Trešajā rītā, kad viņš iznāca no savas istabas, viņu uzrunāja viesnīcnieks, pasveicināja un sacīja dažus laipnus vārdus. Viņi izgāja verandā, apsēdās viens otram pretī, un saimnieks sāka stāstīt, ka viņam jāsūtot uz kādu citu pilsētu kaste ar svaigām zivīm.
— Vai jūs varētu dot man padomu, kā lai to kasti aizsūtu?
Nāgels palūkojās uz kasti, pasmaidīja, nogrozīja galvu.
— Nē, es no tādām lietām nekā nesaprotu, — viņš atbildēja.
— Žēl gan. Es domāju, ka jūs esat daudz ceļojis un zināt, kā šādos gadījumos rīkojas.
— Ak nē, tik daudz es nemaz neesmu ceļojis. Klusums.
— Nē, jūs laikam… nodarbojaties ar citām lietām. Varbūt jūs esat veikalnieks?
— Nē, veikalnieks es neesmu.
— Vai tad jūs neesat atbraucis mūsu pilsētā veikala darīšanās?
Klusums. Nāgels aizdedzināja cigāru, gausi ievilka dūmu un lūkojās gaisā.
Saimnieks viņu iesāņus vēroja.
— Vai jūs kādreiz mums kaut ko nenospēlēsiet? Redzu, jums līdzi ir vijole, — saimnieks no jauna ierunājās.
Nāgels vienaldzīgi atbildēja:
— Nē, es vairs nespēlēju.
Pēc brītiņa viņš piecēlās un aizgāja. Taču drīz atgriezās un sacīja:
— Paklausieties, man ienāca prātā — rēķinu jūs man varat iedot, kad vien vēlaties. Man taču vienalga, kad es samaksāju.
— Pateicos, — saimnieks atteica, — nav jau nekāda steiga. Ja jūs te paliksiet ilgāk, mēs aprēķināsim nolaidi. Nezinu, vai jūs domājat palikt te ilgāku laiku?
Nāgels uzreiz atžirga un tūliņ atbildēja. Bez jebkāda īpaša iemesla viņš viegli pietvīka.
— Jā, ļoti iespējams, ka es te palieku ilgāku laiku, — viņš sacīja. — Viss atkarīgs no apstākļiem. Jā, starp citu, varbūt es jums to neesmu teicis: esmu agronoms, laucinieks, patlaban atgriežos no ceļojuma, un ļoti var būt, ka te palieku kādu laiku.
Bet varbūt esmu aizmirsis pateikt, ka… Mani sauc Nāgels, Juhans Nilsens Nāgels.
Tad viņš piegāja pie saimnieka, varen sirsnīgi paspieda viņa roku un atvainojās, ka jau agrāk nav nosaucis savu vārdu. Viņa seja nepauda nekādu ironiju.
— Mēs varētu jums piedāvāt labāku un klusāku istabu, — saimnieks sacīja. —
Tagad jūs dzīvojat tieši pie kāpnēm, un tas ne vienmēr ir patīkami.
— Nē, pateicos, nepūlieties! Istaba ir lieliska, esmu ar to ļoti apmierināts. Turklāt no savas istabas logiem es varu pārredzēt visu tirgus laukumu, un tas ir patīkams skats.
Pēc brītiņa saimnieks atkal ierunājās:
— Tātad jūs kādu laiku gribat padzīvot kā brīvs cilvēks. Vai paliksiet te visu vasaru?
Nāgels atbildēja:
— Divus trīs mēnešus, varbūt ari ilgāk, noteikti nezinu. Viss ir atkarīgs no apstākļiem. Gan jau redzēsim.
Tajā brīdī viņiem garām gāja kāds cilvēks un sveicināja saimnieku. Tas bija nožēlojams vīrelis, maza auguma un ārkārtīgi nabadzīgi ģērbies. Viņa gaita bija ļoti neveikla, tomēr viņš diezgan ātri tika uz priekšu. Kaut gan šis cilvēks sveicināja, zemu palocīdamies, saimnieks tomēr nenoņēma cepuri. Nāgels turpretī noņēma savu samta mici.
Saimnieks paskatījās uz viņu un sacīja:
— Šo cilvēku mēs te saucam par Minūti. Viņš ir drusku ķerts, bet žēl viņa, jo patiesībā viņš ir lāga dvēsele.
Tas bija viss, ko viņš teica par Minūti.
— Es lasīju, šajās dienās lasīju avīzē, — Nāgels piepeši ierunājās, — ka te mežā kaut kur atrasts miris cilvēks. Kas bija šis nelaimīgais? Laikam viņu sauca par Karlsenu? Vai viņš bija šejienietis?
