Laiks ritēja, un šis tēls arvien vairāk nodarbināja manu iztēli, es biju kā apsēsts.
Beigu beigās viņa gluži kā dzīva stāvēja man acu priekšā, tieši tāda, kādu es to gribēju atveidot. Padauzas izskats bija pretīgs un atbaidošs — viņa bija gara, izģindusi, seja melnīgsnēja, ejot garās kājas spīdēja cauri svārkiem. Viņas ausis bija lielas un atkarenas. Vārdu sakot — neglīta, pat derdzīga. Mani visvairāk pārsteidza nekaunība, neaptveramais grēks, ko viņa izdarījusi. Manas smadzenes bija it kā uztūkušas, pārņemtas no šās dīvainās, kroplās būtnes. Veselas divas stundas es rakstīju šo lugu.
Ar lielām pūlēm un pārtraukumiem uzrakstījis desmit vai divdesmit lappuses, jo bieži uzrakstīto saplēsu, jutos ļoti noguris, gandrīz sastindzis aiz aukstuma, tālab piecēlos un devos ārā uz ielas. Turklāt pēdējā pusstundā saimnieces zīdainis raudāja vienā laidā, tāpēc es tik un tā nekā nebūtu varējis uzrakstīt. Devos tālu projām pa Drammenas ceļu un paliku ārā līdz pat vakaram. Gāju un nemitīgi domāju par savu drāmu. Bet, pirms es todien pārnācu mājās, ar mani atgadījās šāds notikums.
Stāvēju pie kurpnieka darbnīcas Kārļa Juhana ielā, gandrīz pie paša stacijas laukuma. Nezin kāpēc biju apstājies tieši pie šās darbnīcas. Stāvēju un skatījos iekšā pa logu, lai gan nemaz nedomāju, ka man jālabo kurpes; manas domas bija aizklīdušas pavisam citā pasaules malā. Man garam pagāja vairāki cilvēki, un es nedzirdēju, ko viņi runāja. Piepeši kāda balss man skaļi uzsauca:
— Labvakar!
Tas bija mans paziņa, iesaukts par «Daiļavu».
— Labvakar! — es izklaidīgi atbildēju. Uzreiz nepazinu «Daiļavu».
— Nu, kā klājas? — viņš vaicāja.
— Nekas, labi… kā jau allaž!
— Paklau, sakiet — vai jūs vēl vienmēr strādājat pie Kristi?
— Pie Kristi?
— Jā, man liekas, jūs strādājāt par grāmatvedi Kristi veikala?
— Ak jā! Tagad vairs ne! Strādāt pie šā cilvēka nebija iespējams, mēs drīz vien šķīrāmies.
— Kāpēc tā?
— Jā, reiz es biju ierakstījis nepareizu skaitli un tad…
— Kaut ko viltojis?
Viltojis! «Daiļava» atklāti jautāja, vai neesmu kaut ko viltojis. Viņš vaicāja to strauji, ar acīm redzamu interesi. Es paskatījos uz viņu, jutos dziļi aizskarts un neatbildēju.
— Ak tu kungs, tas var gadīties vislabākajam darbiniekam! — viņš teica, lai mani nomierinātu. Viņš tiešām domāja, ka es biju kaut ko viltojis.
— Kas tad var gadīties pašam labākajam darbiniekam? — es vaicāju. — Jūs gribat teikt, ka jebkurš var viltot ierakstu? Paklausieties, mīļais cilvēk, vai tiešām jūs domājat, ka es varu rīkoties tik nekrietni? Es?
— Bet, dārgais, man šķiet, jūs pats teicāt..
Es atmetu galvu, novērsos no «Daiļavas» un sāku raudzīties uz otru ielas pusi.
Pēkšņi ievēroju sarkanu tērpu, sieviete sarkanā tērpā tuvojās mums kopā ar kādu vīrieti. Ja nebijusi šī saruna ar «Daiļavu», ja mani nebūtu aizskārušas viņa neglītās aizdomas un es nebūtu atmetis galvu un aizgriezies projām, tad varbūt sieviete sarkanajā kleita paietu man garām un es viņu pat nepamanītu. Kāda man tur galu galā daļa? Kāda man daļa, ja tas būtu pat galma dāmas Nāgelas tērps?
«Daiļava» stāvēja un runāja, pūlēdamies izlabot savu pārsteidzību. Es viņā nemaz neklausījos, tikai neatlaidīgi skatījos uz sarkano tērpu, kas nāca aizvien tuvāk. Piepeši mani pārņēma trīsas, it kā būtu iedūrusies adata, un, nepaverot lūpas, es čukstēju:
— Ilajali!
Tagad arī «Daiļava» pagriezās, pamanīja abus nācējus, dāmu un kungu, sveicināja viņus un pavadīja ar skatienu. Es nesveicināju vai varbūt tomēr sveicināju.
Sarkanais tērps aizslīdēja pa Kārļa Juhana ielu un pazuda.
— Kas bija viņas pavadonis? — «Daiļava» vaicāja.
