Reiz es tomēr sapratu, cik vārgs īstenībā esmu un cik gurdi un neauglīgi strādā manas smadzenes. Tai dienā manā istabā ienāca saimniece un lūdza, lai es pārbaudot kādu rēķinu. Liekas, tas neesot pareizs, jo nesaskanot ar grāmatām; taču viņa nevarot atrast kļūdu.
Apsēdos pārbaudīt rēķinu, bet saimniece apsēdās man pretī un raudzījās uz mani.
Es saskaitīju visus divdesmit skaitļus vispirms no augšas uz apakšu, un man iznāca tā pati summa. Pametu acis uz saimnieci, viņa sēdēja tieši man pretī un gaidīja, ko es teikšu. Pēkšņi es pamanīju, ka viņa ir uz grūtām kājām; tas nepaslīdēja garām manam skatienam, lai gan nemaz necentos kaut ko ievērot.
— Iznākums ir pareizs, — es teicu.
— Nē, pārbaudiet vēlreiz katru skaitli atsevišķi, esmu pārliecināta, ka iznākums ir par lielu, — viņa sacīja,
Un es sāku pārbaudīt katru skaitli: divas maizes par divdesmit piecām ērām, cilindrs — astoņpadsmit, ziepes — divdesmit, sviests — trīsdesmit divas… Nemaz nevajadzēja daudz gudrības, lai pārbaudītu šos skaitļus, vienkāršo piparbodītes rēķinu, un es godīgi pūlējos atrast kļūdu, par ko runāja saimniece, bet neatradu. Kad es labu laiciņu biju noņēmies ar šiem skaitļiem, diemžēl jutu, ka man galva griežas un vairs neprotu atšķirt ieņēmumus no izdevumiem, jaucu visu kopā. Beidzot pavisam apjuku: trīs un piecas desmitdaļas mārciņas siera par sešpadsmit ērām. Smadzenes vairs nestrādāja, un es truli raudzījos uz vārdu «siers» un netiku no vietas.
— Velns parāvis, cik neskaidri uzrakstīts! — es izmisis izsaucos. — Žēlīgais dievs, piecas sešpadsmitdaļas siera! He-he-hē, kur tas dzirdēts! Lūdzu, paskatieties pati!
— Jā, — saimniece atteica, — tā jau viņi mēdz rakstīt. Tas ir zaļais siers. Tātad pareizi. Piecas sešpadsmitdaļas ir piecas lotis.
— Nu jā, to es saprotu! — es viņu pārtraucu, lai gan patiesībā nesapratu nenieka.
No jauna mēģināju pārskaitīt nelielo rēķinu, kuru pirms dažiem mēnešiem būtu saskaitījis vienā minūtē. Noplūdu sviedriem, prātodams par šiem noslēpumainajiem skaitļiem, dziļdomīgi aizvēru acis, it kā pilnīgi nogrimis skaitļu pārbaudīšanā, tomēr ne pie kādas skaidrības netiku. Šīs piecas lotis siera mani galīgi pazudināja. Šķita, ka man galvā kaut kas pārplīst.
Tomēr, lai izliktos, ka joprojām skaitu, es kustināju, lūpas un lāgiem skaļi nosaucu kādu skaitli, laizdams acis pār rēķinu. Saimniece sēdēja un gaidīja. Beidzot es teicu:
— Tagad esmu pārbaudījis visu no sākuma līdz beigām, un, cik varu spriest, nekādu kļūdu te nav.
— Nav? Vai tiešām nav? — saimniece izsaucās. Taču skaidri redzēju, ka viņa man netic. Un piepeši man šķita, ka viņas balss skan mazliet nievīgi, tā kā vienaldzīgi, ko agrāk nebiju ievērojis. Viņa teica, ka es acīmredzot neesot radis saskaitīt sešpadsmitdaļas. Viņa vēl piebilda, ka jāgriežas pie kāda, kam ir lielāka jēga, lai beidzot pārbaudītu šo rēķinu. Visu to viņa neteica aizskarošā tonī nemaz negribēja mani apkaunot, bet runāja domīgi un nopietni. Jau stāvēdama uz sliekšņa, viņa sacīja:
— Atvainojiet, ka jūs aizkavēju! — bet nepaskatījās uz mani.
Tad viņa aizgāja.
Pēc brītiņa durvis vēlreiz pavērās un atkal ienāca saimniece.
Tālu pa gaiteni viņa tātad nebija paguvusi aiziet.
— Jā, ko es gribēju sacīt. Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs man esat parādā. Vakar, liekas, pagāja trīs nedēļas, kopš jūs te apmētāties. Nav viegli rūpēties par lielu ģimeni, tāpēc es diemžēl nevaru turēt īrniekus uz parāda…
Es viņu pārtraucu:
— Es taču jums stāstīju, ka saceru rakstu, un, tikko tas būs pabeigts, jūs savu naudu dabūsiet. Esiet gluži mierīga.
