— Un viņš no jauna pieplaka pie atslēgas cauruma.
Es aizgāju pie loga un apsēdos. Šis briesmīgais skats bija satraucis manas domas, iznīcinājis visu manu jauko noskaņu. Bet kāda man tur daļa? Ja pats vīrs ar to samierinās, pat uzjautrinās, kāpēc tad man tas jāņem pie sirds? Bet par večuku maza bēda. Viņš droši vien to redzējis ne vienreiz vien. Varbūt viņš tā sēdēdams guļ. Vai varbūt jau ir miris. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņš jau ir miris. Un mana sirdsapziņa nomierinājās.
Atkal izvilku no kabatas savus papīrus un gribēju atvairīt visus apkārtējos iespaidus. Teikums tiesneša runā bija aprauts puse: «Tā man pavēl dievs un likums, tā pavēl manu gudro vīru padome, tā pavēl mana sirdsapziņa…» Es lūkojos ārā pa logu, lai pārdomātu, ko pavēl viņa sirdsapziņa. Istabā bija dzirdams apslāpēts troksnis. Nē, tas mani nemaz neskāra; večuks turklāt ir miris, varbūt jau nomiris šorīt četros. Tātad man ir pilnīgi vienalga, kas tas ir par troksni. Bet, velns ar ārā, kādēļ es par to domāju? Tikai mieru!
«Tā pavēl mana sirdsapziņa…»
Taču viss bija it kā sazvērējies pret mani. Vīrs vairs nemaz nevarēja valdīties, skatīdamies pa atslēgas caurumu, es dzirdēju viņa apslāpētos smieklus, redzēju viņu kratāmies smieklos. Arī notikumi ārā mani izklaidēja. Otrpus ielas uz ietves saulē sēž mazs puišelis un rotaļājas — mierīgi un bezrūpīgi viņš sien kopā papīra sloksnītes.
Piepeši viņš pietrūkstas kājās un nikni iekliedzas, atmuguriski atkāpjas ielas vidū un skatās uz kādu sarkanbārdi, kas izliecies ārā pa logu un uzspļāvis puišelim uz galvas.
Mazais aiz dusmām raud un neganti lamājas, bet sarkanbārdis logā tikai smejas; tas ilgst kādas piecas minūtes. Es novēršos, lai neredzētu raudošo puišeli.
… «Tā pavēl mana sirdsapziņa…»
Nespēju tikt no vietas. Beidzot viss sajuka, man pat šķita, ka arī iepriekš uzrakstītais nekur neder, ka visa šī iedoma ir tīrās aplamības. Viduslaikos taču nevar runāt par sirdsapziņu. Sirdsapziņu pirmais bija izgudrojis deju skolotājs Šekspīrs, un tiesneša runa nekur nederēja. Tātad šīs lappuses jāmet laukā? Es tās vēlreiz pārlasīju, un manas šaubas tūlīt izgaisa: atradu lieliskas vietas, veselas ārkārtīgi vērtīgas lappuses. Un es atkal jutu kaismu dziņu ķerties pie darba un pabeigt lugu.
Piecēlos un devos uz durvīm, nevērodams saimnieka mājienus, lai neceļu troksni.
Apņēmības pilns es izgāju no priekšnama, uzkāpu otrajā stāvā un iegāju sava agrākajā istabā. Stūrmaņa taču tur nebija — kas man var liegt te brīdi uzturēties? Es nepieskaršos viņa mantām, pat neapsēdīšos pie galda, bet sēdēšu uz krēsla pie durvīm, man ar to pietiek. Es ātri izplāju papīrus uz ceļgaliem.
Kādu laiku viss veicās lieliski. Galvā veidojās frāze pēc frāzes, un es aizgūtnēm rakstīju. Pierakstīju lappusi pēc lappuses, darbs sekmēt sekmējas; sajūsmā par savu iedvesmu reizēm pat klusi iekliedzos un biju pavisam aizmirsies. Man iešāvās prātā laimīga iedoma par baznīcas zvanu, kam jāskan lugas vienā vieta. Viss veicas apbrīnojami.
Pēkšņi dzirdu uz kāpnēm soļus. Es nodrebu un gandrīz vai zaudēju apvaldu, esmu it kā sagatavojies lēcienam, izbijies, gatavs uz visu, briesmīgu baiļu pārņemts, aiz bada mani nervi ir iedragāti. Satraukts es klausos, sažmiedzis rokā zīmuli, un vairs nevaru uzrakstīt ne vārda.
Durvis atveras. Istabā ienāk tie divi, kurus biju redzējis apakšā pa atslēgas caurumu.
Es nepagūstu pat atvērt muti, lai atvainotos, kad saimniece, it kā nokritusi no mākoņiem, sāk kliegt:
— Žēlīgais dievs, viņš atkal sēž te!
Atvainojiet! — es saku un gribu vēl ko piebilst, bet netieku pie vārda. Saimniece plaši atrauj vaļā durvis un kliedz:
— Tūlīt vācieties prom, citādi saukšu policiju! Es pieceļos.
— Gribēju tikai no jums atsveicināties, — es murminu, — un tāpēc jūs gaidīju.
Neesmu nekam pieskāries, sēdēju te…
— Nekas jau nav noticis! Velns ar ārā! Lai viņš te paliek! — jūrnieks ierunājas.
Kāpjot lejā, mani pēkšņi pārņēma negantas dusmas uz šo resno, piebriedušo sievieti, kas man sekoja uz papēžiem, lai dabūtu mani ātrāk projām; brīdi es apstājos, mani smacēja vesels birums lamu vārdu, kurus gribēju mest viņai acīs. Taču es laikam apdomājos un klusēju, klusēju aiz pateicības pret svešo cilvēku, kas nāca saimniecei aiz muguras un to visu dzirdētu. Saimniece neatlaidīgi man sekoja un nemitīgi lamājās, no tā manas dusmas pieauga ar katru soli.
