— Esot agronoms un atbraucis no ārzemēm, — saimnieks klāstīja. — Gribot te palikt vairākus mēnešus. Ej nu sazini, kas viņš par cilvēku.
II
Tās pašas dienas vakarā notika tā, ka Nāgels iepazinās ar Minūti. Viņiem notika gara un apnicīga saruna, kas ilga savas stundas trīs.
Viss no sākuma līdz beigām norisinājās šādi.
Juhans Nāgels sēdēja viesnīcas kafejnīcā un lasīja avīzi, kad kafejnīcā ienāca Minūte. Visi galdiņi bija aizņemti, pie viena no tiem sēdēja kāda tukla zemniece ar sarkanmelnu adītu lakatu ap pleciem. Acīmredzot Minūti te pazina visi. Ienācis viņš pieklājīgi sveicināja pa labi un pa kreisi, viņu saņēma ar skaļiem saucieniem un smiekliem. Pat zemniece piecēlās un it kā gribēja ar viņu dejot.
— Šovakar ne, šovakar ne, — viņš izvairīdamies atbild, pieiet tieši pie saimnieka un griežas pie viņa, turēdams rokā naģeni.
— Es uznesu ogles virtuvē. Šodien jau droši vien vairs nekā nebūs?
Nē, — saimnieks atbild. — Kas tad lai vēl būtu?
— Nekas, — atbild Minūte un bijīgi atkāpjas.
Viņš bija ļoti neglīts. Acis gan bija rāmas un zilas, bet zobi derdzīgi uz priekšu izvirzīti; īpaši pretīga bija viņa gaita kāda sena sakropļojuma dēļ. Mati bija gandrīz sirmi, turpretī bārda vēl tumša, bet tik plāna, ka tai cauri spīdēja āda. Šis cilvēks kādreiz bijis matrozis, bet tagad dzīvoja pie radinieka, kam lejā, ostā, piederēja neliels ogļu veikaliņš. Minūte, runādams ar kādu, ļoti reti vai, taisnību sakot, nekad nepacēla acis.
No kāda attālāka galda viņam uzsauc. Kāds kungs gaišā vasaras uzvalkā dedzīgi viņam māj un norāda uz alus pudeli.
— Nāciet un iedzeriet šo mātes pienu! Turklāt es gribu redzēt, kāds jūs izskatīsieties bez bārdas, — šis cilvēks saka.
Pazemīgi, joprojām turēdams rokā cepuri, Minūte sagumis tuvojas galdam.
Iedams garām Nāgelam, viņš paklanās un tikai kustina lūpas. Viņš apstājas pie kunga pelēkajā uzvalkā un čukst:
— Ne tik skaļi, pilnvarotā kungs, es jūs lūdzu! Te ir klāt svešinieks.
— Ak tu mūžs, — pilnvarotais atbild, — es jau gribēju jums tikai piedāvāt glāzi alus. Bet jūs man pārmetat, ka es runāju pārāk skaļi.
— Nē, jūs mani pārprotat, un es lūdzu atvainot. Bet svešu klātienē es negribu atkārtot vecos jokus. Turklāt es tagad nevaru dzert alu.
— Ak tā, jūs nevarat? Jūs nevarat dzert alu?
— Nē, tagad ne, pateicos.
— Ak tā, tagad jūs man nepateicaties? Kad tad jūs man pateiksieties? Ha-ha-hā, jūs taču esat mācītāja dēls! Bet ievērojiet, kā jūs runājat!
— Jūs mani pārprotat, bet lai nu paliek!
— Nerunājiet blēņas! Kas jums noticis? Pilnvarotais nospiež Minūti krēslā, un Minūte brītiņu arī pasēž, bet tad atkal pieceļas.
— Nē, lieciet mani mierā, es nepanesu dzērienus. Pēdējā laikā es panesu mazāk nekā agrāk, diezin kāpēc tas tā. Es uzreiz apreibstu un tad vairs nezinu, ko daru.
Pilnvarotais pieceļas, cieši uzlūko Minūti, iespiež viņam rokā glāzi un saka:
— Dzeriet!
Klusums. Minūte paceļ acis, atglauž matus no pieres un klusē.
— Nu labi, ja jūs tā vēlaties, bet tikai dažus malkus, — viņš saka. — Tikai mazlietiņ, lai man būtu gods ar jums saskandināt.
— Dzeriet tukšu! — pilnvarotais sauc un novēršas, lai nevajadzētu skaļi smieties.
— Nē, tukšu es nevaru! Kādēļ lai es dzertu alu, ja tas man riebjas? Lūdzu, neļaunojieties un nesarauciet pieri; nu labi, ja jūs tik ļoti vēlaties, tad šoreiz izdzeršu.
Ceru, ka alus nesakāps galvā. Tas ir smieklīgi, bet es panesu gaužām maz. Uz jūsu veselību!
