Tas viss pazibēja manās smadzenēs tajā izmisuma pilnajā brīdī, kad saimniece dzīrās mani padzīt.
— Viņš pat neklausās! — viņa iesaucās. — Es saku, ārā no manas mājas, vai dzirdat! — viņa kliedza. — Dievs lai stāv man klāt, viņš ir traks! Vācieties pie velna, reiz tam taču jādara gals!
Es palūkojos uz durvīm, bet ne jau tādēļ, lai aizietu, — man bija iešāvusies galvā nekaunīga doma: ja durvīs būtu atslēga, es to aizgrieztu, ieslēgtos te kopā ar visiem citiem, lai tikai varētu palikt. Mani pārņēma paniskas bailes, ka atkal atradīšos uz ielas. Bet atslēgas durvīs nebija, un es piecēlos kājās; vairs nebija nekādu cerību.
Piepeši cauri saimnieces kliedzieniem bija dzirdama viņas vīra balss. Pārsteigts es apstājos. Tas pats cilvēks, kas nupat man bija draudējis, tagad, kā par brīnumu, sāka mani aizstāvēt. Viņš teica:
— Vai tad tu nezini, ka nakts laikā nevar cilvēku dzīt ārā no mājas? Par to likums soda.
Es nezinu, vai tiešām likums par to soda, diezin vai tā varētu būt, bet viss jau ir iespējams; tad saimniece tūlīt atguvās, nomierinājās un vairs mani netramdīja. Viņa pat nolika man vakariņām divas sviestmaizes, bet es tās neņēmu — aiz pateicības pret viņas vīru es tās neņēmu, teikdams, ka esmu jau paēdis pilsētā.
Kad beidzot izgāju priekšnamā, lai liktos guļus, saimniece man sekoja, apstājās uz sliekšņa, viņas lielais, piebriedušais vēders draudīgi izriezās pret mani, un viņa skaļi teica:
— Jūs te pārguļat pēdējo reizi, lieciet to vērā!
— Jā, jā, — es atbildēju.
Gan jau es rīt atradīšu kaut kur pajumti, ja tikai pacentīšos. Pagaidām es priecājos, ka netiku izdzīts ārā uz ielas.
Nogulēju līdz pieciem vai sešiem no rīta. Bija vēl tumšs, kad pamodos, tomēr tūdaļ piecēlos; aukstuma dēļ biju gulējis ar visām drēbēm, tāpēc ģērbšanās atkrita.
Padzēros ūdeni, atvēru durvis un klusi izgāju ārā, baiļodamies satikt saimnieci.
Ielās bija vienīgi daži policisti, kas dežurēja visu nakti, drīz parādījās daži vīri, sāka izdzēst gāzes laternas. Klīdu bez mērķa, nonācu līdz kapsētai un beidzot līdz cietoksnim. Vēl gribējās gulēt, es salu, no ilgās iešanas sāpēja kājas un mugura, biju ļoti izsalcis un, apsēdies uz kāda sola, sāku snaust. Trīs nedēļas biju pārticis no tām sviestmaizēm, ko man saimniece iedeva rītos un vakaros. Tagad jau veselu diennakti nebiju ēdis, pakrūtē smeldza; visdrīzākā laikā bija jāmeklē kāda izeja. Tā domājot, es atkal aizmigu, sēdēdams uz sola…
Mani piecēla cilvēku balsis, un, kad biju nokratījis miegu, redzēju, ka jau iestājusies gaiša diena un pilsēta pamodusies. Es arī piecēlos un devos tālāk. Pār kalniem lēca saule, debesis bija dzidras un tīras, un, priecādamies par skaisto rītu pēc šīm garajām tumšajām nedēļām, es aizmirsu savas raizes, man šķita, ka daudzreiz esmu pieredzējis vēl smagākus brīžus. Papliķēju sev pa krūtīm un saku dungot kādu dziesmiņu. Mana balss skanēja tik vārgi, tik skumīgi, un tas mani saviļņoja līdz asarām. Šī brīnišķā diena, gaišās, starojošās debesis mani ietekmēja pārāk spēcīgi, un es sāku raudāt skaļā balsī.
— Kas jums kait? — kāds vīrietis man vaicāja.
Es neatbildēju, tikai steidzos projām, aizslēpis seju ar rokām.
Nonācu ostā. Tur bija pieenkurojies liels kuģis ar Krievijas karogu un izkrāva ogles. Es izlasīju kuģa nosaukumu — «Kopegoro». Kādu laiku izklaidējos, vērodams, kas notiek uz svešā kuģa klāja. Kuģis acīmredzot bija gandrīz izkrauts, jo, neraugoties uz balastu, skala pie borta jau rādīja deviņas pēdas virs ūdens līmeņa.
