— Nu, tas jau pavisam kas cits, tas pavisam kas cits, ja jūs esat ar mieru griezt zobus sausu muti.
— Jā, es labāk griezīšu zobus tāpat, bez alus…
Un Minūte, visiem apkārtējiem skaļi smejoties, beidzot sāk griezt savus derdzīgos zobus. Nāgels joprojām izliekas lasām avīzi. Viņš sēž pie loga gluži kā sastindzis.
— Skaļāk, skaļāk! — pilnvarotais kliedz. — Grieziet skaļāk, citādi mēs nevaram dzirdēt!
Minūte sēž stīvi, taisni izslējies, ar abām rokām turas pie krēsla, it kā baidīdamies nokrist, un griež zobus tā, ka galva viņam aiz saspringuma trīs. Visi smejas, arī zemniece smejas, asaras birst viņai no acīm, divas reizes viņa nospļaujas uz grīdas — tāpat vien, aiz sajūsmas.
— Dievs lai mani pasarga! Es nomiršu aiz smiekliem! — viņa sten. — Ir gan tas pilnvarotais īsts jokupēteris!
— Tā! Skaļāk es nevaru, — Minūte saka, — skaļāk es tiešām vairs nevaru, dievs ir mans liecinieks! Ticiet jel, man vairs nav spēka.
— Nē, nē, drusku atvelciet elpu un tad sāciet no jauna! Zobi jums vēl jāpagriež.
Bet pēc tam es jums noskūšu bārdu. Iedzeriet tagad alu, jā, dzeriet, tur ir jūsu glāze!
Minūte purina galvu un klusē. Pilnvarotais izņem naudas maku un uzliek uz galda divdesmit piecas ēras. Tad saka:
— Agrāk jūs to darījāt par desmit ērām, bet man nav žēl jums dot divdesmit piecas. Redzat, es paaugstinu jums algu!
— Lūdzu, nemociet mani! Es vairs nevaru izturēt.
— Ak jūs nevarat? Jūs atsakāties?
— Augstais dievs, lieciet taču mani reiz mierā! Pat jaunu svārku dēļ es jūs vairs neuzjautrināšu, es taču arī esmu cilvēks! Ko jūs no manis gribat?
— Tagad es jums kaut ko pateikšu: kā redzat, es tagad sava cigāra pelnus nopurinu jūsu glāzē, pēc tam paņemu izlietoto sērkociņu un jaunu sērkociņu un abus arī iemetu jūsu glāzē… Tā! Un tagad es galvoju, ka jūs izdzersiet savu glāzi tukšu līdz dibenam. Jā, to jūs darīsiet!
Minūte pietrūkstas kājās. Viņš viscaur trīc, sirmā matu šķipsnas atkal krīt acīs, viņš skatās pilnvarotajam tieši sejā. Tā paiet pāris mirkļu.
— Nē, kas par daudz, tas par daudz! — zemniece beidzot izsaucas. — Pietiek!
Ha-ha-hā! Dievs lai mani pasargā no jums!
Minūte pūlas kaut ko pateikt, tomēr nespēj. Visi raugās uz viņu.
Pēkšņi pieceļas Nāgels, lēnām noliek avīzi un iet tieši pāri istabai. Viņš nesteidzas, nebilst ne vārda, taču visu uzmanība pievēršas viņam. Viņš apstājas blakus Minūtem, uzliek roku tam uz pleca un skaļā, skaidrā balsī saka:
— Ja jūs paņemsiet savu glāzi un iesviedīsiet to ģīmī tur tam kucēnam, es jums došu desmit kronas un uzņemšos atbildību par sekām. — Viņš rāda tieši uz pilnvaroto un gandrīz baksta ar pirkstu viņam sejā, un atkārto: — Es domāju šo te kucēnu…
Iestājas pilnīgs klusums. Minūte pārbijies raugās gan uz vienu, gan uz otru un murmina:
— Bet… Nē, bet… — Neko vairāk viņš nespēj izrunāt, drebošā balsī atkārto to pašu vairāk reižu, it kā uzdodams jautājumu. Arī pārējie klusē. Pilnvarotais apmulsis atkāpjas, uzgrūžas krēslam; viņa seja ir krīta baltumā, arī viņš nesaka ne vārda, lai gan mute viņam ir pavērta.
— Es atkārtoju, — Nāgels kā skaldīt noskalda, — ka došu jums desmit kronas, ja jūs iesviedīsiet savu glāzi šim kucēnam ģīmī. Redzat, nauda man ir rokā! Par sekām nebaidieties! — Un Nāgels tiešām stiepj pretī Minūtem desmitkronu banknoti.
Bet Minūte izturas ārkārtīgi dīvaini. Ne vārda nebildis, viņš bēg uz kafejnīcas tālāko kaktu, ar savām kroplajām kājām tenterē pāri visai zālei un apsēžas uz grīdas.
Viņš sēž sakņupis, pierāvis klāt ceļgalus un galvu nodūris, bailīgi šķielēdams uz visām pusēm.
