— Esmu gandrīz pabeidzis ievērojamu drāmu, — es teicu, trūkst vēl tikai dažu ainu, un esmu gatavs apzvērēt, ka šo lugu man no rokām izraus viens vai otrs teātris, iekāms es pats to piedāvāšu. Ja jūs neatteiktos izdarīt man lielu pakalpojumu, tad…
Taču saimniecei lampas nebija. Viņa padomāja, tomēr neatcerējās, ka viņai kaut kur būtu nolikta lampa. Ja es pagaidītu līdz divpadsmitiem, tad varētu dabūt virtuves lampu. Bet kāpēc es nepērkot sveci?
Es cietu klusu. Man nebija naudas, ar ko nopirkt sveci, saimniece taču to zināja.
Mans nodoms atkal cieta neveiksmi. Ķēkša sēdēja šajā istabā, viņa sēdēja te un negāja virtuvē. Tātad tur lampa pat nebija aizdegta. Es stāvēju un domāju par to, bet nekā neteicu.
Pēkšņi ķēkša man sacīja:
— Es, rādās, jūs nupat redzēju iznākam no pils? Vai jūs tur ieturējāt pusdienas?
— Un viņa nodārdināja smieklus par šo savu joku.
Es apsēdos, paņēmu savus papīrus un gribēju te kaut cik pastrādāt. Izplāju papīrus uz ceļgaliem un cieši skatījos grīdā, lai neizkliedētu uzmanību. Taču nekas nelīdzēja, itin nekas nelīdzēja, nevarēju uzrakstīt ne rindiņu. Ienāca saimnieces meitenes un sāka jārēties ar kaķi, šis kaķis bija apbrīnojami liels un gandrīz bez spalvas; kad meitenes pūta kaķim acīs dvašu, tajās sariesās asaras un ritēja lejā pa purnu.
Saimnieks un vēl divi vīri sēdēja pie galda un spēlēja kārtis. Tikai saimniece, kā vienmēr, darbojās, viņa sēdēja un kaut ko šuva. Viņa labi saprata, ka šajā kņadā es nevaru rakstīt, bet vairs nelikās par mani ne zinis. Viņa pat pasmaidīja, kad ķēkša man vaicāja par pusdienām. Visi mājinieki bija noskaņoti pret mani naidīgi; pēc tam kad biju spiests atdot savu istabu, visi, liekas, uzskatīja, ka viņiem ir tiesības izturēties pret mani kā pret liekēdi. Pat šī ķēkša, šī mazā, brūnacainā ielas skuķe ar zemu pieri un plakanām krūtīm, vakaros ņirgājās, kad es ņemu sviestmaizes. Viņa nemitīgi mani tincināja, kur es ieturot pusdienas, jo esot mani redzējusi bakstām zobus, iznākot no kafejnīcas «Grand». Skaidrs, ka viņa zināja par manu postu un priecājās, ka var par mani pazoboties.
Visas šīs domas drūzmējās man galvā, un es nespēju uzrakstīt nevienu pašu repliku savai drāmai. Visi mēģinājumi bija veltīgi. Galva man sāka dīvaini džinkstēt, un beidzot biju spiests pārtraukt rakstīšanu. Iebāzu papīrus kabatā un pacēlu acis.
Tieši man pretī sēdēja ķēkša, un es skatījos uz viņu, skatījos uz viņas šauro muguru un slīpajiem, vēl gluži šaurajiem pleciem. Kādēļ viņa man uzbrūk? Un ja es arī būtu iznācis no pils — kas par to? Kas viņai par bēdu? Pēdējās dienās viņa nekaunīgi par mani smējās, ja es uz kāpnēm paklupu vai mani svārki aizķērās aiz kādas naglas un ieplīsa. Vakar viņa bija savākusi manas lugas melnrakstus, ko biju nosviedis priekšnamā ienesusi istabā un lasījusi citiem priekšā, lai mani izņirgātu. Es viņu nekad nebiju apvainojis, ne reizi nebiju lūdzis izdarīt man kādu pakalpojumu. Gluži otrādi, es pats sev vakaros uzklāju guļvietu uz grīdas, negribēdams viņu apgrūtināt.
Viņa izsmēja mani arī tāpēc, ka man izkrīt mati. Rītos mazgājamā bļodā peldēja mati, un tas viņu uzjautrināja. Manas kurpes bija nonēsātas, it sevišķi tā, kurai pārbrauca pāri maizes rati, un viņa uzjautrinājās arī par tām. «Ir nu gan kurpes, lai dievs nedod!» viņa teica. «Redzat, katra ir īsta suņu būda!» Un viņai bija taisnība, manas kurpes bija pagalam nonēsātas, bet patlaban es nevarēju nopirkt jaunas.
Kamēr es tā sēdēju un brīnījos par ķēkšas atklāto naidīgumu pret mani, saimnieces meitenes bija sākušas ķircināt večuku, kas gulēja gultā. Viņas lēkāja ap gultu un bija galīgi aizrāvušās ar šo rotaļu. Pēc tam viņas paņēma salmus un kutināja vecītim ausis. Laiciņu es viņās noraudzījos un neiejaucos šajās ēverģēlībās. Večuks pat pirkstu nepakustināja, lai aizsargātos. Viņš tikai nikni raudzījās uz savām mocītājām un skurināja galvu, lai atbrīvotos no ausīs iebāztajiem salmiem.
