— Tātad jūsu tēvocis neiebilst, ka jūs tirgū dejojat par maksu?
— Nē, nē, tā tas nav, tā jums nevajag domāt! Viņš bieži vien saka: «Nenes mājās to āksta naudu!» Jā, bieži vien viņš šīs desmit ēras sauc par āksta naudu un izrāj mani, ka es kļūstu ļaudīm par izsmieklu..
— Nu, tas pirmkārt. Bet otrkārt?
— Ko jūs teicāt?
— Nu bet otrkārt?
— Es nesaprotu.
— Jūs teicāt, ka, pirmkārt, esot muļķis, nu, bet otrkārt?
— Es to teicu tikai tāpat vien, lūdzu piedošanu.
— Tātad jūs esat tikai muļķis?
— Jā, es tiešām lūdzu piedošanu.
— Vai jūsu tēvs bija mācītājs?
— Jā, mācītājs. Klusums.
— Paklausieties, — saka Nāgels, — ja jūs nekur nesteidzaties, tad aiziesim uz manu istabu. Jūs smēķējat? Lieliski! Lūdzu, es dzīvoju otrajā stāvā. Būšu jums ļoti pateicīgs, ja ienāksiet pie manis.
Visiem par lielu pārsteigumu, Nāgels un Minūte uzkāpa otrajā stāvā, kur palika visu vakaru.
III
Minūte apsēdās un aizsmēķēja cigāru.
— Varbūt jūs kaut ko iedzersiet? — Nāgels vaicāja.
— Ne, es dzeru gaužām maz, alkohols mani apreibina, un pēc brīža es visu redzu divkārši, — viesis atbildēja.
— Vai jūs esat kādreiz dzēris šampanieti? Nu protams, esat.
— Jā, pirms daudziem gadiem, manu vecāku sudrabkāzās, toreiz es dzēru šampanieti.
— Vai jums garšoja?
— Jā, cik atceros, ļoti garšoja. Nāgels piezvanīja un pasūtīja šampanieti, Viņi maziem malciņiem iebaudīja šampanieti un smēķēja. Piepeši Nāgels, cieši uzlūkojis Minūti, ierunājas:
— Sakiet, lūdzu… Gribu uzdot jums jautājumu, kas varbūt jums liksies smieklīgs.
Vai jūs būtu ar mieru par zināmu summu parakstīties dzimšanas apliecībā par tēvu bērnam, kura tēvs patiesībā neesat? Tas man tikai tāpat ienāca prātā.
Minūte raugās uz Nāgelu platām acīm un klusē.
— Par nelielu summu — piecdesmit kronām vai, teiksim, divsimt kronām? — Nāgels vaicā. — Summa nav tik svarīga.
Minūte papurina galvu un ilgi klusē.
— Nē, — viņš beidzot saka.
— Vai jūs tiešām negribat? Es jums samaksātu skaidrā naudā.
— Vienalga. Es to nevaru darīt, šajā ziņā es jums nevaru pakalpot.
— Kāpēc gan ne?
— Nelūdziet, lieciet mani mierā! Es taču arī esmu cilvēks.
— Nu jā, tas varbūt bija par daudz prasīts. Kādēļ lai jūs izdarītu tādu pakalpojumu? Bet es gribētu jums vēl ko jautāt: vai jūs būtu ar mieru… vai jūs varētu par piecām kronām staigāt apkārt pa pilsētu ar avīžu kuli uz muguras, sākt te no viesnīcas un iet pāri tirgus laukumam — vai to jūs varētu? Par piecām kronām?
Minūte apjucis nodur galvu un mehāniski atkārto:
— Par piecām kronām. — Taču uz jautājumu nekā neatbild.
— Nu jā, vai varbūt par desmit kronām. Teiksim, par desmit kronām. Jūs būtu ar mieru to izdarīt par desmit kronām? Minūte atglauž matus no pieres.
— Nesaprotu, kā visi svešinieki, kuri te ierodas, jau tūlīt zina, ka mani uzskata par ākstu, — viņš saka.
— Kā redzat, naudu es jums varu iedot tūliņ, — Nāgels neatlaižas, — viss ir atkarīgs no jums.
Minūtes acis pievēršas naudas zīmei, brītiņu viņš pavisam apmulsis skatās uz to, tad aplaiza sausās lūpas un saka:
— Jā, es…
— Atvainojiet, — Nāgels strauji ierunājas, neļaudams Minūtem turpināt, — atvainojiet, ka es jūs pārtraucu! Kā jūs sauc? Es neatceros, bet man šķiet, ka jūs neesat minējis savu vārdu.
— Mani sauc par Gregoru.
— Ak tā, par Gregoru? Vai jūs esat rads Eidsvolas vecākajam?
