— Šš! Vai turēsi muti! Nelamājies! Vai pie slampām esi gadiem ilgi vazājies, vai?
— Nē, es neiešu!
— Nāksi gan!
— Nē, neiešu!
Stāvu pie loga un redzu, kā māte arvien vairāk saskaišas; šis nejaukais skats mani briesmīgi uzbudina, es to ilgāk vairs nespēju paciest un saucu pa logu, lai zēns uz brīdi uznāk augšā pie manis. Es saucu divas reizes, lai ķildnieki izbeigtu strīdu. Otro reizi es kliedzu tik stipri, ka saimniece pārsteigta pagriežas un paraugās uz mani.
Viņa uzreiz atjēdzas, nekaunīgi paraugās uz mani — ar acīm redzamu pārākuma apziņu — un tad aiziet, kaut ko sacīdama dēlam. Viņa runā skaļi, lai arī es dzirdētu:
— Kaunējies būtu rādīt šādiem tādiem, kāds tu esi palaidnis!
Vērojot to visu, man nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums. Mana uzmanība bija tik spraiga, ka es visu pamanīju un pārdomāju. Tātad ar manu saprātu viss bija kartība. Un kādēļ lai tas tā nebūtu?
— Paklausies, — es sev sacīju, — pietiek uztraukties par savu saprātu! Vai tā būtu ārprāta pazīme, ja cilvēks tik skaidri ievēro un izprot itin visu? Gandrīz vai jāsmejas par sevi pašu! Jebkurš dažreiz var samulst un nesasprast visvienkāršākos jautājumus. Tas neko neliecina, tā ir tikai nejaušība. Kā jau teicu, nudien varu smieties pats par sevi. Un tad tas muļķīgais rēķins, šīs nožēlojamas piecas sešpadsmitdaļas smirdīga siera — tā es to nosaucu, he-he-hē, siers ar nagliņām un pipariem! — kas attiecas uz šo sieru, tad no tā smakas var sajukt pats gudrākais cilvēks. — Un es sāku pulgot zaļo sieru. — Nē, dodiet man kaut ko ēdamu! — es teicu. — Dodiet man piecas sešpadsmitdaļas svaiga sviesta! Tas ir pavisam kas cits!
Uzbudināts es smējos par savām iedomām un atzinu tās par visai jocīgām. Man nudien nekas nekaitēja, es biju pilnīgi vesels.
Es staigāju pa istabu, sarunādamies pats ar sevi, un mana jautrība pieauga. Skaļi smējos un it kā apreibu no līksmes. Tiešam, es biju gaidījis tikai šo īso līksmes brīdi, šo gaišo, bezrūpīgo mirkli, lai atgūtu darba spējas. Apsēdos pie galda un pievērsos savai alegorijai. Veicās labi, tik labi nebija veicies kopš ilga laika; lai gan nerakstīju visai ātri, taču man šķita, ka tas, ko sacerēju, izdevās lieliski. Jau strādāju veselu stundu un nemaz nejutu nogurumu.
Biju nonācis alegorijā pie gaužām svarīgas vietas — pie ugunsgrēka grāmatu veikalā; tā man likās tik svarīga, ka viss pārējais, ko biju uzrakstījis, nemaz nav salīdzināms ar šo vietu. Gribēju izklāstīt tiešām dziļu domu, ka sadega nevis grāmatas, bet gan smadzenes, cilvēku smadzenes, no tā visa gribēju radīt īstu Bērtuļa nakti. Pēkšņi istabas durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās saimniece. Viņa ienāca iekšā, pat neapstādamās pie sliekšņa.
Es īsi iekliedzos, it kā man kāds būtu iesitis.
— Ko? — saimniece vaicāja. — Vai jūs kaut ko teicāt? Pie mums ieradies kāds atbraucējs, un šī istaba vajadzīga viņam. Šonakt jūs varat pārgulēt lejā pie mums. Jūs dabūsiet atsevišķu gultu. — Es vēl nepaguvu atbildēt, kad viņa jau sāka nevērīgi vākt nost no galda manus papīrus.
Līksmā noskaņa bija izgaisusi, mani pārņēma dusmas un izmisums, un es pietrūkos kājās. Ļāvu, lai saimniece novāc papīrus no galda, un nebildu ne vārda.
Viņa sarausa lapas un iespieda man rokā.
Man nekas cits neatlika kā atstāt istabu. Dārgais iedvesmas mirklis bija izpostīts!
Īrnieku es sastapu jau uz kāpnēm. Tas bija jauns cilvēks ar lieliem, ziliem enkuru tetovējumiem uz rokas. Viņam sekoja nesējs ar kasti uz muguras. Svešais bija jūrnieks, tātad gadījuma viesis uz vienu nakti; viņš manu istabu neaizņems ilgāku laiku, Varbūt rīt, kad šis cilvēks būs aizbraucis, man atkal laimēsies un iedvesma atgriezīsies — kaut tikai uz piecām minūtēm, lai pabeigtu darbu par ugunsgrēku.
