarējāt pateikt skaidri un gaiši, lai eju projām? — es vaicāju. — Jā, jā, kāpēc gan ne? Nevajadzēja taču kautrēties! Nevajadzēja nemaz pieminēt, ka drīz pārnāks kalpone, bet tikai pateikt: «Tagad pazūdiet, man jāiet pretī mātei, un es nevēlos, ka jūs mani pavadāt.» Vai tad jūs tā nedomājāt? Taču tas uzreiz bija skaidrs.
Man nemaz nevajag daudz, lai visu saprastu, jau tas vien, ka paņēmāt apmetni un atkal to nolikāt, mani uzreiz pārliecināja. Kā es jau teicu, man ir laba nojauta. Bet tādēļ jau es neesmu vājprātīgs..
— Ak dievs, piedodiet šos vārdus! Tie man nejauši paspruka! — viņa iesaucās.
Tomēr joprojām stāvēja turpat un nenāca man klāt.
Es paliku nelokāms un runāju tālāk. Stāvēju un tērgāju, un mokoši apzinājos, ka viņu garlaikoju, ka neviens mans vārds viņu neskar, tomēr nespēju rimties. Es klāstīju — sirds jau var būt ļoti jūtīga, kaut arī neesi ārprātīgs, ir tādas sirdis, kuras atsaucas uz katru sīkumu, tās var salauzt viens pats skarbs vārds. Un es liku saprast, ka man ir tāda sirds. Nabadzība man ir saasinājusi dažas izjūtas, un es to ļoti nožēloju, tiešām ļoti nožēloju… Bet tam ir ari sava priekšrocība, tas man citreiz palīdz. Trūcīgs inteliģents ir daudz smalkāks novērotājs nekā inteliģents bagātnieks. Nabadzīgs inteliģents ir ļoti vērīgs, uzmana ikvienu savu soli, apšauba katru dzirdētu vārdu.
Tāpēc katrs solis sasprindzina viņa domas, rosina prātu un jūtas. Viņam ir asa dzirde, viņš ir jūtīgs un pieredzes ārdēts, viņa dvēsele ir brūcēm klāta…
Es runāju gaužām ilgi par savu brūcēm klāto dvēseli. Bet, jo ilgāk runāju, jo nemierīgāka viņa kļuva. Beidzot viņa izsaucas: «Ak dievs!» — un sāka žņaudzīt rokas. Es skaidri redzēju, ka viņu sāpinu, un negribēju to darīt, tomēr darīju. Beidzot man šķita, ka galveno esmu pateicis, mani aizkustināja viņas izmisuma pilnais skatiens, un es izsaucos:
— Tagad es aizeju! Aizeju! Vai tad jūs neredzat, ka mana roka jau ir uz durvju vērekļa? Ardievu! Palieciet sveika! Jūs gan varētu man kaut ko atbildēt, ja divas reizes atsveicinos un esmu nolēmis iet projām. Es pat nelūdzu atļauju jūs vēlreiz satikt, tāpēc ka tas jums būtu nepatīkami. Tomēr pasakiet — kādēļ jūs mani mocījāt?
Ko esmu jums nodarījis? Es taču nestājos jūsu ceļā? Un kādēļ tagad novēršaties, it kā mani nekad nebūtu pazinusi? Jūs pavisam iztukšojāt manu dvēseli, tagad esmu galīgi satriekts. Taču dievs zina, ka neesmu ārprātīgs. Ja vien papūlēsieties padomāt, tad sapratīsiet, ka esmu pilnīgi vesels. Nāciet un sniedziet man roku! Vai arī atļaujiet pieiet pie jums! Jūs to nevēlaties? Es jums nekā ļauna nedarīšu, gribu tikai nomesties jūsu priekšā uz ceļiem un palikt tā vienu mirkli. Vai es drīkstu? Nē, nē, es to nedarīšu, redzu, ka jūs izbijāties, es to nedarīšu, dzirdat, nedarīšu! Ak dievs, kādēļ jūs tā izbijāties? Es taču stāvu pavisam mierīgi, pat nepakustos. Gribēju tikai vienu mirkli nomesties ceļos uz paklāja pie jūsu kājām, tur, kur tā sarkanā roze. Es pat neparādu ar pirkstu, lai jūs neizbiedētu, es tikai pametu ar galvu un raugos uz to vietu. Jūs saprotat itin labi, par kādu rozi es runāju, bet jūs nevēlaties atļaut man tur nomesties ceļos. Jūs no manis baidāties un liedzat man pieiet tuvāk. Nesaprotu, kā gan jūsu sirds ļauj mani saukt par ārprātīgu. Jūs taču tam vairs pati neticat, vai nav tiesa? Tikai reiz vasarā — pirms daudziem gadiem — es biju zaudējis prātu, es pārāk daudz strādāju un aizmirsu laikā paēst, jo biju pilnīgi savu domu varā. Tā turpinājās diendienā — man vajadzēja atcerēties ēšanu, bet es to aizmirsu pastāvīgi. Dievs ir mans liecinieks, ka tā ir patiesība! Lai es te palieku stāvam kā sālsstabs, ja meloju!
