— Jā, drusku sasitu arī galvu. Un kādu laiku spļāvu asinis.
— Vai konsuls slimības laikā jums palīdzēja?
— Jā, krietni! Viņš man sūtīja visu nepieciešamo, nevienu dienu mani neaizmirsa.
Bet visapbrīnojamākais notika tad, kad es beidzot varēju piecelties no gultas un iet pie konsula pateikties, — viņš jau bija licis izkārt karogu man par godu! Nu jā, todien bija arī Frederikas jaunkundzes dzimšanas diena.
— Kas tā Frederikas jaunkundze tāda ir?
— Konsula meita.
— Ak tā? Nu jā, viņš rīkojies aizkustinoši… Jā, starp citu, vai jūs nezināt, kāpēc pirms dažām dienām pilsēta bija greznota ar karogiem?
— Pirms dažām dienām? Pag, pag, laikam pirms kādas nedēļas? Karogi bija izkārti par godu Kjelanas jaunkundzes saderināšanās dienai, Dagnijas Kjelanas saderināšanās dienai. Ak jā, tā jauni cilvēki cits pēc cita saderinās, apprecas un aizbrauc projām. Drīz visā zemē man būs draugi un paziņas — un nav tāda, kuru es negribētu atkal satikt. Viņi taču izauguši man acu priekšā, esmu redzējis, kā viņi rotaļājas, iet skolā, tiek iesvētīti un kļūst pieauguši. Dagnijai ir tikai divdesmit trīs gadi, un viņa ir visas pilsētas mīlule. Cik viņa ir skaista! Viņa saderinājusies ar leitnantu Hansenu, kas man iedāvināja šo naģeni, ko es tagad nēsāju.
— Vai Kjelanas jaunkundzei ir gaiši mati?
— Jā, gaiši. Viņa ir tik skaista, ka visi viņā iemīlējušies.
— Es laikam gan viņu redzēju pie mācītāja mājas. Vai viņa nemēdz staigāt ar sarkanu saulsargu?
— Kā tad! Nevienai citai nav sarkana saulsarga, cik man zināms. Ja tai jaunkundzei, ko jūs redzējāt, bija gaiša, bieza matu pīne, tad tā bija viņa. Viņa atšķiras no visām citām šajā apkaimē. Jūs droši vien ar viņu vēl neesat runājies?
— Laikam gan esmu ar viņu runājis. — Un Nāgels domīgi pie sevis atkārto: —
Tātad tā ir bijusi Kjelanas jaunkundze!..
— Nu jā, jūs pārmijāt dažus vārdus. Laikam gan garāka saruna jums ar viņu nav iznākusi? Tas jums vēl priekšā. Viņa sirsnīgi smejas, ja viņai kas liekas jocīgs, bet bieži smejas arī tāpat vien, jo pēc dabas ir līksma. Ja jums iznāks ar viņu sarunāties, tad jūs redzēsiet, cik uzmanīgi viņa noklausās, lai jūs runātu ko runādams, un tikai tad atbild. Runājot viņa vienmēr pietvīkst. Sarunas laikam viņu mulsina. Bieži to esmu novērojis. Cik tādos brīžos viņa ir skaista! Ar mani, protams, viņa runā pavisam vienkārši, bez jebkāda apjukuma. Ja es uz ielas viņu satiktu, viņa pati apstātos un sniegtu man roku, pat ja steigtos. Ja jūs man neticat, tad pavērojiet pats.
— Es labprāt jums ticu. Tātad Kjelanas jaunkundze jums ir laba draudzene?
— Nu jā — tādā ziņā, ka viņa mani vienmēr žēlo. Tas ir viss. Dažkārt mani ielūdz mācītāja mājā, bet, ja ierastos tāpat, es arī nebūtu nelūgts viesis. Kjelanas jaunkundze man deva arī grāmatas, kad biju slims, atnesa tās pati, nevis atsūtīja.
— Un kas tās bija par grāmatām?
— Jūs gribat sacīt — kas tās bija par grāmatām, kuras es varēju lasīt un saprast?
— Šoreiz jūs mani pārpratāt. Jūs esat asprātīgs, bet šoreiz esat mani pārpratis. Jūs esat interesants cilvēks. Es gribēju sacīt — kādas grāmatas ir šai jaunkundzei, ko tad viņa pati lasa? To es labprāt vēlētos zināt.
— Atceros, ka reiz viņa man atnesa Garborga grāmatu «Zemnieki — studenti» un vēl divas citas. Viena laikam bija Turgeņeva «Rudins». Bet citreiz viņa man lasīja priekšā Garborga «Nesamierināmos».
— Vai tās bija viņas pašas grāmatas?
— Nē, viņas tēva. Tajās bija ierakstīts tēva vārds.
— Jā, jūs teicāt, ka toreiz aizgājāt pie konsula Andresena, lai pateiktos viņam…
— Jā, gribēju pateikties par palīdzību.
— Nu jā. Bet vai karogs jau bija izkārts, kad jūs tur aizgājāt?
— Jā, viņš to bija licis izkārt man par godu. Viņš pats man teica.
— Jā, skaidrs. Bet varbūt karogs tomēr bijis izkārts Frederikas jaunkundzes dzimšanas dienai par godu?
— Jā, iespējams. Pilnīgi iespējams. Arī tas ir labi. Būtu bijis tīrais kauns, ja to neuzvilktu par godu Frederikas jaunkundzei.