Pagaidām man jāpadodas liktenim…
Līdz šim vēl nebiju bijis saimnieku galā, istabā, kur dienu un nakti uzturējās saimnieks, saimniece, viņas tēvs un četri bērni. Ķēkša dzīvoja virtuvē, tur viņa arī gulēja. Negribīgi tuvojos durvīm un pieklauvēju. Neviens neatbildēja, taču iekšā es dzirdēju balsis.
Kad es iegāju, vīrs neteica ne vārda, pat neatņēma sveicienu, tikai pameta uz mani vienaldzīgu skatienu, it kā viņam gar mani nebūtu nekādas daļas. Starp citu, viņš spēlēja kārtis ar kādu cilvēku, kuru biju redzējis lejā ostā, kādu nesēju ar iesauku «Stiklainais». Gultā kaut ko lalināja zīdainis, un uz ķeblīša salīcis, galvu rokās atbalstījis, it kā viņam sāpētu krūtis vai vēders, sēdēja večuks, saimnieces tēvs. Viņa mati bija gandrīz balti, un, sarāvies čokurā, viņš izskatījās pēc rāpuļa, kas uzglūn medījumam.
— Esmu ienācis, lai šeit pārgulētu, — es teicu saimniekam.
— Vai tā lika mana sieva? — viņš jautāja.
— Jā. Manā istabā ievācās jauns īrnieks.
Vīrs nekā neatbildēja un atkal pievērsās kārtīm.
Dienu no dienas viņš te spēlēja kārtis ar viesiem, kas bija ar mieru spēlēt. Viņš nespēlēja uz naudu, bet tikai lai nosistu laiku un nodarbinātu rokas. Neko citu viņš nedarīja, viņa kustības bija gurdas un laiskas, toties sieva šaudījās augšup un lejup pa kāpnēm, visu izrīkoja, rūpējas par māju un meklēja īrniekus. Viņa bija nodibinājusi sakarus ar ostas strādniekiem un nesējiem, kas dabūja zināmu maksu par katru atvesto viesi un bieži vien arī paši tepat pārgulēja. Šoreiz jauno viesi bija atvedis «Stiklainais».
Istabā ienāca divas meitenes liesām, mūsainām sejiņām, viņu drēbes bija vienās skrandās. Pēc brītiņa ienāca arī saimniece. Es viņai vaicāju, kur lai pārguļu, un viņa strupi atbildēja, ka varot gulēt tepat kopā ar citiem vai arī priekšnamā uz sola, kā man pašam tīkot. To teikdama, viņa staigāja pa istabu, kaut ko kārtodama, un uz mani pat nepaskatījās.
Dzirdot viņas atbildi, es sadugu, bikli stāvēju pie durvīm, izlikdamies, ka esmu ar mieru uz vienu nakti atdot savu istabu citam; centos piešķirt sejai laipnu izteiksmi, lai nesakaitinātu saimnieci un viņa mani neizdzītu uz ielas. Es teicu:
— Gan jau iztiksim! — un tad apklusu. Viņa joprojām rosījās pa istabu.
— Starp citu, gribu jums pateikt, ka man nav iespējams dot cilvēkiem ēdienu un istabu uz kredīta, — viņa piebilda. — To es jums jau esmu sacījusi.
— Jā, cienītā, man vajadzīgas tikai dažas dienas, kamēr es pabeigšu savu rakstu, tad labprāt jums samaksāšu piecas kronas vairāk, — es atbildēju.
Bet viņa acīmredzot neticēja, ka es jebkad pabeigšu savu rakstu, tas bija skaidrs.
Un es nevarēju lepni apvainoties un atstāt viņas māju. Es zināju, kas mani sagaida, ja aiziešu uz šejienes.
Pagāja divas dienas.
Es vēl vienmēr uzturējos kopā ar saimnieces ģimeni, jo priekšnamā nebija krāsns un kļuva ļoti auksts. Es gulēju uz grīdas. Svešais jūrnieks joprojām dzīvoja manā istabā, un nelikās, ka viņš taisītos drīz aizbraukt. Ap pusdienas laiku ienāca saimniece un pastāstīja, ka jūrnieks samaksājis veselu mēnesi uz priekšu. Turklāt pirms aizbraukšanas viņš nolikšot stūrmaņa eksāmenu, tāpēc arī paliekot pilsētā. Es stāvēju un sapratu, ka istaba man zudusi uz visiem laikiem.
Izgāju priekšnamā un apsēdos uz soliņa. Ja man vēl lemts kaut ko uzrakstīt, tad tas iespējams vienīgi te, šajā klusajā telpā. Alegorija mani vairs nenodarbināja, man bija radusies jauna, lieliska ideja, gribēju sacerēt viencēliena drāmu «Krusta zīme».
Es jau biju izdomājis piemērotu varoni — lielisku fanātiskas staigules tēlu, tā bija grēkojusi baznīcā nevis aiz vājības vai kaisles, bet aiz naida pret dievu, grēkojusi tieši pie paša altāra, palikusi altāra segu pagalvī, tikai aiz prieka noķengāt debesu valdnieku.