— «Hercogs», vai tad jūs neredzējāt? Viņu sauc par «Hercogu». Vai jūs pazīstat šo sievieti?
— Jā, mazliet. Vai tad jūs viņu nepazīstat?
— Nē, — es atbildēju.
— Bet man likās, jūs viņai zemu palocījāties.
— Vai tiešām?
— Hē, vai tad ne? — «Daiļava» atteica. — Dīvaini! Visu laiku jūs taču skatījāties tikai uz viņu.
— Un kā jūs viņu pazīstat? — es jautāju. Patiesībā viņš šo sievieti nemaz lāgā nepazīstot. Tas noticis pērngad kādā rudens vakarā. Bijis jau krietni vēls. Viņš un divi viņa draugi jautrā noskaņa nākuši ārā no kafejnīcas «Grand», un tad viņi satikuši šo sievieti vienu pašu pie Kammermeijera grāmatu tirgotavas un uzrunājuši. Sākumā viņa bijusi noraidoša, bet viens no viņiem, īsts velna puika, skaidri un gaiši lūdzis atļauju viņu pavadīt uz mājām. Viņš neaizskaršot viņai ne matiņa, kā mēdzot teikt, vienīgi pavadīšot viņu līdz durvīm, lai pārliecinātos, ka viņa tikusi mājās, citādi viņam nebūšot visu nakti miera. Ejot viņš tērgājis vienā tērgāšanā, melsis visādas blēņas, dēvējis sevi par Valdemāru Aterdagu un teicis, ka esot fotogrāfs. Beidzot arī meitene sākusi smieties par viņa jokiem un atļāvusi sevi pavadīt līdz pašām mājām.
— Nu un tālāk? — es vaicāju, elpu aizturējis.
— Tālāk? Nu, par to labāk nerunāsim! Viņa taču ir sieviete!
Brītiņu abi klusējam.
— Nē, pie joda, vai tiešam tas bija «Hercogs»? Ak tad tāds viņš izskatās! —
«Daiļava» domīgi piebilda. — Nu, ja viņa aizgāja ar šo kundziņu, tad es par viņu daudz nedodu.
Es joprojām klusēju. Jā, protams, «Hercogs» viņu pavedinās! Nu lai! Kāda man tur daļa? Es novēlēju šai skaistulei laimīgu ceļu, lai iet, no kurienes nākusi! Mēģināju sevi mierināt, domādams par viņu nelāgi, priecājos, ka varu viņu domas iemīt dubļos.
Man tikai bija dusmas, ka pacēlu cepuri, sveicinot šo pārīti, ja es tā tiešām tiku darījis. Kāpēc man vajadzēja pacelt cepuri tādu cilvēku priekšā? Es par viņu vairs nebēdāju, nepavisam nebēdāju; viņa arī nemaz vairs neizskatījās skaista, bija tāda apvītusi. Ptu, nelabais, krietni apvītusi! Var jau būt, ka viņa skatījās tikai uz mani, tas nebūtu nekāds brīnums — varbūt viņu sāk mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Bet tāpēc jau es nekritīšu viņas priekšā ceļos un kā nelga viņu nesveicināšu, it īpaši, ja viņa pēdējā laikā tik aizdomīgi novītusi. Lai viņu ņem «Hercogs», labu veiksmi! Varbūt pienāks diena, kad es lepni paiešu viņai garām, pat nepametis skatienu uz viņas pusi.
Var gadīties, ka es tā rīkojos pat tajā gadījumā, ja viņa neatlaidīgi raugās uz mani un ir ģērbusies asinssarkanā tērpā. Tas ļoti var gadīties! He-he-he, tas tik būtu triumfs!
Cik es pats sevi pazīstu, tad esmu spējīgs vēl šonakt uzrakstīt drāmu, un pēc dienam astoņām šī jaunkundze ar visiem saviem daiļumiem zemosies manā priekšā..
— Sveiki! — es strupi teicu.
Bet «Daiļava» mani aizturēja, vaicādams:
— Ko jūs tagad darāt?
— Ko es daru? Rakstu, protams. Ko citu lai es darītu? No tā jau es dzīvoju.
Pašlaik strādāju pie lielas drāmas «Krusta zīme» ar viduslaiku sižetu.
— Deviņi pērkoni! — «Daiļava» iesaucās sirsnīgā sajūsmā. — Ja jūs to uzrakstīsiet, tad…
— Par to nav ko raizēties! — es atteicu. — Pēc dienam astoņām, es domāju, jūs par mani kaut ko dzirdēsiet. To teicis, es aizgāju.
Pārnācis mājās, tūdaļ griezos pie saimnieces un palūdzu lampu. Man bija ļoti vajadzīga lampa — šonakt negribēju iet gulēt, galva bija pilna ar drāmu, un es biju pārliecināts, ka līdz ritam uzrakstīšu krietnu tiesu. Savu lūgumu saimniecei izteicu ļoti pazemīgi, ievērojis, ka, man atgriežoties, viņa neapmierināti saviebjas.