Taču biju modinājis viņā vienīgi līdzjūtību un pamudinājis atsūtīt šo žēlastības dāvanu. Nē, nē, nē, šiem pazemojumiem nav gala! Pat viņas acīs nevarēju saglabāt cieņu. Es grimu un grimu aizvien dziļāk, lai kā centos noturēties, iegrimu līdz ceļiem, tad pāri viduklim kaunā un nemūžam vairs necelšos, nemūžam! Tā bija pēdējā robeža! Saņemt desmit kronas kā ubaga dāvanu un nerast iespēju tās atsviest atpakaļ slepenajam devējam; ar abām rokām kāri pievākt artavu, lai kas to būtu devis, paturēt un samaksāt par istabu, par spīti dziļam pretīgumam…
Vai es kaut kā nevarētu dabūt atpakaļ šīs desmit kronas? Iet pie saimnieces un pieprasīt tās atpakaļ nebija ne mazākās jēgas. Jāatrod kāda cita izeja, tikai krietni jāpalauza galva. Un dievs vien zina, ka te nepietiek ar parastu domāšanu, te jādomā ar visu savu būtību. Es apsēdos un iegrimu dziļās apcerēs.
Pulkstenis varēja būt ap četriem, pēc pāris stundām es varētu griezties pie teātra direktora, ja mana luga būtu pabeigta. Es izvilku no kabatas manuskriptu un nolēmu par varēm uzrakstīt dažas pēdējās ainas. Es domāju, svīdu un sāku lasīt lugu no paša sākuma, bet netiku uz priekšu.
— Pietiek! Nav ko šaubīties! — es sev sacīju. Un sāku, rakstīju visu, kas ienāca prātā, lai tikai ātrāk tiktu galā un varētu iet projām. Gribēju sevi pārliecināt, ka pār mani atkal nākusi iedvesma, meloju, apzināti pats sevi piemānīju un rakstīju, it kā nemaz nevajadzētu meklēt vārdus. — Labi! Īsts atradums! — es čukstēju. — Tikai raksti!
Beidzot pēdējās frāzes man sāka likties apšaubāmas, tās tik krasi atšķīrās no pirmo ainu replikām, turklāt mūka vārdos nebija ne miņas no viduslaiku izteiksmes.
Es sakodu zīmuli, pielēcu kājās, saplēsu manuskriptu sīkos gabaliņos, lapu pēc lapas, nosviedu cepuri uz ielas un mīdīju to kājām.
— Esmu pagalam! — es izdvesu. — Cienījamās dāmas un kungi, es esmu pagalam! — Un vienā laidā atkārtoju tikai šos vārdus un mīdīju savu cepuri.
Dažus soļus attālu stāv policists un mani novēro. Viņš stāv ielas vidū un neizlaiž mani no redzes loka. Kad es paceļu galvu, mūsu skatieni sastopas; varbūt viņš tur stāvējis jau ilgu laiku un mani vērojis. Es paceļu samīdīto cepuri, uzlieku galvā un eju pie policista.
— Vai jūs varētu man pateikt, cik tagad ir pulkstenis? — es vaicāju.
Mirkli vilcinājies, viņš izvelk pulksteni, visu laiku nenovērsdams no manis acis.
— Četri, — viņš atbild.
— Pareizi, tieši četri! — es saku. — Redzu, ka jūs izprotat savu pienākumu, un es jūs neaizmirsīšu!
To teicis, es devos projām. Policists bija ārkārtīgi pārsteigts, stāvēja vaļā muti, vēl vienmēr turēdams rokā pulksteni. Kad jau biju pagājis garām Ruajālam, es pagriezos un palūkojos atpakaļ — policists vēl aizvien stāvēja turpat un pavadīja mani ar skatienu.
He-hē, tā jāapietas ar lopiem! Jo bezkaunīgāk, jo labāk! Tas šos lopus ietekmē, iebaida.. Jutos ar sevi ļoti apmierināts un sāku dungot. Aiz spēcīgā uzbudinājuma es nejutu ne mazākās sāpes, pat nekādu pretīgumu, apbrīnojami vieglā gaitā es pārgāju pāri tirgus laukumam, nogriezos pie Pestītāja baznīcas un apsēdos tur uz sola.