Kad krāvēju smagie zābaki skāra kuģa klāju, kuģis dobji atbalsoja viņu soļus.
Saule, gaisma, jūras sāļā elpa, visa šī straujā un līksmā rosme uz kuģa mani satrauca, asinis sāka pulsēt spēcīgāk. Pēkšņi man ienāca prātā, ka varbūt, te sēdēdams, es varētu uzrakstīt dažas savas lugas ainas. Izvilku no kabatas papīrus.
Mēģināju izdomāt kādu repliku, ko vajadzēja teikt mūkam, — spēcīgus, dusmu un nepateicības pilnus vārdus, taču tas man neizdevās. Tad es pametu mūku un gribēju attēlot runu, ko tiesnesis saka altāra apgānītājai; uzrakstīju puslappusi un atmetu ar roku. Es nepratu piešķirt runai vajadzīgo patosu. Visapkārt man rosījās cilvēki, dārdēja celtņi, čīkstēja grieztuves, žvadzēja ķēdes, un tas viss nemaz neatbilda drūmajai, klusajai viduslaiku atmosfērai, kurai kā smagai miglai vajadzēja piesātināt manu drāmu. Salocīju papīrus un piecēlos.
Tomēr es biju nokļuvis uz pareizām sliedēm un skaidri noģidu — ja nekas neatgadīsies, darbs sekmēsies labi. Kaut jel es atrastu kādu vietiņu, kur piemesties!
Domās nogrimis, apstājos ielas vidū, tomēr nevarēju atcerēties nevienu vietu visā pilsētā, kur varētu patverties kaut uz īsu laiku. Citas izejas nebija — man jādodas atpakaļ uz pansionātu ceļotājiem «Vaterlande». To iedomājot, es nodrebēju un apgalvoju sev, ka tas nav iespējams, tomēr vilkos uz priekšu un tuvojos aizliegtajai vietai. Protams, tas ir pazemojoši, ļoti pazemojoši un apkaunojoši, bet citas izejas nav. Es nebiju augstprātīgs, droši varēju sacīt, ka visā pasaulē nav par mani pazemīgāka cilvēka. Un es gāju tālāk.
Pie vārtiem apstājos un vēlreiz pārdomāju. Jā, lai notiek kas notikdams, man tomēr jāriskē. Vai tā nebija tikai tukša runāšana? Pirmkārt, es palikšu tikai dažas stundas, otrkārt, nedod dievs, ka es tur vēl kādreiz meklēšu pajumti. Iegāju pagalmā.
Iedams pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem, es joprojām šaubījos un, nonācis pie durvīm, gandrīz griezos atpakaļ. Es sakodu zobus. Nē, lepnums šobrīd ir lieks!
Ļaunākā gadījumā es varētu atvainoties, sacīt, ka esmu atnācis pateikt ardievas, un norunāt, kad atdošu savu īres parādu. Atvēru durvis uz priekšnamu.
Iegājis paliku stāvam. Tieši man priekšā, nedaudz soļu atstatu, stāvēja pats saimnieks kailu galvu, bez svārkiem un raudzījās pa atslēgas caurumu istabā. Viņš ar roku pamāja, lai izturos klusi, un atkal sāka raudzīties pa atslēgas caurumu. Turklāt viņš smējās.
— Panāciet šurp! — viņš čukstus uzsauca. Es tuvojos viņam, iedams uz pirkstgaliem.
— Paskatieties! — viņš apslāpētos smieklos trīcēdams, sacīja. — Paskatieties iekša! Hi-hī! Redzat, tur viņi guļ! Paskatieties uz večuku! Vai jūs veco redzat?
Gulta, tieši zem Kristus oleogrāfijas, es ieraudzīju divus cilvēkus — saimnieci un atbraukušo jūrnieku; uz tumšas segas baltoja viņas kājas. Bet gultā pie otras sienas sēdēja viņas tēvs, triekas ķertais večuks, un skatījās, sagumis uz priekšu, kā parasti sarāvies čokurā, nespēdams pakustēties…
Es pagriezos pret saimnieku. Viņš tikai ar pūlēm valdījās, lai nesmietos skaļi. Ar roku viņš bija aizspiedis degunu.
— Vai jūs redzējāt veco? Ak dievs, vai jūs redzējāt veco? Tas tur sēž un skatās!