Tieši tai brīdī, kad grasījās to darīt, viņš pēkšņi ievēroja, ka kuģis jau atiet no krasta. Mirkli viņš stāvēja kā neziņā, tad pamāja viesnīcas izsūtāmajam un uzsauca pāri margām:
— Labi, aiznesiet manas mantas uz viesnīcu un sagatavojiet man istabu!
Bet kuģis pa to laiku devās iekšā fjordā.
Šis cilvēks bija Juhans Nilsens Nāgels.
Viesnīcas izsūtāmais krāva viņa bagāžu divričos. Daudz mantu nebija, tikai divi nelieli čemodāni un kažoks — jā kažoks, lai gan bija vasaras vidus, — bez tam ceļa soma un vijoles futrālis. Uz mantām nebija īpašnieka zīmes Nākamajā dienā ap pusdienas laiku Juhans Nāgels atbrauca uz viesnīcu karietē ar diviem zirgiem. Viņš tikpat labi, pat vēl ērtāk būtu varējis atbraukt ar tvaikoni, tomēr brauca ar karieti. Viņam bija līdzi vēl dažas mantas: uz priekšējā sēdekļa bija nolikts čemodāns un tam blakus — ceļa soma, mētelis un pleds, kurā ievīstītas kaut kādas lietas. Uz pleda siksniņām bija izšūti burti J. N. N.
Vēl sēdēdams karietē, viņš viesnīcniekam apjautājās par savu istabu un, kad viņam to ierādīja otrajā stāvā, tūlīt sāka aplūkot sienas, vai tās ir diezgan biezas un vai no blakus istabas nav dzirdami trokšņi. Tad viņš pēkšņi vaicāja istabenei:
— Kā jūs sauc?
— Sāra.
— Sāra. — Un tūlīt: — Vai es varētu dabūt ēst? Ak tā, jūs sauc par Sāru? Paklausieties — vai šajā mājā kādreiz nav bijusi aptieka?
Sāra pārsteigta atbildēja:
— Jā, bija, bet pirms daudziem gadiem.
— Ak tā, pirms daudziem gadiem? Jā, to es nopratu, tiklīdz ienācu gaitenī; nekādu dvaku gan nemanīju, tomēr tūlīt jutu… Jā, jā.
Ēdot maltīti, viņš pa visu šo laiku nebilda ne pušplēsta vārda. Tie divi vīrieši, kas vakar kopā ar viņu atbrauca ar kuģi, bet tagad sēdēja galda galā, viņam ienākot, pamirkšķināja viens otram un pat atļāvās pajokoties par viņa vakardienas neveiksmi, bet viņš nelikās to redzot. Viņš ātri paēda, papurināja galvu, kad viņam pasniedza saldo ēdienu, piepeši piecēlās no galda, spēji pagriezās un izgāja no priekšnama. Pēc tam tūliņ aizdedzināja cigāru un aizsteidzās lejup pa ielu.
Viņš palika projām ļoti ilgi, atgriezās viesnīcā tikai vēlā naktī, dažas minūtes pirms trijiem. Kur viņš bijis? Vēlāk izrādījās, ka viņš aizgājis līdz kaimiņu pilsētai, gājis kājām — turp un atpakaļ šo garo ceļu, pa kuru vakar priekšpusdienā bija braucis karietē. Droši vien viņam bija kārtojamas kādas steidzīgas darīšanas. Sāra, atvērusi viņam durvis, ieraudzīja, ka viņš ir nosvīdis gluži slapjš. Tomēr viņš uzsmaidīja meitenei un bija lieliskā omā.
— Ak dievs, cik jums skaists pakausis, meitenīt! — viņš izsaucās. — Vai pa to laiku, kamēr biju projām, man nav pienākušas vēstules? Nāgelam, jā, Juhanam Nāgelam? Tpū, uzreiz veselas trīs telegrammas! Lūdzu, paklausieties, izdariet man pakalpojumu, aizvāciet to gleznu, kas tur karājas pie sienas! Lai tā nerēgojas man acu priekšā. Ir tik nepatīkami, guļot gultā, visu laiku uz to skatīties. Napoleonam Trešajam nepavisam nebija tik zaļa bārda. Pateicos!
Kad Sāra bija aizgājusi, Nāgels apstājās istabas vidū. Stāvēja pavisam mierīgi.
Izklaidīgu skatienu viņš cieši raudzījās vienā punktā, likās it kā sastindzis, tikai viņa galva aizvien vairāk noslīga uz vienu pusi. Tā viņš stāvēja ilgu laiku.
Nāgels nebija pat vidēja auguma, seja viņam bija melnīgsnēja, dīvaini gurdais skatiens nesaskanēja ar smalkajām, pat sievišķīgajām lūpām. Pirkstā viņam bija vienkāršs svina vai dzelzs gredzens. Viņš bija plecīgs, ap gadi divdesmit astoņi vai trīsdesmit, katrā ziņā ne vairāk par trīsdesmit, lai gan deniņos mati jau sirmoja.
