Nu, ejiet, lai dievs jums palīdz!» Diemžēl draudzi viņš nedabūja, bet, ja tā būtu, vārdu viņš turētu.
— Jūs aiznesāt šo vēstuli?
— Jā.
— Un vai Kjelanas jaunkundze priecājās, to saņēmusi?
— Kā jūs zināt, ka vēstule bija Kjelanas jaunkundzei?
— Kā es to zinu? Jūs pats taču to nupat teicāt.
— Vai es to teicu? Nē, tas nav tiesa!
— He-he-hē! Ak, nav tiesa? Vai jūs domājat, ka es meloju?
— Nē, piedodiet, droši vien jums taisnība. Bet man gan to nevajadzēja sacīt.
Izpļāpājos aiz izklaidības. Nē, vai tiešām es to teicu?
— Un kāpēc gan ne? Vai viņš jums aizliedza to sacīt?
— Nē, viņš ne. — Tātad viņa? — Jā.
Labi, es to nevienam neteikšu. Bet vai jūs saprotat, kādēļ viņš nomira? — Nē, nesaprotu. Tādai nelaimei laikam bija jānotiek. — Vai jūs zināt, kad viņu apbedīs?
— Rīt pusdienas laikā. Viņi par to vairs nerunāja. Kādu laiciņu abi klusēja. Sāra pabāza galvu pa durvīm un teica, ka vakariņas esot galdā. Pēc brītiņa ierunājās Nāgels:
— Tātad Kjelanas jaunkundze tagad ir saderināta? Kas tad ir viņas līgavainis?
— Leitnants Hansens, brašs un tiešām lielisks cilvēks, jā, trūkumu viņa pie tā necietīs.
— Vai viņš ir bagāts?
— Viņa tēvs ir gaužām bagāts.
— Vai tirgonis?
— Nē, kuģu īpašnieks. Viņš dzīvo tepat, dažas mājas tālāk. Viņa nams gan nav visai liels, bet lielāka jau viņam arī nevajag — tagad, kad dēls precas, tajā paliks tikai abi vecie. Viņiem ir arī meita, bet tā aizprecēta uz Angliju.
— Kā jūs domājat, vai vecajam Hansenam ir daudz naudas?
— Mazāk par miljonu jau nebūs. Neviens skaidri nezina.
Klusums.
— Jā, — Nāgels saka, — šī pasaule netaisnīgi iekārtota. Ja jums piederētu kaut mazliet no šīs naudas, Gregor!
— Dievs pasarg, kāpēc man tā vajadzīga? Jābūt mierā ar to, kas ir.
Tā jau mēdz sacīt… Nupat man vēl kas iekrita prātā: jums taču droši vien nemaz neatliek laika citam darbam, ja jūs iznēsājat ogles? Tas taču skaidrs. Bet es dzirdēju, ka jūs jautājāt saimniekam, vai jums vēl kas šodien būtu darāms.
— Nē, — Minūte atbild un paskurina galvu.
— Kā tad ne? Tas notika lejā, kafejnīcā. Jūs teicāt, ka esat atnesis ogles, un vaicājāt, vai vēl kas šodien būtu darāms.
— Ak jā, bet tam bija cits iemesls. Vai tad jūs to ievērojāt? Nē, lieta tā, ka es biju rēķinājies tūliņ saņemt naudu par oglēm, taču prasīt neuzdrīkstējos. Tāpēc jautāju.
Mums tieši patlaban trūkst naudas, un mēs cerējām to dabūt par oglēm.
— Cik jums vajadzīgs, lai izkļūtu no šīm grūtībām? — Nāgels vaicā.
— Dievs žēlīgais! — Minūte skaļā balsī izsaucas. — Nerunājiet vairs par to, jūs jau palīdzējāt mums vairāk, nekā nepieciešams. Runa bija tikai par sešām kronām, bet es tagad sēžu ar divdesmit kronām kabatā. Dievs lai jums to atlīdzina! Šīs sešas kronas mēs bijām parādā veikalniekam par kartupeļiem un vēl par šo to. Viņš atsūtīja mums rēķinu, un mēs ar tēvoci lauzījām galvu, kur lai ņem šo naudu. Bet tagad vairs nav ko bēdāt, šovakar mēs mierīgi varam likties gulēt un rīt bez rūpēm atmosties.
Klusums.
— Jā, jā, tagad labāk izdzersim savas glāzes un šovakar šķirsimies, — Nāgels saka un pieceļas. — Bet es ceru, ka tā nav pēdējā reize, kad mēs tiekamies. Apsoliet, ka atkal atnāksiet, es dzīvoju septītajā numurā. Pateicos jums par šo vakaru!
Nāgels to teica ļoti sirsnīgi un paspieda Minūtes roku. Viņš pavadīja viesi līdz pat viesnīcas durvīm, noņēma savu samta mici un zemu palocījās.
Minūte klanīdamies izgāja ārā un joprojām klanījās, atmuguriski iedams pa ielu.
Taču viņš nespēja izrunāt ne vārda, lai gan visu laiku pūlējās kaut ko sacīt.