Tad atveras durvis un kafejnīcā ienāk saimnieks. Viņš sāk rosīties pie letes, nepievērsdams uzmanību klātesošajiem. Tikai tad, kad pilnvarotais neprātīgās dusmās Pēkšņi iegārdzas, izstiepj abas rokas un metas virsū Nāgelam, saimnieks paceļ galvu un vaicā:
— Ak tu mūžs, kas šeit notiek?
Neviens nekā neatbild. Pilnvarotais divas reizes brūk virsū Nāgelam, bet atduras pret viņa sažņaugtajam dūrēm. Iesist Nāgelam nekādi neizdodas. Neveiksme pilnvaroto vēl vairāk satracina, viņš galīgi zaudē galvu un bliež tukšā gaisā, it kā gribēdams visu un visus sadragāt, līdz beidzot sāniski uzgrūžas galdiņam, paklūp pret krēslu un nokrīt uz ceļiem. Viņš skaļi elso, negantās dusmas viņu pārvērtušas līdz nepazīšanai. Turklāt viņš ir savainojis rokas pret dzelžainajām dūrēm, kas visur gadījās pretī, lai kur viņš sistu. Kafejnīcā saceļas kņada, zemniece un viņas draugi steidzas uz durvju pusi, bet pārējie cits caur citu kliedz un mēģina izjaukt kautiņu.
Beidzot pilnvarotajam izdodas piecelties, viņš pieiet pie Nāgela, apstājas un, rokas izstiepis, sāk smieklīgi vaimanāt, nerazdams vārdus, lai izpaustu savu izmisīgo niknumu.
— Sasodītais!… Velns lai tevi parauj, gnīda tāds! Nāgels raugās uz viņu, pasmaida, tad pieiet pie galda, paņem pilnvarotā cepuri un palocīdamies to viņam pasniedz. Pilnvarotais izrauj cepuri no Nāgela rokām, dusmās grib to iesviest viņam sejā, bet tad pārdomā un atvēzējies uzmauc galvā. Tad apsviežas un iziet ārā. Cepure ir stipri saspiesta, un pilnvarotais izskatās jocīgs.
Tagad saimnieks pienāk pie Nāgela un pieprasa paskaidrojumus. Viņš satver Nāgelu aiz rokas un jautā:
— Kas šeit notiek? Ko tas viss nozīmē? Nāgels atbild:
— Laidiet vaļā manu roku, es nekur nebēgšu. Starp citu, tagad te vairs nekas nenotiek. Es apvainoju to cilvēku, kas patlaban aizgāja, viņš mēģināja aizstāvēties, un tas ir pilnīgi dabiski. Tātad viss ir kārtībā.
Bet saimnieks saskaišas un sper ar kāju pret grīdu.
— Es necietīšu, ka te taisa tračus! — viņš kliedz. — Ja gribat kauties, tad ejiet ārā uz ielas, bet lai te nekas tamlīdzīgs nenotiktu! Visi, nudien, zaudējuši prātu!
— Nekas sevišķs taču nav noticis, — iejaucas daži viesi. — Mēs visu redzējām.
Un, tā kā kārtīgi cilvēki vienmēr atzīst stiprākā tiesības, tad viņi nostājas Nāgela pusē un visu paskaidro saimniekam.
Nāgels parausta plecus un aiziet pie Minūtes. Bez aplinkiem viņš vaicā mazajam, sirmajam ākstam:
— Kādas ir jūsu attiecības ar pilnvaroto, ka viņš drīkst par jums tā ņirgāties?
— Ko jūs runājat! — Minūte atbild. — Man ar viņu nav nekādu attiecību, viņš man ir svešs. Tikai reiz tirgū es pēc viņa pieprasījuma dejoju par desmit ērām. Viņš allaž dzen ar mani jokus.
— Jūs tātad dejojat un ņemat par to maksu?
— Jā, dažreiz. Bet ne jau vienmēr, tikai tad, kad man loti nepieciešamas šīs desmit ēras un citādi es tās nevaru dabūt.
— Un kur jūs izlietojat naudu?
— Nauda man vajadzīga daudz kam. Pirmkārt, es esmu muļķis, nekur nederu un man bieži klājas grūti. Kad es biju matrozis un varēju pats sev nopelnīt iztiku, tad dzīvoju daudz labāk. Bet tad es nokritu no masta, sasitos, salauzu mugurkaulu, dabūju bruku un kopš tā laika tikai šā tā kuļos. Mani ēdina tēvocis, vispār es sēžu viņam uz kakla, bet es nevaru žēloties, man ir viss nepieciešamais, jo tēvocis tirgojas ar oglēm. Taču es pats arī mazliet parūpējos par savu iztiku, it īpaši tagad, vasarā, kad ogles gandrīz nemaz nevar pārdot. Tik tiešām, kā es te sēžu, tā ir patiesība. Ir tādas dienas, kad šīs desmit ēras lieti noder, es vienmēr par tām kaut ko nopērku un pārnesu mājās. Pilnvaroto uzjautrina mana dejošana, tāpēc ka sava sakropļojuma dēļ es nevaru dejot tā kā citi.