— Bet ja jūs šo rakstu nekad nepabeidzat?
— Vai jums tā liekas? Iedvesma pār mani nāks varbūt jau rīt, varbūt pat šonakt!
Pilnīgi iespējams, ka tā nāk jau šonakt, un tad mans raksts būs gatavs stundas ceturksnī. Redzat, es nestrādāju tā kā citi cilvēki. Es nevaru vienā dienā uzrakstīt zināmu skaitu lappušu, man jāgaida iedvesma. Bet neviens nevar noteikt dienu vai stundu, kad pār viņu nāk iedvesma — tā nāk pati no sevis.
Saimniece aizgāja. Viņas paļāvība uz mani acīmredzot bija stipri satricināta.
Palicis viens, es pietraucos kājās un izmisumā sāku plēst matus. Nē, man tiešām nav nekāda glābiņa, nudien nav itin nekāda glābiņa! Smadzenes vairs neklausa! Vai esmu kļuvis galīgs stulbenis, ka nevaru pat aprēķināt siera gabaliņa vērtību? Bet, ja es pats sev uzdodu šādus jautājumus, vai tad varu būt zaudējis prātu? Vai tad es, noņemdamies ar rēķiniem, tai pašā laikā nepamanīju, ka saimniece ir uz grūtām kājām? Man par to nebija ne domas, neviens man nekā nebija stāstījis, tas man neviļus iekrita acīs, es to redzēju skaidri un gaiši pat tādā brīdī, kad izmisis nopūlējos saskaitīt sešpadsmitdaļas. Kā lai to izskaidroju?
Piegāju pie loga un paraudzījos ārā; mans logs vērās uz Vogmana ielu. Lejā uz ietves rotaļājās bērni, nabagu bērni šajā nabadzīgajā ieliņā. Viņi mētājās ar tukšu pudeli un skaļi klaigāja. Garām lēni pabrauca vezums ar iedzīves lietām. Redzams, uz citu dzīvokli aizvācas kāda izlikta ģimene. To es tūliņ uzminēju. Vezumā bija sakrautas segas, spilveni un mēbeles — ķirmju sagrauztas gultas un kumodes, sarkani krāsoti krēsli ar trim kājām, grīdsegas, visādas dzelzs grabažas un skārda trauki. Uz vezuma sēdēja meitenīte, pavisam maziņa un neglīta, sarkanu degunteli; lai nenokristu, viņa cieši turējās ar mazajām, zili nosalušajām roķelēm. Viņa sēdēja uz veciem, mitriem matračiem, uz kuriem droši vien mēdza gulēt bērni, un skatījās lejup uz puišeļiem, kas mētājas ar pudeli.
Es raudzījos uz ielu un skaidri sapratu, kas tur notiek. Tā stāvēdams, es dzirdēju, kā ķēkša dzied virtuvē, tieši blakām manai istabai; melodija man bija pazīstama, un es klausījos, vai viņa nedzied nepareizi. Es pats sev teicu, ka idiots to nevarētu darīt.
Paldies dievam, biju tikpat normāls kā jebkurš cilvēks.
Pēkšņi ieraudzīju, ka divi puišeļi uz ielas sāk ķildoties, vienu es pazinu, tas bija saimnieces dēlēns. Es atvēru logu, lai dzirdētu, ko viņi viens otram saka, un tūdaļ zem mana loga saskrēja bērnu bariņš, visi alkatīgi raudzījās augšup uz logu. Ko viņi gaida? Vai es kaut ko neizsviedīšu ārā pa logu? Varbūt sakaltušas puķes, kaulus, cigāru galus vai kaut ko citu, ko viņi varētu grauzt vai izmantot rotaļām? Aukstumā sazilējušām sejām šie lutauši lūkojās augšup uz manu logu. Bet abi puikas visu laiku strīdējās. No bērnu mutes plūda rupji, nejauki vārdi, briesmīgi lāsti, pretīgas lamas, ko viņi varbūt noklausījušies no jūrniekiem vai ielu staigulēm. Abi tik ļoti bija iekarsusi, ka pat nemanīja saimnieci, kura bija izskrējusi ārā, lai redzētu, kas notiek.
— Jā, viņš sagrāba mani aiz rīkles, gandrīz nožņaudza, — saimnieces dēlēns žēlojas. Un, pavērsies pret savu naidnieku, kas nikni ņirdz, viņš vēl vairāk saskaišas un sauc: — Vācies pie velna, smerdeli! Šitāda gnīda ķersies man pie rīkles! Es tev, maitam, parādīšu..
Bet viņa māte, šī grūtā sieviete, kuras vēders gandrīz aizsprosto visu šauro ieliņu, saķer savu desmit gadus veco dēlu aiz rokas un velk līdzi…