— Tukšu! Tukšu! — pilnvarotais sauc. — Līdz dibenam! Tā, tas ir pareizi. Tagad apsēdieties un sāciet vaikstīties! Vispirms mazliet pagrieziet zobus, pēc tam es jums apcirpšu bārdu un padarīšu jūs par desmit gadiem jaunāku. Bet vispirms grieziet zobus!
— Nē, to es nedarīšu, nedarīšu šā svešā cilvēka klātienē. To jūs nevarat prasīt, es to tiešām nedarīšu, — Minūte atbild un grasās aiziet. — Man nav arī laika, — viņš piebilst.
— Nav laika? Tas ir nelāgi! Ha-ha-hā, tas nudien ir nelāgi! Nav laika, jūs teicāt?
— Nē, pašreiz ne.
— Tagad paklausieties: ja nu es jums sacīšu, ka sen jau esmu domājis iedot jums citus svārkus to vietā, kas jums tagad mugurā… Atļaujiet paraudzīties, jā, tie taču pagalam novalkāti! Drānai jau var izdurt cauri ar pirkstu! — Un pilnvarotais, atradis nelielu caurumiņu, iebāž tajā pirkstu. — Drāna plīst kā papīrs, skatieties, nu skatieties taču!
— Lieciet mani mierā! Dieva dēļ, ko es jums esmu nodarījis? Un lieciet mierā manus svārkus!
— Ak tu kungs, es taču jums apsolu citus svārkus, jau rīt iedošu, noteikti apsolu, vienu mirklīti — viens, divi, četri, septiņi — tātad septiņi cilvēki to var apliecināt.
Kas jums šovakar lēcies? Jūs nevarat nosēdēt mierīgi, jūs dusmojaties un gribat mūs visus mīdīt ar kājām. Jā gan, to jūs gribat darīt. Un tikai tāpēc, ka uzdrīkstējos pieskarties jūsu svārkiem.
— Lūdzu piedošanu, es negribēju dusmoties. Jūs taču zināt, labprāt sagādātu jums prieku, bet…
— Nu tad izdariet man to patikšanu un apsēdieties!
Minūte atglauž no pieres sirmos matus un apsēžas. — Labi, un vēl dariet man to patikšanu un pagrieziet mazliet zobus! — Ne, to es nedarīšu. — Ak nē? Jā vai nē?
— Nē, mīļais dievs, ko es jums esmu nodarījis? Vai jūs nevarat likt mani mierā?
Kādēļ tieši man jābūt par ākstu? Tur tas svešinieks skatās šurp, to es ievēroju, viņš nenolaiž no mums acis un droši vien arī smejas. Tā tas notiek kopš pirmās dienas, kad jūs te atbraucāt kā pilnvarotais; dakteris Stēnersens bija mani pakļāvis sev un iemācīja arī jūs dzīt ar mani jokus, un tagad jūs iemācīsiet to pašu tur tam svešajam kungam. Tā jūs to iemācāt cits citam.
— Tā, tā, tā. Jā vai nē?
— Nē, dzirdiet taču! — Minūte izsaucas un pielec kājās. Bet, satrūcies, ka bijis pārlieku augstprātīgs, atkal apsēžas un piebilst: — Es nevaru griezt zobus. Ticiet man!
— Jūs nevarat? Ha-ha-hā, varat gan! Jūs lieliski protat griezt zobus.
— Dievs lai man žēlīgs, ja es to varu!
— Ha-ha-hā! Bet jūs taču to esat darījis agrāk?
— Jā, bet tad es biju piedzēries, es vairs neatceros, galva griezās riņķī. Divas dienas pēc tam es biju slims.
— Pareizi, — pilnvarotais saka. — Toreiz jūs bijāt piedzēries, es piekrītu. Bet kāpēc, starp citu, jūs tagad to, visiem dzirdot, izpļāpājat? Es nu gan tā nedarītu.
Tai brīdī saimnieks iziet ārā no kafejnīcas. Minūte klusē, pilnvarotais nenolaiž no viņa skatienu un saka:
— Nu, kā tad būs? Neaizmirstiet svārkus!
— Tos es atceros, — Minūte atbild, — bet es nedz gribu, nedz arī varu vairs dzert.
— Jūs ir gribat, ir varat! Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu? Gribat un varat, es teicu.
Un, kaut vai man ar varu vajadzētu ieliet jums mutē, es… — To teicis, pilnvarotais pieceļas kājās, turēdams rokā Minūtes glāzi.
— Muti vaļā!
— Nē, augstais dievs, es vairs negribu alu! — Minūte kliedz, aiz uztraukuma nobālis. — Nekāda vara zemes virsū mani nepiespiedīs to dzert! Jā, lūdzu, atvainojiet, bet man no alus kļūst nelabi, jūs pat iedomāties nevarat, kā es pēc tam jūtos. Apžēlojieties par mani, es jūs ļoti lūdzu! Tad es labāk… labāk griezīšu zobus, bet nedzeršu alu.