Bet jūs man apvainojat. Ne jau trūkums spieda mani tā strādāt — man toreiz bija kredīts, liels kredīts pie Ingebreta un Gravesena. Bieži vien man kabatā bija pietiekami naudas, tomēr es neēdu, jo aizmirsu nopirkt produktus. Vai jūs dzirdat! Jūs ne vārda nesakāt, jūs neatbildat. Jūs visu laiku neatejat no kamīna, tikai stāvat un gaidāt, lai es eju projām..
Tad viņa strauji pienāca man klāt un stiepa pretī rokas. Aizdomu pilns es raudzījos uz viņu. Vai viņa to dara no visas sirds? Vai tikai tādēļ, lai tiktu no manis vaļā? Viņa apskāva manu kaklu, acīs viņai sariesās asaras. Es stāvēju un lūkojos uz viņu. Viņa sniedza man savas lūpas, bet es viņai neticēju, biju pārliecināts, ka viņa nes šo upuri, lai ātrāk darītu tam visam galu.
Viņa kaut ko teica, man šķita, ka viņa saka: «Es tomēr jūs mīlu!» To viņa teica ļoti klusi un neskaidri; varbūt viņa izrunāja gluži citus vārdus, bet dedzīgi metās man ap kaklu, pat pacēlās uz pirkstgaliem, lai aizsniegtos, un brīdi ar abām rokām turēja to apskautu.
Baiļojos, ka viņa piespiedusi sevi parādīt man šo maigumu, un tikai sacīju:
— Cik jūs esat skaista!
Vairāk es nekā neteicu. Es kāpos atpakaļ, atdūros pret durvīm un atmuguriski izgāju ārā. Bet viņa palika stāvam.
IV
Pienāca ziema, drēgna un nejauka ziema gandrīz bez sniega. Iestājās mūžīga, miglaina nakts, un nedēļām ilgi nemanīja pat nevienas spirgtākas vēja pūsmas. Ielās gandrīz augām dienām dega gāzes laternas, tomēr cilvēki miglā uzgrūdās cits citam.
Visas skaņas — baznīcu zvani, ormaņu zvārguļi, zirgu pakavu klaksti, cilvēku balsis — bija dobjas un it kā apglabātas blīvajā gaisā. Aizritēja nedēļa pēc nedēļas, bet laiks nemainījās.
Es joprojām dzīvoju «Vaterlandē». Arvien ciešāk pieķēros šim miteklim, šīm mēbelētajām istabām iebraucējiem, kur biju atradis pajumti, par spīti savai nabadzībai. Nauda jau sen bija iztērēta, tomēr es joprojām nācu šurp, it kā man uz to būtu tiesības un tās būtu manas mājas. Saimniece vēl nekā nebija sacījusi, taču mani nomāca doma, ka nevaru viņai samaksāt. Tā aizritēja trīs nedēļas.
Jau pirms vairākām dienām biju atsācis rakstīt, bet padarītais darbs mani neapmierināja. Man vairs nesekmējās, lai gan nopūlējos no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai rakstīju ko rakstīdams, nekas neiznāca. Veiksme bija mani pametusi.
Es mēģināju rakstīt otrā stāva istabā — pašā labākajā istabā. Kopš pirmā vakara, kad man bija nauda un es varēju par visu samaksāt, mani neviens vairs netraucēja.
Visu laiku es loloju cerības, ka man izdosies sacerēt kādu rakstu un es varēšu samaksāt par istabu un nolīdzināt citus parādus, tādēļ es tik cītīgi strādāju. Sevišķi daudz es gaidīju no kāda iesākta darba — alegoriska sacerējuma par ugunsgrēku grāmatu veikalā; es tajā izteicu dziļas domas un gribēju rakstu rūpīgi izstrādāt, lai beidzot to iedotu «Komandoram» par aizdevumu. Lai «Komandors» saprot, ka izpalīdzējis patiešām talantīgam cilvēkam. Man nebija nekādu šaubu, ka viņš par to pārliecināsies, tikai jānogaida, kamēr pār mani nāks iedvesma. Un kādēļ lai tā nenāktu? Kādēļ lai nenāktu visdrīzākajā laikā? Nekas mani nekavēja: katru dienu es no saimnieces dabūju mazliet ēdiena, rītos un vakaros dažas sviestmaizes, un mani nervi bija krietni nomierinājušies. Es vairs netinu rokas lupatās, kad rakstīju, un pa logu bez reiboņa varēju lūkoties uz ielu no otrā stāva. Vispār man klājās daudz labāk, un es sāku brīnīties, kāpēc neesmu vēl pabeidzis savu alegoriju. Nesapratu, kā tas izskaidrojams.