Šis skats mani aizvien vairāk uzbudināja, bet es nevarēju novērst acis. Tēvs pacēla galvu, sāka smieties par meiteņu izdarībām un pat pievērsa tam pārējo kāršu spēlmaņu uzmanību. Kādēļ vecītis nepakustējās, kādēļ neaizgrūda meitenes projām ar roku? Es piecēlos un pagājos uz gultas pusi.
— Lieciet viņu mierā! Lieciet viņu mierā! Viņš ir triekas ķerts! — saimnieks man uzsauca.
Un, baiļodamies, ka man nakts laikā neparāda durvis, baiļodamies modināt saimniekā nepatiku, es atgriezos savā vietā un sēdēju mierīgi. Kādēļ lai es riskēju ar pajumti un sviestmaizēm, iejaucoties ģimenes ķildās? Šā pusdzīvā večuka dēļ? Un es jutu, ka kļūstu ciets kā krams.
Taču mazās negantnieces nemitējās mocīt vecīti. Viņas uzjautrinājās, ka viņš nevar pakustināt galvu, un sāka bāzt viņam salmus acīs un nāsīs. Večuks blenza uz skuķēm ar negantu skatienu, bet nespēja nedz pakustēties, nedz izrunāt kādu vārdu.
Piepeši viņš ar pūlēm mazliet pacēlās un iespļāva vienai meitenei tieši sejā; tad vēlreiz paslējās un mēģināja iespļaut arī otrai, bet netrāpīja. Redzēju, ka saimnieks nomet kārtis uz galda un pieskrien pie gultas. Viņš bija piesārtis un kliedza:
— Kā tu uzdrošinies spļaut bērniem acīs, tu vecais kraķi!
— Bet, mīļais dievs, meitenes taču viņam nedeva miera! — es, vairs nespēdams savaldīties, izsaucos. Tomēr visu laiku baiļojos, ka mani nepadzen, tāpēc nesaucu skaļi, tikai viss trīsēju aiz uzbudinājuma.
Saimnieks pievērsās man:
— Nu, paklausieties! Kāda jums tur daļa, velns ar ārā! Turiet muti, vai dzirdat!
Tā būs labāk, citādi..
Tagad arī saimniece pacēla balsi, un visā mājā atskanēja lamas.
— Vai jūs visi esat kļuvuši traki? — viņa kliedza. — Ja negribat, lai jūs abus izsviežu ārā, tad sēdiet mierīgi! Hā, nepietiek vēl ar to, ka es šim draņķim dodu patvērumu un ēdienu, viņš vēl te cels skandālu, velns tāds! To es vairs necietīšu, saku skaidri un gaiši! Šš! Klusu, skuķi, noslaukiet puņķainos degunus, citādi es pati to izdarīšu! Šitādu cilvēku vēl neesmu redzējusi! Ienāk no ielas bez nevienas ēras, pat nevar nopirkt utu ziedi, bet nakts laikā ceļ traci, brūk virsū uzturētājiem. Nē, to es necietīšu, vai dzirdat, lai svešie vācas prom! Es gribu mieru savās mājās, uz to man ir tiesības!
Es neteicu ne vārda, pat muti nepavēru, atkal apsēdos pie durvīm un klausījos šajā jandāliņā. Visi kliedza cits caur citu, pat bērni un ķēkša, kas gribēja paskaidrot, kā ķīviņš sācies. Ja vien es cietīšu klusu, tad tracis drīz norims; tas nenoies pārāk tālu, ja tikai nesacīšu ne vārda. Un ko tad es drīkstēju iebilst? Ārā bija ziema un nakts. Vai tādā laikā var sist dūri pret galdu un pastāvēt uz savu taisnību? Nē, nekādas pārgalvības! Tāpēc es sēdēju klusi un negāju projām, lai gan mani gandrīz dzīšus dzina. Es nenovērsu acis no Kristus oleogrāfijas pie sienas un stūrgalvīgi klusēju, lai saimniece teica ko teikdama.
— Ja jūs to tēmējat uz mani, cienītā, tad mani nevajadzēs ilgi lūgties, — viens no spēlmaņiem ierunājās.
Viņš piecēlās kājās. Piecēlās arī otrs spēlmanis.
— Nē, ne jau uz tevi, arī uz tevi ne, — saimniece atbildēja. — Ja vajadzīgs, es parādīšu, kuru es domāju. Jā, tad reiz būs skaidrs…
Viņa runāja aprauti, deva man šos mazos dūrienus ar nelieliem pārtraukumiem, ar nolūku vilcinājās, likdama saprast, ka domājusi tieši mani. «Mieru!» es pats sev uzsaucu. «Tikai mieru! Atklāti viņa mani nedzen projām. Neizrādi nekādu augstprātību! Nekādu nevajadzīgu lepnumu! Aizbāz ausis!… Cik Kristum oleogrāfijā savādi, zaļi mati!… Tie ir ļoti līdzīgi zālei vai, izsakoties smalkāk un tiešāk, leknai pļavu zālei. Cik pareizi es to apzīmēju! Leknai pļavu zālei…» Un tūlīt viena doma sasaistījās ar otru: leknā, zaļā zāle lika man atcerēties bībeles vārdus, ka cilvēka dzīve ir līdzīga zālei, visa zaļā zāle nodegs; un es sāku domāt par pastaro dienu, kad viss ies bojā liesmās, un man iešāvās prātā zemestrīce Lisabonā, un tad es acu priekšā ieraudzīju metāla spāniešu spļaujamtrauku un melnkoka rakstāmpiederumus, kādi bija Ilajali istabā. Ak, viss ir iznīcīgs! Visa zaļā zāle nodegusi. Visus gaida četri kapa dēļi un Andersena jaunkundzes līķauti pievārtē pa labi…