— Jā, tā ir.
— Par ko tad mēs runājām? Ak tā, Gregors? Jā, jūs, protams, esat ar mieru šādi nopelnīt desmit kronas?
— Nē, — Minūte kā šaubīdamies izdveš.
— Tagad paklausieties, — Nāgels iesāk un runā ļoti gausi. — Es ar prieku jums iedošu šīs desmit kronas par to, ka jūs negribējāt izpildīt manu priekšlikumu. Es jums došu vēl desmit kronas par to, ka jūs, mani iepriecinot, ņemsiet pretī šīs desmit.
Lūdzu, necelieties kājās, šī mazā laipnība mani nemaz neapgrūtina. Pašreiz man ir daudz naudas, krietni daudz naudas, un šis mazumiņš man nesagādās nekādas grūtības. — Izvilcis naudu, Nāgels vēl piebilst: — Ņemiet, lūdzu, jūs mani iepriecinājāt!
Bet tagad Minūte sēž gluži kluss, no negaidītas laimes, viņš it kā zaudējis valodu, viņš cīnās ar asarām. Viņš ātri mirkšķina acis un rīstās. Nāgels saka:
— Jums laikam ir gadu četrdesmit vai apmēram tā.
— Četrdesmit trīs, man jau iet četrdesmit ceturtais gads.
— Tā, un tagad bāziet naudu kabatā! Laipni lūdzu! Starp citu, kā sauc to pilnvaroto, ar ko mēs runājām kafejnīcā?
— Es nezinu, mēs viņu saucam tikai par pilnvaroto. Viņš ir apriņķa tiesas pilnvarotais.
— Jā, jā, galu galā vienalga. Sakiet man…
— Piedošanu! — Minūte vairs nespēj valdīties, viņš ir ārkārtīgi saviļņots un visādā ziņā grib runāt, un kaut ko neskaidru berbelē kā bērns. — Atvainojiet un piedodiet! — viņš saka. Un ilgu laiku nespēj izteikt ne vārda.
— Ko jūs gribējāt sacīt?
— Pateicos, sirsnīgi pateicos… Klusums.
— Tātad par to vairs nerunāsim.
— Nē, pagaidiet! — Minūte izsaucas. — Atvainojiet, bet mums par to ir jārunā.
Jūs domājat, ka es negribu darīt to, ko jūs man lūdzāt, aiz ietiepības, ka man patīk izturēties kā varenam vīram, bet tik tiešām, kā dievs ir debesīs… Kā lai mēs par to nerunājam, ja jums varbūt šķita, ka es uzsitu cenu, ka piecas kronas man liekas par maz! Tikai to es gribēju pateikt.
— Nu labi, labi. Cilvēks ar jūsu vārdu un izglītību nedrīkst izturēties kā āksts.
Man ienāca prātā… Jā, jums taču ir zināms viss, kas notiek pilsētā, vai ne? Redzat, esmu nodomājis palikt te kādu laiku, pavadīt šeit vasaru. Ko jūs par to sakāt? Vai jūs esat šejienietis?
— Jā, esmu te dzimis. Mans tēvs te bija mācītājs, un kopš tā laika, kad kļuvu kroplis, — jau trīspadsmit gadu — atkal dzīvoju te.
— Vai jūs iznēsājat ogles?
— Jā, es iznēsāju pa mājām ogles. Jūs maldāties, ja domājat, ka tas man ir grūti.
Esmu pie šā darba sen pieradis, un tas man nekaitē, tikai piesardzīgi jāiet pa kāpnēm.
Tiesa, pagājušajā ziemā es nokritu un tik stipri sasitos, ka ilgu laiku vajadzēja staigāt ar spieķi.
— Vai tiešām? Kā tad tas notika?
— Es nesu ogles uz banku, bet pakāpieni bija mazliet apledojuši. Kāpu ar diezgan smagu nastu. Kad jau biju ticis līdz pusei, ieraudzīju konsulu Andresenu nākam lejā.
Es gribēju pagriezties, lai palaistu konsulu garām; viņš gan neteica, lai palaižu viņu garām, bet tas taču bija pats par sevi saprotams. Es gribēju to darīt, bet man paslīdēja kāja, un es nokritu uz labā pleca. «Kas jums notika?» konsuls vaicāja. «Jūs nevaidat, tātad neesat sasities?» — «Nē,» es atbildēju, «man laimējies!» Bet nepagāja piecas minūtes, un es jau divas reizes biju zaudējis samaņu, turklāt man uztūka vēders vecās kaites dēļ. Konsuls man vēlāk daudzkārt atlīdzināja, lai gan viņa vaina tur nebija nekāda.
— Un cits nekas jums nenotika? Vai galvu nesasitāt?