— Jā, jums taisnība… Es gribētu jums vēl ko vaicāt. Cik vecs ir jūsu tēvocis?
— Laikam gan ap septiņdesmit. Nē, tik daudz vis nebūs, bet pāri sešdesmit katrā ziņā. Protams, viņš ir vecs, taču visai žirgts. Pat vēl lasa bez brillēm.
— Kā viņu sauc?
— Arī par Gregoru. Mēs abi esam Gregori.
— Vai jūsu tēvocim ir pašam sava māja, vai viņš māju īrē?
— Istabu, kurā mēs dzīvojam, viņš īrē, bet ogļu veikaliņš pieder viņam. Īri samaksāt mums nav grūti, ja jūs tāpēc prasāt. Mēs samaksājam ar oglēm, un lāgiem es arī šo to nopelnu.
— Jūsu tēvocis droši vien ogles neiznēsā?
— Nē, to daru es. Viņš ogles iesver un pārzina tirgošanos, bet es tās iznēsāju. Tas man nekait, jo esmu spēcīgāks.
— Jā gan. Vai jums ir kāda sieviete, kas vāra ēdienu? Klusums.
— Atvainojiet, — Minūte ierunājas, — lūdzu, neņemiet ļaunā, bet, ja jūs atļaujat, es tagad labāk iešu projām. Jūs droši vien aizturējāt mani, lai mani iepriecinātu, — kāda gan jums interese spriedelēt par maniem apstākļiem? Varbūt jūs mani aicinājāt šurp kāda cita iemesla dēļ, ko es nesaprotu? Lai nu būtu kā būdams. Tomēr, ja es tagad aizeju, lūdzu, nedomājiet, ka esat mani aizvainojis! Es jau nesatikšu uz ielas ļaunus cilvēkus, pilnvarotais arī negaida mani aiz durvīm, lai man atriebtos, ja jūs par to baidāties. Un, pat ja viņš tur gaidītu, viņš man nedarītu nekā ļauna, par to esmu pārliecināts.
— Man ļoti patiktu, ja jūs vēl uzkavētos. Bet nedomājiet, ka jums katrā ziņā kaut kas jāstāsta tikai tāpēc, ka iedevu jums dažas kronas tabakai. Dariet, kā jums tīk!
— Es palikšu! Es palikšu! Dievs lai jums atmaksā! — Minūte izsaucas. — Esmu laimīgs, ka mana saruna jūs izklaidē, lai gan kaunos ir pats par sevi, ir par savu izskatu. Es varētu apģērbties drusku labāk, ja būtu zinājis, ka mani gaida šāda tikšanās. Man mugurā ir tēvoča vecie svārki, bet tie ir gaužām nonēsāti, tiesa, tiem pat nedrīkst pirkstu piedurt. Turklāt pilnvarotais tajos ieplēsa prāvu caurumu. Taču ceru, ka jūs mani atvainosiet… Nē, nekādas sievietes, kas vāra, mums nav. Mēs paši sev visu gatavojam un mazgājam. Tas nemaz nav pārāk grūti, un mēs jau darām arī tikai pašu nepieciešamāko. Ja no rīta izvārām kafiju, tad vakarā to dzeram aukstu, un tāpat ar pusdienām, kuras pagatavojam vairākām dienām. Ko gan vairāk mēs varētu vēlēties? Mazgāšana ir manā ziņā. Tā jau ir tīrā izklaidēšanās, ja nav cita darba.
Lejā atskan zvans, pēc tam uz kāpnēm dzirdami soļi, tur viesi dodas vakariņās.
— Zvana vakariņās, — Minūte saka.
— Jā, — Nāgels atbild, bet nepieceļas un neizrāda ne mazāko nepacietību, tieši otrādi — viņš apsēžas vēl ērtāk un vaicā: — Varbūt jūs pazināt arī to Karlsenu, kura līķi nesen atrada kaut kur mežā? Bēdīgs notikums, vai ne?
— Jā, gaužām bēdīgs. Protams, es viņu labi pazinu. Lielisks cilvēks, cēlu raksturu. Vai zināt, ko viņš man reiz teica? Mani reiz pie viņa ataicināja agrā svētdienas rītā — nu jau gads būs apkārt, tas bija pagājušajā maijā. Viņš lūdza, lai es aiznesot kādam vēstuli. «Labi,» es teicu, «es aiznesīšu, bet man kājās tādas čabatas, ka cilvēkos rādīties kauns. Ar jūsu atļauju es vispirms aiziešu uz mājām un no kāda aizņemšos apavus.» — «Nē, tas nav vajadzīgs,» viņš teica. «Manuprāt, kurpēm nav nekādas nozīmes, ka tikai jūs nesaslapināt kājas!» Iedomājieties, viņam rūpēja, lai es nesamērcēju kājas! Un tad viņš iespieda man rokā kronu un iedeva vēstuli. Kad es jau biju izgājis gaitenī, viņš atrāva durvis un man sekoja. Viņa seja starot staroja, tā ka es apstājos un skatījos uz viņu; viņa acīs sariesās asaras. Tad viņš mani cieši apskāva, piespieda pie krūtīm, varu apzvērēt, ka tiešām apskāva, un teica: «Aiznesiet šo vēstuli, vecais draugs! Gan es jūs vēlāk atcerēšos. Kad es kļūšu par mācītāju un dabūšu draudzi, tad ņemšu jūs pie sevis un jūs varēsiet visu laiku pie manis dzīvot.