— Jūs atnācāt pēc maizītēm? — viņa jautā.
— Nu protams, pēc maizītēm! — es atbildu un skaļi iesmējos. Nu taču viņai to vajadzētu saprast. Es paņemu no galdiņa maizīti — kaut ko līdzīgu frančmaizītei — un sāku ēst..
To redzēdama, sieva izskrien no sava kakta, neviļus izstiepj rokas, lai aizsargātu preci, liekot man saprast — viņa nav gaidījusi, ka es atgriezīšos un viņu aplaupīšu.
— Ak tad ne? Vai tiešām ne? — es vaicāju. Viņa nudien ir dīvaina sieviete! Vai tas kādreiz dzirdēts, ka cilvēks iedod kādam prāvu naudas summu un neprasa to atpakaļ? Redzat nu! Varbūt viņa domā, ka tā bija zagta nauda, ja to viņai tāpat iedevu? Nē, tā viņa nedomājot! Jo labāk! Tad viņa ir ļoti laipna, ka uzskata mani par godīgu cilvēku. Ha-hā! Viņa nudien ir lieliska!
— Bet kāpēc jūs man devāt naudu? — viņa sašutusi iesaucās.
Es viņai paskaidroju, paskaidroju klusi un pārliecinoši:
— Man ir tāds paradums, jo es ticu cilvēkiem. Vienmēr, ja kāds man piedāvā vekseli vai kādu citu ķīlu, es pakratu galvu un saku: «Nē, pateicos!» Dievs mans liecinieks, ka es tā vienmēr daru.
Bet sieviete joprojām mani nesaprata.
Tad es ķēros pie citiem līdzekļiem un bargi teicu, lai viņa negvelž niekus. Vai tiešām viņai nekad nav gadījies, ka pircējs samaksā uz priekšu? Es, protams, domāju turīgus cilvēkus, piemēram, kādu konsulu. Nekad? Jā, bet es taču neesmu vainīgs, ka tāds veids viņai nav pazīstams. Tā rīkojas ārzemēs. Viņa droši vien nav bijusi ārzemēs?… Nē, redzat nu! Tad jau viņa par to nevar spriest…
Un es paņēmu no galda vēl dažas maizītes.
Pārdevēja nikni purpināja un neparko negribēja dot kaut mazu daļiņu no savas preces, pat izrāva man no rokas maizīti un nolika to atpakaļ. Mani pārņēma dusmas, es uzsitu ar dūri pa galdiņu un piedraudēju saukt policiju. Gribu būt pret viņu žēlsirdīgs, es skaidroju, ja paņemtu visu, kas pienākas par šo lielo summu, tad viņu izpostītu. Bet tik daudz man nemaz nevajag, es apmierināšos ar pusi. Turklāt es nekad vairs pie viņas nenākšu. Dievs pasarg, ja viņa ir tāds cilvēks!
Beidzot pārdevēja iedeva man dažas maizītes, kādas četras piecas, ko nocenoja ārkārtīgi augstu, un sacīja, lai es ejot savu ceļu. Bet es joprojām ķīvējos, apgalvoju, ka viņa mani piekrāpusi vismaz par vienu kronu un galīgi nodīrājusi man ādu, plēsdama tādu cenu.
— Vai jūs nezināt, ka par šādu krāpšanu soda? — es brīdināju. — Dievs lai jums žēlīgs! Jūs varat nokļūt spaidu darbos uz visu mūžu, vecā stulbene!
Tad viņa pasvieda man vēl vienu maizīti un sakostiem zobiem teica, lai es ejot projām.
Un es aizgāju.
Hē! Tik bezgodīgu ielas tirgoni es vēl nebiju redzējis! Visu laiku, iedams pāri tirgus laukumam un ēzdams maizītes, es skali lamāju nekaunīgo pārdevēju, atkārtodams visu šo sarunu un man šķita, ka esmu bijis par viņu daudz pārāks. Ēdu maizītes garāmgājēju acu priekšā un pats ar sevi skaļi sarunājos.
Maizītes pazuda cita pēc citas; lai cik daudz es apēdu, tomēr joprojām jutu skaudru izsalkumu. Žēlīgais dievs, vai tad manai ēstgribai nekad nebūs rimta! Savā alkatībā gandrīz apēdu arī pēdējo maizīti, kuru jau pašā sākumā biju nolēmis atdot puišelim Vogmana ielā, tam, kuram uz galvas bija uzspļāvis sarkanbārdis. Visu laiku man prātā stāvēja šis puišelis, nespēju aizmirst viņa seju, kad viņš pielēca kājās un sāka lādēties. Kad sarkanbārdis viņam uzspļāva, viņš pagriezās pret manu logu, lai paskatītos, vai es arī par viņu smejos. Kas zina vai es viņu tur sastapšu! Es steidzos uz Vogmana ielu, mezdams līkumu vietai, kur biju saplēsis savu lugu un kur vēl mētājās daži papīra gabaliņi, izvairījos no policista, kuru biju pārsteidzis ar savu uzvedību, un beidzot atrados pie tās mājas kāpnēm, kur no rīta bija sēdējis puišelis.
Viņa tur vairs nebija, iela bija gandrīz tukša. Bija satumsis, un man neizdevās satikt puišeli. Piesardzīgi noliku maizīti pie durvīm, stipri pieklauvēju un metos projām. «Gan viņš to atradīs,» es sev teicu. «Tiklīdz nāks ārā, tā tūliņ to atradīs!» Un man acīs sariesās asaras aiz prieka, ka puišelis atradīs maizīti.