Nāgels, ienācis ēdamzālē, pieklājīgi atvainojās Sārai, ka ieradies vakariņās pārāk vēlu.
IV
Juhanu Nāgelu no rīta atmodināja klauvējieni pie durvīm. Sāra atnesa avīzes. Viņš tās pavirši pārskatīja un nometa uz grīdas. Telegrammu, kura vēstīja, ka Gledstens saaukstēšanās dēļ dažas dienas bijis saistīts pie gultas, bet nu jau atkal piecēlies, Nāgels izlasīja divas reizes un sāka skaļi smieties. Tad viņš salika rokas aiz galvas un nogrima domās, laiku pa laikam balsī runādamies pats ar sevi.
«Ir bīstami ar atvāztu nazi rokā iet pa mežu. Cik viegli, izrādās, var paklupt un tik nelaimīgi nokrist, ka asmens pārgriež abām rokām dzīslas. Tā notika ar Karlsenu…
Starp citu, bīstami ir arī staigāt apkārt ar indes pudelīti vestes kabatā. Var paslīdēt kāja, stikls saplīst, lauskas ievainot miesu un inde ieplūst asinīs. Nav tādu ceļu, kur nedraudētu briesmas. Vai tiešām? Tomēr ir viens ceļš, kas nemaz nav bīstams, — tas, pa kuru iet Gledstens. Es redzu Gledstena viltīgo seju, kad viņš iet pa šo ceļu, iet piesardzīgi, baidīdamies paklupt; redzu, kā viņš palīdz liktenim novērst no viņa visas nepatikšanas. Tagad arī no saaukstēšanās viņš jau izveseļojies. Gledstens nodzīvos garu mūžu un līdz nāves stundai jutīsies pilnīgi vesels.
Mācītāj Karlsen, kādēļ tu nokriti ar seju peļķē? Vai tiešām neviens neuzzinās, vai tu to darīji, lai slēptu savu seju, kura pauda bailes no nāves, vai tevi sagrāba pirmsnāves krampju lēkme? Tu taču pats izvēlējies savu stundu kā bērns, kas baidās no tumsas, — gaišā dienā, kad saule stāvēja dienvidū, tu nokriti gar zemi, sažņaudzis rokā atvadu zīmīti. Nabaga Karlsen, nabaga Karlsen!
Kādēļ tu izvēlējies tieši mežu savam lieliskajam nodomam? Vai tu mīlēji mežu, vai tas tev patika vairāk nekā tīrumi, ceļi vai jūra? «Mazs puisēniņš pa mežu staigā, augu dienu staigā, la-la-lā!» Piemēram, pa Vārdāles mežu ceļā uz Gjēviku. Gulēt tur un snauduļot, un aizmirst visu, raudzīties gaisā, ha-ha-hā, tik cieši, ka gandrīz var dzirdēt, kā tur, augšā, par mums, nabaga grēciniekiem, te, lejā, sačukstas un mūs apsūdz. Nelaiķe māmiņa paziņo: «Ja arī viņš nāks šurp, tad es no šejienes aizeju!»
Turklāt tā, it kā tas būtu valstisks jautājums. He-he-hē, es smejos un atbildu: «Cst, netraucē mani, tikai netraucē mani!» Un to es saku tik skaļi, ka pievēršu sev divu sieviešu kārtas eņģeļu uzmanību — cienījamās Jairus meitiņas un Bjernsones uzmanību. He-he-hē!
Velns ar ārā, kāpēc es te guļu un smejos? Vai aiz pārākuma apziņas? Tikai bērniem un pavisam jauniņām meitenēm ir tiesības smieties, citam nevienam. Smiekli ir atavisms, kas mums palicis no pērtiķa, — riebīgas, bezkaunīgas skaņas, kas nāk no rīkles. Smiekli man pasprūk, kad kutina paduses. Ko reiz sacīja miesnieks Hauge, kas pats mēdza zviegt kā zirgs un ar to pat lepojās? Viņš teica, ka cilvēks, kam ir visi pieci jutekļi…
Bet cik jauks bija Hauges meitēns! Toreiz, kad es viņu satiku uz ielas, lija lietus; rokā viņa nesa bļodas, bet gāja raudādama, jo bija pazaudējusi naudu, par ko nopirkt ēdnīcā gatavas pusdienas. Nelaiķe māmiņa, vai tu redzēji no debesīm, ka man nebija nevienas ēras, ar ko meitenītei palīdzēt? Es uz ielas plūcu sev matus, jo man tiešām nebija nevienas pašas ēras. Pēkšņi parādījās orķestris, daiļa mūķene pagriezās atpakaļ un veltīja man kvēlu skatienu. Pēc tam viņa mierīgi turpināja savu ceļu, nodūrusi galvu, laikam sev pārmezdama, ka bija man veltījusi tik kvēlu skatienu. Bet tai pašā brīdī mani aiz rokas parāva kāds vīrs ar garu bārdu, jo citādi es būtu pakļuvis zem ekipāžas riteņiem. Jā, nudien, es gandrīz dabūju galu…