— Jā, — saimnieks atbildēja. — Viņš bija kādas sievas dēls, kura liek slimniekiem dēles. No šejienes jūs varat redzēt viņas māju — tā tur ar sarkano jumtu.
Viņš bija atbraucis mājās brīvdienās un te nu dabūja galu. Gaužām žēl, viņš bija apdāvināts jauneklis, drīz vien kļūtu par mācītāju. Grūti kaut ko spriest par šo notikumu, tomēr mazliet aizdomīgi ir, jā gan. Abām rokām vēnas bijušas pārgrieztas, tātad tas nevar būt vienkāršs nelaimes gadījums. Tagad atrasts arī nazis — mazs spalvu nazītis ar baltu spalu; policija to atradusi vakar vēlu vakarā. Laikam gan vainīga mīlestība.
Ak tā? Bet vai tad kāds vēl šaubās, ka tā ir pašnāvība?
— Jācer tas labākais, proti, ir tādi cilvēki, kas domā, ka viņš gājis ar nazi rokā un kritis tik nelaimīgi, ka uzreiz pārgriezis abām rokām vēnas. Ha-hā, man tas liekas neticami, pavisam neticami! Bet viņu noteikti apglabās svētītā zemē, kapsētā. Nē, maz ticams, ka viņš būtu paklupis.
— Jūs sakāt, ka nazis atrasts tikai vakar vakarā. Vai tad nazis nebija viņam blakām?
— Nē, tas bija dažus soļus tālāk. Pārgriezis vēnas, viņš nazi droši vien aizsviedis prom, tālāk mežā. To atrada pavisam nejauši.
— Tā-ā. Bet kāda jēga viņam bija sviest nazi projām, ja jau viņš gulēja pārgrieztām vēnām? Visiem taču ir skaidrs, ka viņš lietojis nazi.
— Jā, ej nu sazini, ko viņš domājis. Bet, kā jau teicu, šajā notikumā drīzāk vainīga mīlestība. Kaut ko tādu nekad neesmu dzirdējis, jo vairāk par to domāju, jo briesmīgāks tas viss man liekas.
— Kāpēc jūs domājat, ka tur vainīga mīlestība?
— Aiz dažādiem ieganstiem. Starp citu, grūti kaut ko apgalvot.
— Bet vai viņš tomēr nevarēja pakrist, nejauši paklupt? Viņš taču gulēja tik nejauki — uz vēdera, ar seju peļķē, ja nemaldos.
— Jā, viņš bijis vienos dubļos. Bet tas vēl nekā nenozīmē, varbūt tieši tā viņš vēlējies. Varbūt viņš tādējādi gribējis apslēpt nāves mokas savā sejā? Neviens to nezina.
— Vai viņš nav atstājis nekādu rakstu galiņu?
— Viņš it kā esot gājis un kaut ko rakstījis. Starp citu, viņš bieži mēdza staigāt pa šo ceļu, kaut ko rakstīdams. Tagad daži domā, ka viņš iedams asinājis nazīti, paklupis un tad krītot iešņāpis vispirms vienā dzīslā, Pēc tam otrā, turklāt abās tieši pie pulsa, un to visu paspējis vienā mirklī! Ha-ha-hā! Nu jā, viņš tomēr atstājis kādu rakstu galiņu, sažņaugtajā rokā viņam bijusi papīra sloksnīte, un uz tās bija rakstīts: «Kaut tērauds tavs būtu tik ass kā pēdējais tavs «nē»!»
— Kādas blēņas! Vai nazis bija neass?
— Jā, neass.
— Kāpēc viņš to iepriekš nenoasināja?
— Tas nebija viņa nazis.
— Kā tad?
Saimnieks brīdi padomāja, tad sacīja:
— Tas bija Kjelanas jaunkundzes nazis.
— Kjelanas jaunkundzes? — Nāgels pārjautāja. Un pēc brītiņa atkal vaicāja: —
Bet kas īsti ir šī Kjelanas jaunkundze?
— Dagnija Kjelana. Mācītāja meita.
— Ak tā? Diezgan savādi. Kaut kas nedzirdēts! Vai tad šis jaunais cilvēks viņā bija tik ļoti iemīlējies?
— Jā, laikam gan. Starp citu, visi ir viņā iemīlējušies, viņš nebija vienīgais.
Nāgels iegrima domās un klusēja. Tad saimnieks pārtrauca klusumu un sacīja:
— To es jums pastāstīju kā noslēpumu, lūdzu jūs..
— Jā, protams. Jūs varat būt pavisam mierīgs.
Kad Nāgels pēc brītiņa devās lejā ieturēt brokastis, saimnieks jau stāvēja virtuvē un stāstīja, ka pamatīgi izrunājies ar septītā numura viesi dzeltenajā uzvalkā.