Spēji satrūcies, viņš izrāvās no domām — tik spēji, ka varēja likties, šī kustība ir tīša; šķita, ka viņš tik ilgi stāvējis kā zemē iemiets tikai tāpēc, lai jo teatrālāk atgūtos, lai gan istabā nebija neviena skatītāja. Tad viņš izvilka no bikšu kabatas dažas slēdzenes, sīknaudu un kaut kādu medaļu nodilušā lentītē — tādas medaļas mēdz dot par slīcēju glābšanu. Šīs mantas viņš nolika uz galda pie gultas, bet naudas maku pabāza zem spilvena, pēc tam izvilka no vestes kabatas pulksteni un pudelīti ar uzrakstu «Inde». Pulksteni viņš brītiņu paturēja rokā, bet pudelīti tūliņ iebāza atpakaļ kabatā. Tad novilka gredzenu, nomazgājās, atglauda matus, spogulī neskatīdamies.
Viņš jau bija apgūlies, kad piepeši atjēdzās, ka aizmirsis uz mazgājamā galdiņa gredzenu, un, it kā bez šā lētā, nožēlojamā gredzena nevarētu iztikt, tūlīt piecēlās un uzmauca to pirkstā. Beidzot viņš atplēsa visas trīs telegrammas, bet, vēl neizlasījis, klusi un īsi iesmējās. Viņš gulēja un smējās; viņa zobi bija ārkārtīgi skaisti. Tad viņa seja atkal kļuva nopietna, un pēc brītiņa viņš vienaldzīgi aizsvieda projām telegrammas. Tomēr tās skāra kādu ļoti svarīgu un nopietnu jautājumu; runa bija par sešdesmit diviem tūkstošiem kronu par kādu lauku īpašumu, jā, pat piedāvājums samaksāt visu summu skaidrā naudā, ja darījums tūliņ nokārtotos. Tās bija īsas, lietišķas telegrammas, nekā uzjautrinoša tajās nebija, bet visas bija bez paraksta. Pēc brītiņa Nāgels jau bija aizmidzis. Abas sveces, kuras viņš bija aizmirsis degam uz galda, apspīdēja viņa gludi skūto seju un krūtis un meta blāvu gaismu uz telegrammām, kas atplēstas gulēja uz galda. .
Nākamajā dienā Juhans Nāgels aizsūtīja kurjeru uz pastu, bet tas atnesa tikai žūksni avīžu, starp tām arī ārzemju, taču nevienu vēstuli. Vijoles futrāli Nāgels nolika uz krēsla istabas vidū, itin kā gribēdams, lai tam pievērš uzmanību, bet futrāli neatvēra un vijolei nepieskārās.
Priekšpusdienā viņš nedarīja nekā cita — uzrakstīja tikai dažas vēstules un, lasīdams grāmatu, staigāja šurp turp pa istabu. Turklāt tepat blakus veikalā viņš nopirka pāri cimdu un mazliet vēlāk aizgāja uz tirgu un par desmit kronām iegādājās mazu, rudu kucēnu, ko tūlīt uzdāvināja viesnīcniekam. Suņuku viņš, visiem par lielu uzjautrinājumu, nosauca par Jakobsenu, lai gan izrādījās, ka tā ir kucīte.
Augu dienu viņš vispār nekā neuzsāka. Pilsētā viņam nebija nekādu darīšanu, viņš negāja vizītēs, neapmeklēja nevienu kantori un nepazina te neviena cilvēka.
Viesnīcā mazliet brīnījās par viņa neparasto vienaldzību pret itin visu, jā, pat pret savām personīgajām darīšanām. Tā, piemēram, visas trīs telegrammas joprojām gulēja izplātas uz galda viņa istabā, un ikviens varēja tajās ieskatīties. Viņš tām nebija pieskāries kopš vakarvakara. Viņš dažkārt arī neatbildēja uz tiešiem jautājumiem.
Viesnīcnieks divas reizes bija mēģinājis izdibināt, kas viņš tāds un kādēļ ieradies šai pilsētā, bet viņš abas reizes novirzīja sarunu uz citu pusi. Šai dienā izplatījās vēl kādas baumas par viņa ērmīgo rīcību: lai gan viņš pilsētā nepazina neviena cilvēka un nebija arī griezies ne pie viena, tomēr bija apturējis pie kapsētas vārtiem vienu no šejienes jaunajām dāmām, apstājies, raudzījies uz viņu un zemu palocījies, neteikdams ne vārda. Dāma bija tumši pietvīkusi. Pēc tam šis nekautrais cilvēks bija devies pa lielceļu tieši uz mācītāja māju un tai garām mežā iekšā — tā viņš, starp citu, darīja arī nākamajās dienās. No saviem klaiņojumiem viņš atgriezās viesnīcā tik vēlu, ka ikreiz viņa dēļ vajadzēja slēgt vaļā jau aizbultētās durvis.