Mēs iznācām pagalmā, es gāju pavisam gausi, šaubīdamies, vai būtu vērts izgāzt žulti pār saimnieci. Mani smacēja niknums, prātā iešāvās asinskāras domas, biju gatavs nogalināt viņu uz vietas, iespert ar kāju pa vēderu. Šai brīdī sadūros ar izsūtāmo, viņš paklanījās, bet es neatbildēju. Viņš griezās pie saimnieces, kas stāvēja man aiz muguras, un es dzirdēju, ka viņš vaicā pēc manis. Tomēr es nepagriezos.
Tikko izeju pa vārtiem, tā izsūtāmais mani panāk, atkal paklanās un aptur. Viņš pasniedz man vēstuli. Nevērīgi atplēšu aploksni, no tās izkrīt desmitkronu banknote, bet nekādas vēstules nav.
Es raugos uz izsūtāmo un vaicāju:
— Kas tie par jokiem? Kas sūta šo vēstuli?
— Es nezinu. Kāda dāma man lika to atnest jums.
Es apmulstu. Izsūtāmais aiziet. Tad iebāžu banknoti atpakaļ aploksnē, saņurcu aploksni, pagriežos un pieeju pie saimnieces, kura joprojām skatās uz mani no vārtiem, un iesviežu aploksni viņai sejā. Nesaku ne vārda, ne pušplēsta vārdiņa, tikai, aizejot pār plecu pavēries atpakaļ, redzu, ka viņa izvelk saburzīto papīriņu.
Hā, tā, lūk, jāizturas! Nevajag ielaisties nekādās runās ar šo diedelnieci, bet mierīgi jāsaburza liela naudas zīme un jāiesviež ienaidniecei sejā. To sauc par cieņas pilnu uzvedību! Tā jāizturas pret tādām nekauņām!…
Kad biju nonācis līdz Tomtes ielai un stacijas laukumam, man acu priekšā piepeši viss sagriezās, galvā sāka šalkt, un, lai nenokristu, es atslējos pret kādas mājas sienu.
Es vairs nespēju iet tālāk, pat nespēju izslieties taisni, un tā es paliku, atbalstījies pret sienu, un jutu, ka sāku zaudēt samaņu. Bet šis gurdums vēl jo vairāk iekveldināja manas ārprātīgās dusmas, un es spēru kāju pret ietvi. Es mēģināju arī citādi atdabūt spēkus — sakodu zobus, saraucu pieri, izmisis valbīju acis, un tas viss tiešām it kā palīdzēja. Domas noskaidrojās, sapratu, ka mans gals ir tuvu. Ar rokām atgrūdos no sienas; iela vēl joprojām šūpojās acu priekšā. Aiz niknuma man uznāca žagas, es visiem spēkiem cīnījos pret šo vājumu, drosmīgi turējos kājās, es negribēju saļimt, gribēju nomirt stāvus.
Garām lēnām pabrauc rati, un es skaidri redzu, ka ratos ir kartupeļi, tomēr aiz dusmām, aiz iecirtības es saku, ka tie nav kartupeļi, bet gan kāpostu galviņas, nikni apzvēru, ka tās ir kāpostu galviņas. Es skaidri dzirdu savu balsi un apzināti joprojām apzvēru, ka tie ir kāposti, un daru to tikai tādēļ, lai gūtu bezjēdzīgu mierinājumu, ka esmu nepareizi zvērējis. Es reibinos šajos briesmīgajos melos, paceļu gaisā trīs pirkstus un trīcošām lūpām pie dieva tēva, dēla un svētā gara zvēru, ka tās bija kāpostu galviņas.
Laiks ritēja. Es noslīgu uz kāpnēm tepat blakus un noslaucīju sviedrus no pieres un kakla, dziļi ievilku elpu un pūlējos nomierināties. Saule slīga uz rietu, bija jau pievakare. Es no jauna sāku prātot par savu stāvokli, mani atkal sāka mocīt izsalkums, bet pēc dažām stundām jau iestāsies nakts. Vajadzēja atrast kādu izeju, kamēr vēl laiks. Domas no jauna tiecās uz istabu, no kuras mani padzina. Es nepavisam nedomāju tur atgriezties, tomēr nespēju atvairīt šo domu. Patiesībā saimniecei bija pilnīgas tiesības mani padzīt. Kā gan es varu gaidīt, lai man dod pajumti par brīvu! Turklāt viņa lāgu lāgiem man atvēlēja ēdienu; pat vakar vakarā, kad es biju saimnieci sakaitinājis, viņa man piedāvāja divas sviestmaizes, piedāvāja aiz labas sirds, jo zināja, ka esmu izsalcis. Tātad man nebija iemesla par viņu sūdzēties, un, sēdēdams uz kāpnēm, es klusībā izlūdzos viņai piedošanu par savu uzvedību. Sevišķi rūgti es nožēloju, ka pēdējā brīdī biju izturējies nepateicīgi un iesviedis viņai sejā naudas zīmi… Desmit kronas! Es piepeši iesvilpos. No kurienes gan izsūtāmais bija atnesis vēstuli? Tikai tagad es to iedomājos ar skaidru galvu un sāku nojaust sakarību. Mani pārņēma sāpes un kauns, vairāk reižu es aizsmakušā balsī čukstēju vārdu «Ilajali!» un šūpoju galvu. Vai tad es vakar vakarā nebiju nolēmis paiet viņai lepni garām, ja viņu satiktu, un parādīt vislielāko vienaldzību?