Atkal nonācu ostā.
Tagad es vairs nejutu izsalkumu, bet saldenās maizītes, ko biju apēdis, sāka šķebināt dūšu. Galvā man atkal šaudījās visneprātīgākās iedomas. Kas notiktu, ja es slepus pārgrieztu kuģa tauvas? Ja es iekliegtos — «Ugunsgrēks!»? Soļoju tālāk gar ostmalu, uzgāju kādu kasti, apsēdos uz tās, saliku rokas klēpī un jutu, ka galvā aizvien vairāk viss sajūk vienā ņūklī, Sēdēju un baidījos pat pakustēties, lai galīgi nesabruktu.
Stingi raudzījos uz «Kopegoro» — kuģi ar Krievijas karogu. Pamanīju pie margām kādu vīru. Sarkanā laterna uz labā borta apgaismoja viņa seju, es piecēlos un viņu uzrunāju. Patiesībā es nemaz negribēju sākt sarunu un negaidīju arī atbildi. Es teicu:
— Vai jūs šovakar dosieties jūrā, kaptein?
— Jā, ļoti drīz, — vīrs atbildēja. Viņš runāja zviedriski. «Laikam soms,» es nodomāju.
— Hm.. Vai jums nevajag vēl kādu matrozi?
Tai brīdī man bija vienalga, ko viņš man atbildēs. Stāvēju, gaidīju un raudzījos uz viņu.
— Nē, kuģa puika gan būtu vajadzīgs, — viņš atbildēja.
Kuģa puika! Es saslējos, slepus noņēmu acenes un iebāzu tās kabatā, tad devos pa trapu uz kuģa.
— Pieredzes man nav, bet es darīšu visu, ko jūs man liksiet. Uz kurieni kuģis dosies? — es vaicāju.
— Vispirms uz Lidsu pēc oglēm un tad uz Kadiksu.
— Labi! — es teicu un sāku pierunāt kapteini. — Man vienalga, uz kurieni jūs braucat. Savu darbu es veikšu.
Vīrs brīdi mani vēroja, kaut ko apsvērdams.
— Vai tu vēl nekad neesi braucis jūrā? — viņš vaicāja.
— Nē, bet es galvoju — dodiet man jebkādu darbu, un es to veikšu. Esmu pieradis pie visa.
Vīrs atkal kaut ko apsvēra. Es jau biju iedomājies, ka tikšu līdzi, un sāku baiļoties, ka mani neatraida.
— Nu, kā būs, kaptein? — es beidzot vaicāju. — Es nudien protu jebkuru darbu.
Ko es runāju! Es būtu gatavais nelga, ja visiem spēkiem necenstos darīt vēl vairāk, nekā no manis prasa! Ja vajadzīgs, es varu stāvēt sardzē divas diennaktis no vietas.
Tas man nāks tikai par labu, man tādas lietas patīk.
— Nu, varam jau pamēģināt, — kapteinis teica un viegli pasmaidīja par maniem pēdējiem vārdiem. — Ja nekas neiznāks, Anglijā varam šķirties.
— Protams! — es līksmi atbildēju. Un atkārtoju, ka Anglijā varam šķirties, ja nekas neiznāks.
Tad viņš man ierādīja darbu.
Kad bijām izbraukuši no fjorda, es atliecu muguru, nosvīdis no drudžainā satraukuma un noguruma, paraudzījos uz krastu un beidzot atvadījos no pilsētas — no Kristiānijas, kur namu logos jau iedegās gaisma.
MISTĒRIJAS
I
Pagājušā gada vasarā kādā mazā Norvēģijas piekrastes pilsētiņā norisa ārkārtīgi neparasti notikumi. Pilsētā negaidot ieradās dīvains svešinieks, kāds Nāgels, ērmīgs šarlatāns, pastrādāja daudzas uztraucošas izrīcības un pazuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Reiz viņu nezin kāpēc pat apmeklēja kāda jauna, noslēpumaina dāma, kas aizbrauca pēc dažām stundām, acīmredzot neuzdrīkstēdamās ilgāk palikt. Taču ar to viss vēl nesākās…
Viss sākās ar to, ka ap sešiem vakarā piekrastē noenkurojās tvaikonis, uz tā klāja iznāca daži pasažieri, viņu vidū — kāds vīrietis, ģērbies spilgti dzeltenā uzvalkā, baltu samta mici galvā. Bija divpadsmitais jūnijs, un pilsētā par godu Kjelanas jaunkundzes saderināšanās dienai daudzas mājas bija greznotas ar karogiem — saderināšanās tika pasludināta tieši divpadsmitajā jūnijā. Viesnīcas «Central» izsūtāmais ātri uzkāpa uz kuģa klāja, un pasažieris dzeltenajā uzvalkā norādīja viņam uz savu bagāžu; tad viņš nodeva karti bocmanim, kas stāvēja uz trapa, taču pēc tam nevis izkāpa krastā, bet sāka staigāt šurp turp pa kuģa klāju. Likās, viņš bija stipri satraukts. Kad kuģis jau nopūta trešo reizi, viņš atģidās, ka vēl nav samaksājis restorānā rēķinu.