Galu galā ir taču vienalga, vai šīs desmit kronas aizsūtu atpakaļ vai ne! Ja tās man atsūtītas, tad tās pieder man un tiešām nav svarīgi, no kurienes tās atnestas. Tās bija domātas man, tāpēc vajadzēja ņemt pretī. Nebūtu nekādas jēgas atstāt tās izsūtāmajam. Un muļķīgi būtu tagad sūtīt atpakaļ citas desmit kronas, nevis tās, ko biju saņēmis. Tātad tur nekā vairs nevar līdzēt.
Es sāku vērot tirgus laukuma burzmu un pievērsu domas vienaldzīgiem jautājumiem. Tomēr šīs desmit kronas neizgāja no prāta. Beidzot savilku dūres un saskaitos. «Tas viņu aizvainotu, ja es tās būtu sūtījis atpakaļ,» es pats sev teicu.
«Kādēļ lai es to darītu? Es visu mūžu esmu bijis varen lepns, vienmēr skurināju galvu un sacīju: «Nē, tencinu!» Tagad es redzu, kur tas noved — es atkal atrodos uz ielas.
Pat tad, kad man bija iespējams paturēt labo, silto istabu, es pie pirmā vārda kā dzelts pietraucos kājās, izsviedu desmitkronu naudas zīmes pa labi un pa kreisi un aizgāju…» Es nikni sev pārmetu, ka biju pametis istabu un atkal nokļuvis bezizejā.
«Starp citu, lai velns to visu parauj! Es šīs desmit kronas nebiju lūdzis, pat savās rokās tās ilgi nebiju turējis, bet tūdaļ atdevis, atdevis svešiem, kurus es nekad vairs neredzēšu. Tāds cilvēks es esmu, atdodu visu līdz pēdējai artavai. Un, cik es pazīstu Ilajali, tad viņa nenožēlo, ka sūtījusi man šīs desmit kronas. Par ko tad es uztraucos?
Nekā vairāk taču viņa nevar darīt kā šad tad atsūtīt man desmit kronas. Nabaga meitene jau ir manī iemīlējusies, hē, pat bezcerīgi iemīlējusies…» Tā es sēdēju, un šīs domas vērta mani aplam lepnu. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa manī iemīlējusies, nabaga meitene!..
Pulkstenis nosita pieci. Nervozā pacilātība noplaka, mana galva kļuva it kā tukša un sāka dūkt. Stingi lūkojos uz priekšu un pretī ieraudzīju Ziloņa aptieku. Izsalkums atkal mani briesmīgi mocīja, un es ļoti cietu. Un, tā sēdēdams un skatīdamies tālumā, es pamazām ievēroju kādu cilvēku, beidzot redzēju to pavisam skaidri un pazinu: tā taču ir smalkmaizīšu pārdevēja pie Ziloņa aptiekas!
Es sasparojos, izslienos taisni un sāku pārdomāt. Tiesa, tā taču ir tā pati sieva, viņa sēž tajā pašā vietā. Es dažas reizes iesvilpjos, uzsitu knipi, pieceļos un eju uz aptiekas pusi. Tikai bez muļķībām! Velns ar ārā, ir taču vienalga, vai esmu viņai iedevis negodīgā ceļā iegūtu naudu vai īstas norvēģu kronas no Kongsbergas sudraba!
Negribu kļūt smieklīgs. Aiz pārāk lielas lepnības jau var kājas atstiept…
Aizeju līdz stūrim, apstājos un skatos uz pārdevēju. Smaidu, pamāju kā paziņai un uzrunāju viņu tā, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka atkal esmu te atnācis.
— Labdien! — es saku. — Vai jūs mani neatceraties?
— Nē, — viņa gausi atbild un lūkojas manī.
Es smaidu vēl sirsnīgāk, it kā viņa tikai joka pēc izliktos, ka mani nepazīst, un saku:
— Vai tad jūs neatceraties, ka nesen jums iedevu vairākas kronas? Cik atminos, neteicu ne vārda, tas nav manā dabā, tā es nemēdzu rīkoties. Ja darīšana ar godīgiem cilvēkiem, tad gluži lieki visu norunāt un, tā sakot, slēgt līgumu par sīkumiem. He-hē! Jā, tas biju es, kas jums iedeva naudu.
— Ak tad tas bijāt jūs! Jā, tagad es atminos, nu es jūs pazīstu. .
Un, iekams viņa paspēja pateikties, es jau biju izmeklējis ar acīm gardu maizīti un sacīju:
— Jā, tāpēc esmu atnācis pēc maizītēm. Viņa nesaprot.
— Pēc maizītēm, — es atkārtoju, — tagad esmu atnācis tās saņemt. Vismaz kādu daļu. Visas man šodien nevajag.